Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Dzīve un nāve, mīlestība un dvēsele. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.07.2005., Nr. 106 (3264) https://www.vestnesis.lv/ta/id/112132

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Sestdiena, 09.07.2005.

Laidiena Nr. 107 (3265), OP 2005/107

Vēl šajā numurā

08.07.2005., Nr. 106 (3264)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dzīve un nāve, mīlestība un dvēsele

Laikā, kad radās Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola, par labākajām šā virziena filmām jūsmoja vien plašās padomju valsts kinokritiķi, profesionāļi un skatītāji, jo ārpus “brīvo” piecpadsmit republiku striktajām robežām šie talantīgie, laikmetīgu un godīgu skatījumu pārstāvošie darbi netika izrādīti. Mūsu dokumentālās režijas metrs Hercs Franks savos darbos atspoguļoja vidi, kurā padomju laika oficiālie dokumentālie apdziedātāji neiegriezās, – tiesu (“Dzīvoja reiz septiņi Simeoni”), cietumu (“Augstākā tiesa”), nakts rindas pēc kurpēm (“Zābaki, kurpītes, zābaciņi”).

FRANKS-3.PNG (100741 bytes)
Hercs Franks Pročidas salā Itālijā
Foto: Ieva Pitruka

Hercs Franks, kino un Itālija

Pirmo reizi Latvijas dokumentālā kino izlase tika demonstrēta Berlīnē tikai 1987.gadā, kad teorētiski iecerētās 1,5 stundu garās programmas vietā sajūsminātie Berlīnes festivāla programmētāji pēc filmu noskatīšanās atlasīja 11 stundas garu programmu.
Nu Herca Franka filmas sagaidījušas brīdi, kad ieguldītā darba augļi bagātīgi nes ražu – jau vairākus gadus režisora kinolentes nepazīst robežas, tās ir pieprasītas un augstu novērtētas daudzu kontinentu un valstu festivālos, filmu dienās, sinematēku un arhīvu organizētajās kino programmās.
Jūnijā Itālijas salā Pročidā (Neapoles līcis) norisinājās kino festivāls “Il vento del cinema”, kuras galvenais notikums bija Herca Franka filmu retrospektīva, viņa meistardarbnīca ar itāļu kino un filosofijas studentiem un darbs pie jaunās filmas “Lielā Piektdiena”, kuras filmēšana risinājās Itālijā martā, īpašās Lieldienu procesijas laikā. Režisora filmu programmu sagatavoja Latvijas Nacionālais kinematogrāfijas centrs sadarbībā ar Latvijas Kinofotodokumentu arhīva speciālistiem.
Festivāla direktors Enriko Geci ir Itālijā labi pazīstams kino teorētiķis, daudzu grāmatu un aprakstu autors. Kopīgi ar festivāla programmas direktoru Stefāno Franči di Čelli viņi vada kultūras programmu publiskajā TV kanālā RAI TRE – pēc H.Franka filmu lieliskajiem panākumiem Pročidā tiek domāts arī par šo darbu rādīšanu televīzijā.
Itālija ir zeme, kur kino lieliski iekļāvies savu apgaroto priekšteču – tēlotājas mākslas, mūzikas, literatūras, arhitektūras, dejas – pulkā. Itālijā nenotiek diskusijas, vai kino ir vai nav māksla, – šīs dabas skaistuma dāsni apdāvinātās valsts iedzīvotāji labu kino mākslu ne vien mīl, bet arī lieliski pazīst. Publika zālē ir ļoti atsaucīga un atklāti pauž savas emocijas seansa laikā – tā pēc katras H.Franka filmas no tumsas atskanēja skaļi aplausi. Mūsu dokumentālās skolas darbi nenoveco, tie ir aktuāli jebkurā laikā un pie jebkuras pastāvošās iekārtas, jo to centrā ir nevis kādi fakti, politiskas drāmas vai aktualitātes, bet gan cilvēks.
Lai raksturotu Rīgas poētiskās skolas dokumentālista kredo, preses konferencē H.Franks rādīja klātesošiem Rafaēla pasaulslaveno gleznu “Atēnu skola”. Mākslas darba saturu pauž tajā attēlotie Platons un Aristotelis, kuri katrs pārstāv savu, atšķirīgu filosofisko uzskatu sistēmu. Platons apgalvo, ka viss rodas no debesīm, bet Aristotelim tuvāka zeme. Tā arī dokumentālajā kino – ideāla filma izmanto realitāti par pamatu dvēseles norišu atspoguļošanai.
Herca Franka filmās klātesošas ir mūžīgās tēmas: dzīve un nāve, mīlestība un dvēsele. Un nav svarīgi, vai filmas galvenais varonis ir leģendārais latvietis Kauliņtēvs (“Mūžs”), brīnumaino augu kopējs selekcionārs Pēteris Upītis (“Esības prieks”) vai liktenīgi kļūdainu ceļu gājušais slepkava no nāves soda kameras (“Augstākā tiesa”) – dvēsele mājo katrā no šiem cilvēkiem.

