Taču dažādu konfesiju dokumentācija Latvijas Valsts arhīvā ir trūcīga.
Daļu dokumentācijas nodevusi Amerikas Latviešu katoļu apvienība un Kanādas Latviešu katoļu apvienība. Varam palepoties, ka mūsu rīcībā ir Romas Katoļu baznīcas bīskapa Jāzepa Rancāna arhīvs, kas diezgan labi atspoguļo gan Vācijas bēgļu nometņu, gan emigrācijas laiku. Arī atsevišķos personīgajos arhīvos var atrast materiālus par katoļu baznīcas un draudžu dzīvi.
Kas attiecas uz Evaņģēliski luterisko baznīcu – mūsu rīcībā ir triju draudžu materiāli: minētais Mineapoles Kristus draudzes arhīvs mikrofilmās, arī Edmontonas Sv. Jāņa draudzes no Kanādas un Trimdas draudzes materiāli no Dānijas.
No Daugavas vanagu fonda Latviešu kultūras vērtību krātuves “Straumēnos” esam saņēmuši vairāku mācītāju personīgos arhīvus. Taču par Latviešu Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBA) darbību varam uzzināt vienīgi no “LELBA Ziņām”, kaut gan arī to pilna komplekta mums nav.
Par baptistiem nav gandrīz nekā. Trūkst ziņu, vai joprojām pastāv pareizticīgo draudzes. Par dievturu darbību kaut ko konkrētāk uzzinājām tikai no Amandas Jātnieces referāta konferencē “Trimda, kultūra, nacionālā identitāte”.
Pavisam fragmentāras ziņas dažādos arhīvu materiālos var atrast par Apvienoto baltiešu komiteju, Baltiešu amerikāņu brīvības līgu, Amerikas Latviešu palīdzības fondu un citām organizācijām, kur līdzās latviešiem darbojas arī lietuvieši un igauņi.
Nozīmīgu vietu trimdas arhīvu vidū ieņem ievērojamu sabiedrisko, kultūras un mākslas darbinieku personīgie arhīvi. Šo personu ziņā bieži ir materiāli, kuri būtiski papildina organizāciju un biedrību arhīvus. Nav noslēpums, ka daudzu biedrību un apvienību, kopu un vienību materiāli glabājās un, iespējams, joprojām glabājas pie to vadītājiem, sekretāriem, aktīvākajiem biedriem vai viņu mantiniekiem. Ilgvara Spilnera un Kārļa Ķuzuļa dokumentu kolekcijas jau pieminēju. Nozīmīgas liecības atrodamas Aleksandra Dzirnes materiālos. Par visu trimdas dzīvi ziņas atradīsim Edgara Dunsdorfa bagātīgajā dokumentārajā mantojumā. Par lielu dārgumu uzskatāms Latvijas sūtņa Kārļa Zariņa arhīvs, kurā īpaša vieta ierādāma viņa rūpīgi rakstītajām dienasgrāmatām.
No ASV iegūti ļoti nozīmīgi mākslinieku, dziedātāju, rakstnieku un citu kultūras darbinieku arhīvi. Nosaukšu tikai dažus – Augusts Annuss, Sigismunds Vidbergs, Pauls Puzins, Paula Jēgere–Freimane, Dzintars Freimanis, Ģirts Salnais, Jāzeps Vītols, Herta Lūse un daudzi citi.
Privātpersonu arhīvos var nereti atrast Latvijas valstij ārkārtīgi svarīgus dokumentus. Piemēram, kuģa kapteiņa Ernesta Celmiņa arhīvā ir Zigfrīda Annas Meierovica vēstules, kas saistītas ar Latvijas neatkarības atzīšanas politiskajām aizkulisēm 1919.gadā.
Labi zinām, ka Latvijas vēsturē un kultūrā ir bijis daudz ļoti nozīmīgi cilvēki, kurus nedrīkstam aizmirst. Kur ir daudzo mūziķu, komponistu, operdziedātāju, baleta solistu, literātu arhīvi? Daļa atradusi mājvietu Latvijā – bez Latvijas Valsts arhīva trimdas arhīvi krājas arī Rakstniecības, teātra, un mūzikas muzejā vai Misiņa bibliotēkā. Taču droši vien kongresa dalībnieki nosauks garu garo rindu mūsu izcilāko tautiešu vārdu, kuru arhīvi sen jau nozuduši vai samalti makulatūrā. Citi guļ kaut kur pagrabos vai bēniņos.
Tautu neveido izcilības vien. Viņi ir spilgtākās virsotnes, kas kā kalni paceļas līdzenumā. Mūs interesē, kā dzīvojusi pārējā tautas daļa, aktīva vai pasīva, radoša vai kūtra, nopietna vai prieka pilna, kā šī ļaužu grupa vadījusi sava mūža dienas, kādi bijuši tās mērķi, kādas pēdas atstājusi virs zemes. Mēs vācam arī viņu arhīvus – dienasgrāmatas, vēstules, piezīmes, atmiņas, fotogrāfijas un citus materiālus.

