Tā kā Tulonas skolā ārzemniekiem neatļāva piedalīties praktiskajās nodarbībās jūrā, H.Legzdiņu 1937.gada aprīlī un maijā komandēja uz Zviedriju, lai piedalītos tās kara flotes manevros, kuru programmā bija iekļauta arī torpēdu šaušana no zemūdenēm. “Tā es varēju būt lepns,” savos memuāros raksta H.Legzdiņš, “ka man atkal jādodas ārzemju komandējumā, turklāt tepat – uz Zviedriju (..). Zviedru mācībās redzēto apvienojot ar teorētiskajām zināšanām, ko biju guvis Tulonas apakšvirsnieku skolā, es sarakstīju Latvijas apstākļiem piemērotu Torpedēšanas reglamentu. Mūsu Kara ministrija to bez kavēšanās apstiprināja, izdeva grāmatā un mēs sākām uz šī dokumenta balstīties, organizējot mācības ar “Spīdolu” un “Roni”.” Latviešu virsnieks saņēma arī Zviedrijas Šķēpa ordeni.
Kā mēdz sacīt, mūžu dzīvo, mūžu mācies. H.Legzdiņam ar šo mērķi 1938.gada rudenī bija jādodas atkal uz franču zemi, Latvijas Kara ministrija, armijas štābs un flotes vadība no vairākiem kandidātiem bija izvēlējusies tieši viņu – 1937.gadā paaugstinātu par kapteini – mācībām Francijas Jūras kara akadēmijā. 1939.gada jūlijā un augustā latviešu virsnieku nosūtīja praksē Vidusjūrā uz zemūdenes “Redoutable” franču kara flotes manevros. Vēl pirms izbraukšanas uz Tulonu viņš izvēlējās diplomdarba tēmu – vācu desanta izcelšana Igaunijas salās Pirmā pasaules kara laikā. H.Legzdiņš atceras: “[1939.gada] septembra sākumā man vajadzēja nokārtot gala eksāmenu un aizstāvēt diplomdarbu. To pieņēma komisija, kuru veidoja akadēmijas vadība un Jūras kara ministrijas pārstāvji. Galvenokārt eksaminētāju uzmanība bija pievērsta jūras stratēģijai, kauju taktiskiem risinājumiem, zemūdeņu krasta operācijām, kā arī jautājumiem par kuģu satiksmi kara apstākļos (..). Manam pētījumam par vācu desantu Igaunijas salās tika pievērsta ne mazāka uzmanība. Kaut gan likās, ka biju uzrakstījis pietiekami daudz un mutiskus papildinājumus te nevajadzētu, komisija tomēr jautāja un jautāja.” H.Legzdiņš un pulkvežleitnants Rūdolfs Jēkabsons bija pēdējie latviešu virsnieki, kas mācījās citvalstīs (pēdējais 1939.gadā absolvēja Polijas Augstāko intendantūras karaskolu).
Tā kā bija sācies Otrais pasaules karš, H.Legzdiņam vajadzēja vairāk nekā divas nedēļas, lai caur Norvēģiju, Zviedriju, Somiju un Igauniju 1939.gada septembrī atgrieztos Rīgā. Viņš kā komandiera palīgs atkal devās uz savu “Roni”, komandēja jaunmatrožu rotu un strādāja par zemūdeņu diviziona vispārējo un speciālo apmācību vadītāju.