FRANKS-4.PNG (112208 bytes) FRANKS-2.PNG (127925 bytes)
Hercu Franku intervē Itālijas televīzija
Foto: Ieva Pitruka

Hercs Franks un Ieva Pitruka pie pansijas Pročidas salā Itālijā
Foto no Ievas Pitrukas personīgā arhīva

Dokumentālisma skalpelis

Vēl viena preses konference festivāla laikā pie sarunu galda aicināja Hercu Franku un Krievijas autorkino pārstāvi Aleksandru Sokurovu. Kā vēlāk atzina festivāla rīkotāji un preses pārstāvji, šī bija pati spraigākā diskusija. Festivāla diskusiju kluba uzdevums bija rosināt režisorus filosofiskiem apcerējumiem par kinematogrāfa duālo dabu.
A.Sokurovs šokēja klātesošos ar teoriju, ka kino ir neaudzināts, ļauns un brutāls pusaudzis, zaglis, kurš nekaunīgi aizņēmies izteiksmes līdzekļu paleti no citām mākslām un tām uzkundzējies, kā rezultātā pirmavoti (piemēram, literatūra) iet bojā.
Hercs Franks aizstāvēja pozīciju, ka talantīgs dokumentālais kino vienīgais no visiem mākslas veidiem spēj vizuāli tik tuvu piekļūt cilvēka dvēselei un tā galvenais uzdevums ir fiksēt šos dvēseles stāvokļus. Kino ir mūsu jūtu turpinājums, un katrs režisors atspoguļo filmā sevi, savu dvēseles stāvokli. Abu talantīgo kinematogrāfistu dialogs noritēja draudzīgā gaisotnē, A.Sokurovs uzsvēra, ka uzskata Franku par savu skolotāju, jo “viņam ir mākslinieciskie kritēriji un brīnišķīgs profesionālais instruments – dokumentālista skalpelis”.
Hercs Franks atzīstas, ka viņu pavada mūžīgs izbrīns par to, cik daudz noslēpumu ir vienkāršos ikdienas notikumos, un to viņš arī mēģina parādīt savās filmās. Režisors uzskata, ka māksla ir saviļņojums, tādēļ labas filmas nenoveco, tās no tagadnes nodod nākotnē cilvēku pārdzīvojumus, viņu dvēseles kustību.
Latviešu dokumentālo filmu seansos staltu muguru ar neatslābstošu interesi uz ekrāna notiekošo vērtēja arī dzīvā kino leģenda – 96 gadus vecais izcilais Portugāles autorkino režisors Manuels Oliveira. Pēc seansa portugāļu metrs pienāca pie mūsu maestro un klusējot ar dziļu cieņu paklanījās un paspieda roku. M.Oliveira joprojām gadā uzņem vienu vai pat divas mākslas filmas un pats apgalvo, ka ar katru gadu aizvien vairāk viņam gluži kā bērnam patīk skatīties filmu pēc filmas.
Festivāla laikā Hercs Franks sniedza vairākas intervijas, tai skaitā Itālijas televīzijai un Francijas radio kanāla pārstāvei, kura interesējās arī par citiem Latvijā notiekošajiem kino procesiem.
Mūsu viesošanās Itālijā notika īsu brīdi pirms Latvijas Valsts prezidentes valstsvizītes. Tikāmies arī ar oficiālajām amatpersonām no Neapoles, kurām uzticēts gods uzņemt mūsu valsts vadītāju. Sarunā vienojāmies, ka vislabāk par jebkādiem ekonomiskiem vai politiskiem faktoriem ceļš no sirds uz sirdi iet ar mākslas starpniecību. Festivāla laika sarunās vairāki itāļi atzina, ka kopš H.Franka filmu iepazīšanas viņu interese par līdz šim mazzināmo Latviju ir stipri izaugusi, un izteica vēlēšanos atceļot uz mūsu valsti.

