Par “Eslingenu” un tās radošo komandu sāka runāt pērnvasar latviešu dziesmu svētkos Toronto. Martā izrādes idejas un libreta autors Alberts Legzdiņš ieradās Latvijā un Nacionālajā teātrī preses konferencē paziņoja par ieceri piedāvāt uzvedumu Latvijas publikai. Protams, nodoms rādīt vēsturisku mūziklu vasaras vidū tautiešiem, kuri paši uz savas ādas nebija izjutuši bēgļu laikus, bija diezgan slidens. Vecākā paaudze varbūt kaut ko zināja no radu nostāstiem par tautiešu dzīvi pēc kara Vācijā un citviet Eiropā. Tas, ka viņpus okeāna izrādes tika uzņemtas ar milzīgu atsaucību un lielām emocijām, bija saprotams. Tās skatījās šo nometņu un pārdzīvotā laika līdzdalībnieki, viņu bērni un mazbērni, kas paretam bija dzirdējuši atmiņu stāstus. Alberts Legzdiņš martā Rīgā sacīja: “Kā izrādi uzņems Latvijas skatītājs, grūti paredzēt, jo viņi neko no tā nav piedzīvojuši, daudzi varbūt vispār neko nezina par latviešu dzīvi nometnēs. Pat tiekoties ar radiem padomju gados, mēs par to nerunājām.”
Klāt bija jūnijs un “Eslingena” posās ceļam. Vairāk nekā pusotra simta dziesmu spēles dalībnieku un līdzjutēju piedalījās pieņemšanā Toronto Latviešu centrā, ko rīkoja Latvijas vēstnieks Kanādā Atis Sjanīts. Vēstnieks pateicās visiem izrādes veidotājiem, dalībniekiem un atbalstītājiem par darbu, novēlot labu izdošanos Latvijā. “Eslingenas” aktieri nodziedāja dziesmu “Jaunai dzīvei” no izrādes ar nedaudz pārveidotiem vārdiem: “Uz mīļo Rīgu visi braucam/ Lai mums ceļu svētī Dievs!/ Brīžiem raudam, reizēm smejam/ Uz Latviju kad dodamies!” Un jūnija beigās Nacionālais teātris laipni atvēra durvis tautiešiem, lai režisors Gunārs Vērenieks varētu sākt mēģinājumus, lai ansamblis saliedētos un sasniegtu to meistarību, par ko varēja pārliecināties gan profesionālie teātra mīļi, gan vienkāršais skatītājs.

Izglītoties un līdzpārdzīvot

“LV” interesējās, kā šo dziesmuspēli vērtē tās skatītāji Rīgā?
Dailes teātra aktrise Mirdza Martinsone: “Emocionāli, mīļi, jauki, profesionāli, bet galvenais – sirdi aizkustinoši! Spēlē ir ielikta sirds, jūtas. Viss ansamblis lieliski sadarbojas. Gunārs Vērenieks, kuru es sen pazīstu kā režisoru, ir paveicis lielu darbu. Man teātrī galvenais ir pārdzīvojums. Var nākt skatīties un kritizēt, bet var arī atnākt un pārdzīvot. Es nācu līdzpārdzīvot.”
Brigādes ģenerālis Juris Kiukucāns: “Pamācoša izrāde gan vēsturiski, gan izglītojoši. Tas, ka tautieši tik labi prot nospēlēt šo dziesmuspēli, liecina par augstu izglītības līmeni, par savu talantu izkopšanu. Esmu vairākkārt bijis Amerikā mācībās, komandējumā un pazīstu daudzus tautiešus, esmu augstās domās par viņiem.”
J.Misiņa bibliotēkas vadītāja Anna Šmite: “Ļoti patika režija, izrādes dinamisms un gaišums. Bija jaušama kopēja noskaņa visā Nacionālajā teātrī. Nekritizēsim mīļos tautiešus par dažām nepilnībām aktiermākslā, jo zinām, ka ne visiem tā ir viņu profesija. Izrāde mani aizkustināja.”
Sporta darbinieks Miķelis Rubenis: “Man izrādē patika optimisms, kam vijas cauri smalks humors. Un tā jau ir jābūt, katrā traģēdijā mēs meklējam gaismas staru tuneļa galā. Ja izrādē būtu akcentēts tikai drūmais jautājums – kas nu būs, cik slikti visi jutās –, tad tā nebūtu interesanta. Izrāde ir izklaidējoša dziesmuspēle, un skatītāji to silti uzņēma. Katru dziesmu pavadīja aplausi. Domāju, ka skatītāji ar sirmām galvām saprata, kāds bija tās tautas daļas pārdzīvojums, kur ir tā izrādes sāls, bet, vai jaunatne saprata, stipri šaubos.”
Kā jutās paši jaunie aktieri uz Nacionālā teātra skatuves dēļiem?
Andra Dzintara no Toronto, izrādē spēlē skolnieci: “Nekādu lampu drudzi neizjutu, jo mēģinājumu un izrāžu ir tik daudz, ka esmu pieradusi. Izjūtas līdzīgas gan Rīgā, gan Toronto. Kanādā cilvēki vairāk raudāja. Šeit mazāk zina nometņu vēsturi. Es arī neko daudz nezināju līdz brīdim, kamēr iesaistījos izrādē. Šogad pabeidzu angļu un latviešu vidusskolu pirmo klasi, vasarā braukšu uz Garezeru. Esmu pirmo reizi Latvijā, un man šeit ļoti patīk.”
Māra Bredovska no Hamiltonas: “Es arī pirms izrādēm neuztraucos. Man ļoti patīk spēlēt. Hamiltonā šogad pabeidzu pamatskolu ar franču valodas ievirzi un Toronto latviešu ģimnāzijā pirmo klasi. Latvijā esmu trešo reizi. Man ir ļoti svarīgi, ka varu runāt latviski, man ļoti patīk Latvijas lauki.”