Vairākkārtēja skološanās gallu zemē un praktizēšanās zviedru ķēniņvalstī nevarēja palikt bez rezultātiem. Zemūdeņu diviziona komandiera jūras kapteiņa Ā.Kalna 1940.gada 17.maijā parakstītajā H.Legzdiņa paaugstināšanas listē bija teikts: “Stādu priekšā paaugstināšanai par izdienu komandkapteiņa (Latvijas armijā tai atbilda pulkvežleitnanta pakāpe) dienesta pakāpē uz brīvo z/u “Ronis” komandiera amatu, ar izdienu no paaugstināšanas dienas.” Nākamajā dienā uz šā dokumenta parādījās lakoniska flotes komandiera admirāļa T.Spādes rezolūcija: “Atbalstu” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 3637.l, 18.lp.). 24.maijā H.Legzdiņu iecēla par “Roņa” komandieri. Taču līdz Latvijas okupācijai bija atlicis vairs tikai nepilns mēnesis… Jau 25.jūlijā Liepājā, kur tolaik atradās visa Latvijas kara flote, tās karogus vajadzēja nomainīt ar “sarkankarogotās” Baltijas flotes flagām. Tā paša gada septembrī arī “Roni” ieskaitīja padomju 18.zemūdeņu brigādē. H.Legzdiņu jau ar poļitruku pie sāniem, nosaucot par otrā ranga kapteini, paturēja par “Roņa” komandieri līdz 1941.gada martam, kad demobilizēja, “paaugstinot” par matrozi–stūresvīru. Sākoties karam, 1941.gada jūnija beigās “Roni” un “Spīdolu” saspridzināja. Līdz ar to tās nekalpoja nevienam Latvijas okupantam.
H.Legzdiņam nekas cits neatlika kā iet strādāt uz dzelzceļa un par grāmatvedi Rīgas 2.pilsētas slimnīcā. Ienākot Sarkanajai armijai Rīgā 1944.gada oktobrī otro reizi, viņam izdevās iekārtoties darbā par pasniedzēju Jūras kuģniecības kursu kombinātā Rīgā, vēlāk – jūrskolā Mangaļos. H.Legzdiņš nostrādāja par navigācijas, jūras astronomijas un starptautiskās kuģošanas noteikumu skolotāju 25 gadus. Līdztekus pedagoģiskajam darbam viņš uzrakstīja navigācijas mācību grāmatu, kura divās daļās iznāca 1971.gadā.
Jūras virsniekam un jauno jūrnieku audzinātājam nebija ne mirkli miera arī cienījamā vecumā. Bija jāpiedalās karoga pacelšanā uz atjaunotās Latvijas kara flotes pirmā kuģa un jūrnieku kongresā, T.Spādes pārbedīšanā un viņa pieminekļa atklāšanā, K.Valdemāra jūrskolas absolventu salidojumā. Un vēl, un vēl... 1995.gada 3.maijā H.Legzdiņam vajadzēja doties uz Rīgas pili, lai no Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa rokām saņemtu otro Triju Zvaigžņu ordeni (pirmo 1937.gada jūlijā pasniedza Latvijas pirmā persona Kārlis Ulmanis). Francijas prezidents Žaks Širaks savas valsts vēstniecībā Rīgā 2001.gada 27.jūlijā pasniedza Latvijas kara flotes veterānam Francijas Goda leģiona ordeni.
H.Legzdiņš diendienā cītīgi sēdēja arīdzan pie rakstāmgalda, pagājušā gadsimta 60.–90.gados uzrakstot ap 800 lappušu biezus memuārus. Žurnālists Gaitis Grūtups (starp citu, šo rindiņu autora bijušais students) sakārtoja tos grāmatā “Ronis – mana būdiņa un pils”, kura iznāca 2002.gadā.
Pa vidu 2001.gada 5.aprīlī vajadzēja nosvinēt kāzu 60.gadadienu un paša gaviļnieka 100 gadu jubileju 2003.gada 7.decembrī. Abas svinības ar savu klātbūtni pagodināja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Arī “Latvijas Vēstnesis” ir bieži atcerējies 1940.gada janvārī par komandkapteini (resp., pulkvedi) paaugstināto Hugo Legzdiņu un viņa ģimeni – kundzi Elvīru, meitas Laimu un Māru un dēlu Kārli, publicējot gan sirmā jūrnieka atceres, gan žurnālistu rakstus. “Latvijas Vēstnesis”, tāpat kā visi mūsu valsts plašsaziņas līdzekļi, 2004.gada 2.jūlijā ievietoja sēru ziņu par H.Legzdiņa aiziešanu viņsaulē, īsu viņa mūža apskatu un A.Kļaviņa rakstu “Atvadoties no zemūdenes “Ronis” komandkapteiņa Hugo Legzdiņa”. Dižā Latvijas patriota atcerei veltīts arī šis portretējums, kura autors ir

prof. Dr.habil.hist.