Lielā Piektdiena Pročidā

Par festivāla kulminācijas punktu kļuva Herca Franka jaunās filmas pirmizrāde. Kino zāle bija pārpildīta, pēc seansa skatītāji ilgi aplaudēja, vairākiem cilvēkiem acīs bija aizkustinājuma asaras. Dokumentālās filmas centrā ir Lielajā Piektdienā Pročidā notiekošā reliģiskā ceremonija, kura sākta jau viduslaikos. Līdz šim ceremonija ir fiksēta vizuāli televīzijai raksturīgajā informatīvajā stilā, bet Hercam Frankam, veidojot filmu, galvenais bija atklāt procesijas dalībnieku un skatītāju emocionālo pārdzīvojumu. Kameras tvertie tēli precīzi atspoguļo Pročidas iedzīvotāju dzīves ritumu, viņu tradīcijas, itāļiem raksturīgo sasaisti starp vecāko paaudzi un viņu pēctečiem. Speciālos tērpos ģērbtie procesijas dalībnieki, kuri nes Jēzus Kristus no krusta noņemto miesu, mazs bērniņš, kurš raud, kad mamma uzsien rituālam nepieciešamo cepurīti un uzvelk cimdus, žigolo tipa vīrietis melnās saulesbrillēs, laimīgi iemīlējies pārītis, kam viss apkārt notiekošais ir tikai fons viņu laimei, sirms policists ar košļājamo gumiju mutē, armijas veterāni un dauzīties kārais vietējais suņu bērns – to visu Verdi mūzikas pavadījumā jūtīgi vēro režisora kamera.
Ikdienišķie novērojumi skatītāju apziņā saslēdzas likumsakarību ķēdē un galarezultātā filma sniedz dziļu un patiesu Itālijas portretu, par kura pamatiezīmēm var uzskatīt mīlestību pret savu ģimeni, valsti, nāciju. “Vispirms iemācīties skatīties” – saviem itāļu studentiem semināra laikā mācīja mūsu maestro (šādu cieņas nosaukumu H.Franks Itālijā ieguva no pirmās dienas) – “filmēt iemācīties nav grūti, bet grūti ir iemācīties būt redzīgam”. Pie televīzijas reportāžu stilistikas pieradušajiem jauniešiem Herca Franka filmas bija emocionāls atklājums, viņi vēl nebija redzējuši, ka iespējams filmēt arī tā, tik nepastarpināti tuvu dzīves realitātei un cilvēka dvēselei.
Jaunā filma “Lielā Piektdiena” tapa visai sarežģītos apstākļos – Hercs Franks pirmo reizi ieradās Pročidas salā dienu pirms atbildīgās filmēšanas. Starptautiskā radošā komanda satikās tikai uz īsu brīdi, lai noteiktu filmēšanas brīža uzdevumus. Hercs pats veica galveno filmēšanu uz ielas, kur notika gājiens, bet divu operatoru (studentu) uzdevums bija fiksēt pāris statisku kadru no augstāka skatpunkta. Filmas montāža risinājās Pročidā piecas festivāla dienas. Kā pēc filmas pabeigšanas atzinās Hercs Franks, tā bija liela uzdrīkstēšanās un atbildība, jo atkāpšanās ceļa vairs nebija – filmas pirmizrāde jau bija ieplānota festivāla noslēgumā.
Režisors pārsteigts konstatēja, ka šī laikam ir pirmā filma viņa radošajā mūžā, pēc kuras viņš apjautis, ka ir profesionālis savā jomā. Galaiznākums – Itālijas un Latvijas kopražojuma filma, kura bagātinās mūsu kopējo dzīves un mākslas pieredzi.
Redzot Herca Franka filmu panākumus pie itāļu kino profesionāliem un vienkāršiem skatītājiem, festivāla rīkotāji izteikuši vēlēšanos nākamajā gadā veidot vēl vienu Rīgas dokumentālajai skolai veltītu programmu. Jaunajai H.Franka filmai turpat uz vietas jau tika veidots festivālu grafiks – rudenī to vēlas izrādīt Neapoles filmu festivāls. Tā veidojas kultūras sakari – bez reglamentiem un norādījumiem, no sirds uz sirdi.
Festivāla rīkotāji bija izteikuši vēlēšanos demonstrēt arī kādu līdz šim starptautiski nezināmu Herca Franka darbu. Latvijas Kinofotodokumentu arhīvs sagatavoja unikālu materiālu – 1968.gadā “plauktā” nolikto materiālu ar nosaukumu “Messa”. Toreiz H.Frankam uzticēja veidot filmu “Katolicisms PSRS”, lai būtu ko formāli parādīt ārvalstu kultūras darbiniekiem – sak, padomijā ir absolūta reliģiskā brīvība. Filmas pasūtītāji negaidīja, ka uzfilmētais materiāls pat neapzināti liecinās par kaut ko pavisam pretēju – baznīcās norit aktīva ticības dzīve, cilvēki sajūt iekšēju brīvību par spīti ideoloģiskajiem aizliegumiem. Filmēšanu pārtrauca, saglabājies vien 40 minūšu garš nemontēts materiāls, kurš ir pilnībā skatāms, pateicoties faktam, ka Herca Franka filmēšanas stils ir vispirms izvēlēties spēcīgus atskaites punktus, nevis ar kameru stihiski doties pūlī un cerēt uz nejaušībām.
Pirms katras publiskas uzstāšanās Hercs Franks stāstīja auditorijai to, ka viņš nāk no Rīgas poētiskās dokumentālā kino skolas tradīcijas, viņa skolotājs ir talantīgais režisors Uldis Brauns un filmas nebūtu tapušas bez lieliskajiem latviešu operatoriem Kalvja Zalcmaņa, Jura Podnieka, Andra Selecka un citiem. Aizkustinoša cilvēciska pazemība un pateicība, profesionāli izkopta meistarība, ass dokumentālista skalpelis, jūtīga iekšējā redze – tā Latviju Itālijā pārstāvēja talantīgs mākslinieks un dzīvesgudrs cilvēks Hercs Franks.

Ieva Pitruka,

LNKC ārvalstu sakaru speciāliste

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!