Profesionāļi un talanti

Izrādes režisors Gunārs Vērenieks ir profesionāls režisors. Viņš māca teātra mākslu Monreālas universitātē, iestudē lugas. Mūzikas autore Lolita Ritmane ir profesionāla komponiste un mūziķe. Skaņrade septiņas reizes nominēta prestižai Emmy balvai ASV. Viņa komponē oriģinālmūziku Holivudas filmām un orķestrē mūziku slaveniem kino industrijas komponistiem. Kurš gan nav skatījies sērijfilmas “Batman-Superman” vai “Mystery of Batwoman” , bet vai esam pievērsuši uzmanību filmas titriem? Jāpiezīmē, ka “Eslingenā” spēlē un līdzdarbojas visa Ritmaņu daudzskaitlīgā muzikālā dzimta.
Artūrs Rūsis ir profesionāls producents.
Viena no nedaudzajiem, kas iespraukusies no Latvijas aizokeāna izrādes tapšanā, ir horeogrāfe Tamāra Ēķe, kuras darba spējas un profesionālo prasmi augstu vērtē A.Legzdiņš.
Pie profesionāļiem pieder arī pats Alberts Legzdiņš, kuram aiz muguras garš organizatora un mūziķa ceļš ar “Čikāgas piecīšiem”, kopdarbs ar Andreju Jansonu pie “Lolitas brīnumputna” un citi realizētie projekti.

Alberts Legzdiņš sola turpinājumu

Ikviens Alberta Legzdiņa solis uz Nacionālā teātra skatuves atbalsojās aplausu brāzmās skatītāju zālē. Laiks nespēj izdzēst “Čikāgas piecīšu” dziesmas no tautas atmiņas. “Eslingenai” vēl bija palikušas divas izrādes, kad uz “LV” jautājumiem atbildēja izrādes idejas autors un galvenais notikuma izkārtotājs.

– Tas ir vairāk, nekā mēs cerējām. Lai gan es dzīvoju pārliecībā, ka paredzētās deviņas izrādes būs labi apmeklētas. Agrāk man sacīja, ka šeit cilvēkiem vairs neinteresējot, kas ar latviešiem tur, rietumos, notika pēc kara. Mēs mazliet bažījāmies, vai sapratīs mūsu pārdzīvojumus. Kā redzējāt, publika mūs uzņem brīnišķīgi. Inteliģenti cilvēki zina vēsturi. Man ir neaprakstāms gandarījums, un tāds pārdzīvojums un piedzīvojums ir visiem, jo sevišķi bērniem, kas piedalās izrādēs kopā ar savām ģimenēm.

– Toronto bija grūti dziedāt, jo tur visa publika raudāja, un mums, to redzot, arī asaras riesās acīs. Daudzi no skatītājiem paši bija nometnes pārdzīvojuši. Eslingene ir tikai simbols. Bija daudzas citas nometnes. Rīgas izrādēs lielo emocionālo pārdzīvojumu tā neizjutām, kā tas bija Toronto.

– Daži man pārmet, ka esmu skatījies ar rožainām brillēm uz to laiku. Ne gluži. Eslingenē bija ap seši tūkstoši latviešu, viņu vidū daudz dziedātāju, mūziķu, teātra ļaužu, mākslinieku, tāpēc tur dzīve bija diezgan raiba. Man personīgi Eslingenē gāja labi, jo tur bija priecīga sadzīve, gandrīz katru vakaru tika svinētas dzimšanas dienas, spēlēts teātris vai muzicēts. Braucām uz laukiem kaut ko iemainīt vai nopelnīt iztikai. Tāpēc izrādē uzdarbojas pāris spekulantu. Rīgā izdomājām Mārtiņa Rītiņa uznācienu ainā ar kaucmindietēm. Uz teātri nav jānāk izraudāties.

– Kur slēpjas amatieru ansambļa saliedētības atslēga, jo panākts augsts mākslinieciskais izpildījums?

– Pirmkārt, izrāde tika iestudēta 2004.gadā. Otrkārt, ierodoties Rīgā, pirms izrādēm mēģinājām katru dienu astoņas stundas. Liels darbs tika paveikts. Bet izrādes iestudētāji ir profesionāļi, un viņu darbs bija atraisīt, likt uzplaukt tautas talantiem.

Esmu apsolījis latviešu dziesmu svētkos Indianapolē 2007.gadā ne tiešu turpinājumu “Eslingenas” tēliem, bet turpinājumu mūsu vēsturei, kas sāktos ar latviešu ierašanos Amerikā un izskanētu ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Būs jāpārvar daudzu gadu periods. Mūzikas jomā, man šķiet, tie būs trimdas ansambļi “Trīs no Pārdaugavas”, “Čikāgas piecīši”, “Dzintars” un citi. Aktieri tēlos šo ansambļu dziedātājus. Tas varētu izdoties interesanti. Latvijā tiksimies 2008.gadā. Aug jauna paaudze, jauni talanti. Jādara lietas, kas tautai patīk, par ko pašam gandarījums.