Vēl daudz darāmā

Lai sekmīgi vāktu trimdas arhīvus un pēc tam nodotu tos pētniekiem, jāapvieno spēki. Mums Latvijas Valsts arhīvā nepieciešama informācija par aktīvām, pasīvām un sen darbību izbeigušām organizācijām un biedrībām, par to arhīvu, dokumentu krājumu atrašanās vietu. Par materiāliem, kuri glabājas dažādu zemju arhīvos, par nozīmīgākajiem personīgajiem arhīviem.
Lai iegūtu šo informāciju, esam sagatavojuši anketu, kuru lūdzam aizpildīt un nogādāt uz Latvijas Valsts arhīvu. Protams, informāciju var sniegt arīdzan citā veidā – mutiski, rakstveidā, pa elektronisko pastu.
Apzināmies – katram cilvēkam un katrai organizācijai ir tiesības izvēlēties vietu, kur glabāt savu arhīvu. Daudzi nozīmīgi arhīvi nonākuši gan Hūvera institūtā, gan Imigrācijas vēstures pētniecības institūtā Mineapolē, droši vien arī citviet.
Par savu arhīvu glabāšanas vietu izlemjat jūs, bet mēs vēlētos zināt, kādi arhīvi kur glabājas. Gribam izveidot datu bāzi par trimdas arhīviem svešās zemēs. Lūdzam visām organizācijām un biedrībām, ikvienam ieinteresētai personai sniegt mums nepieciešamos datus.
Par to, kas no trimdas dokumentu kolekcijām atrodams visā Latvijā, var uzzināt no uzziņu krājumiem “Trimdas arhīvi atgriežas”, ko sarūpējis Latvijas Valsts arhīvs un kam pagājušo gadu iznāca 3.daļa.
Ja esat izlēmuši nodot arhīvus kādai krātuvei ASV, ierosinām izgatavot mikrofilmas un nodot tās mums, lai pētniekiem šie materiāli būtu pieejami kopijās. Piemēram, lūdzam izgatavot pilnīgu ALA arhīva mikrofilmas variantu, kas glabājas Imigrācijas vēstures pētniecības institūtā. Domāju, Latvija vēl nav gatava maksāt saviem vēsturniekiem, lai viņi varētu pētīt materiālus ārzemēs, nerunājot par tik tāliem kontinentiem kā Amerika un Austrālija.
Visbeidzot neliela statistika:
Šā gada 1.maijā Latvijas Valsts arhīvā glabājas 172 trimdas arhīvi jeb apmēram 45 tūkstoši lietu.
No tiem: no ASV iegūti 75 fondi; no Eiropas – 45 fondi; no Austrālijas – 29 fondi; no Kanādas – 19 fondi; no Dienvidamerikas – 1 fonds.
No 172 trimdas fondiem 123 ir personu fondi.
Vai tas ir daudz vai maz, spriediet paši. Pēc Ramira Šēnfelda sniegtajiem datiem, 1960.gadā ASV dzīvoja turpat 91 tūkstotis latviešu. No Amerikas latviešiem LVA ir saņemti – ja skaitām arī dažu dokumentu sūtījumus – 80 personīgo arhīvu dokumentu dāvinājumi.
Viesojoties Rīgā, ASV prezidents Džordžs Bušs runāja par brīvību un demokrātiju. Jūs, dārgie tautieši, bijāt tie, kas visu mūžu esat visiem spēkiem visos iespējamos veidos cīnījušies par brīvību Latvijā. Paldies par to. Nākamajām paaudzēm būs jāpierāda ar faktiem, ko īsti esat darījuši. Bet fakti glabājas dokumentos. Bez dokumentiem, kas satur šos neapgāžamos faktus, vēsture nenoticēs mūsu skaistajām, kvēlajām runām. Tamdēļ aicinu katru apzināties savu pienākumu pret savu dzīvi, pret Latviju. Tagad viens no svarīgākajiem patriotiskajiem darbiem ir arhīvu vākšana, tādā veidā mēs pierādīsim ne tikai vārdos, bet arī darbos, ka mums ikvienam ir svēta mūsu tēvzeme – Latvija.

Pēc referāta ALA 54.kongresā Kalamazū, Mičiganā, 2005.gada 13.maijā

Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un trimdas dokumentu daļas vadītājs