"Atvērties Austrumiem"

Veselu nedēļu Ārlietu ministrijai Berlīnē Austrumeiropas valstu vēstnieki uzdeva jautājumu: vai aiz intervijā izteiktā Ferhoigena (VSP) aicinājuma rīkot referendumu par ES paplašināšanu uz austrumiem neslēpjas kāda valdības intriga?

Kanclers Gerhards Šrēders pēc sākotnējā dusmu uzplūduma nekavējoties mēģināja sākt debates par strīdīgo priekšlikumu.

Ferhoigens bija pārāk labi trāpījis Eiropas apvienošanas politikas nervam, lai ar dažām nomierinošām frāzēm varētu beigt diskusijas. KDS/KSS Edmunda Štoibera vadībā nojauš populistisku vēlēšanu cīņas tēmu un vēl vairāk uzkurina aizdomas, ka Šrēders "Ferhoigena kungu ir sūtījis pa priekšu kā mīnu meklētāju suni".

Aizdomās turētie uzjautrinās par šo sazvērestības teoriju: "Tā ir tik muļķīga." Ferhoigens atzīst, ka intervija ir notikusi drīz vien pēc atvaļinājuma un "brīdinājuma sistēma vēl nav darbojusies pilnībā".

Acīmredzot aiz Ferhoigena ierosinātā referenduma, kas ir pievērsis sev tik lielu uzmanību, slēpjas dubulta vilšanās: par paplašināšanos uz austrumiem kompetentais komisārs jūtas nenovērtēts, jo īstās sarunas Komisijā vada nozaru speciālisti un viņam atliek vienīgi "melnais darbs", informēt par kandidātvalstu un ES dalībvalstu sasniegtajiem rezultātiem. Turklāt viņš baidās, ka nevēlēšanās un bailes iedzīvotāju vidū saistībā ar ES paplašināšanu uz austrumiem varētu projicēties uz Komisiju un īpaši uz šajā jautājumā kompetento Ferhoigenu.

Gan kanclers, gan ārlietu ministrs Joška Fišers atzīst, ka viņu norātajam Ferhoigenam ir taisnība: Fišers pat piekāpās – esot vērts "padomāt" par referendumu saistībā ar suverenitātes tiesību tālāku nodošanu. Eiropa ciešot "akceptēšanas problēmas" dēļ. Apvienošanās, tāda kā paplašināšana, pārsvarā esot politiskās šķiras un ekonomiskās elites projekts. Tauta drīkstot tikai noraudzīties.

Vācijas pierobežas apgabalos blakus tādām kandidātvalstīm kā Polija un Čehija noskaņojumu pret ES paplašināšanu uz austrumiem ietekmē bailes un aizspriedumi, kas ir apstiprinājies arī zinātniski. Sociālās pētniecības institūti jau ilgāku laiku Vācijas valdības preses dienesta uzdevumā pētī noskaņojumu pierobežas apgabalos. Īpaši reģionos ar augstu bezdarba procentu nepatika pret ES paplašināšanu uz austrumiem izpaužas agresivitātē.

Pilsoņi pie Vācijas austrumu robežas sabiedriskās domas pētniekiem apliecina, ka visvairāk baidās no darba vietu zaudēšanas un no tā, ka lētais darbaspēks no Polijas un Čehijas varētu viņiem atņemt darbu. Viņi ir piedzīvojuši kontrabandu, zagšanu un prostitūciju, un viņi domā, ka tad, kad tiks atvērtas robežas, lielākais ieceļotāju vilnis dosies tieši viņu virzienā.

Vācijas valdības preses dienesta Eiropas valsts sekretāru sanāksmē iesniegtajā stratēģiskajā dokumentā valdība pārmet, ka "atbalsi negūst vienīgi paplašināšanās izredzes". Tādi politiķi kā Potsdamas tieslietu ministrs Kurts Šelters tomēr cer, ka "spriedze konfliktā samazināsies". Līdz šim Vācijas valdība esot ignorējusi bažas.

Stratēģiskajā dokumentā ir teikts, ka kultūras un informācijas dienās pierobežas pilsētās, brošūrās, paskaidrojošās filmās un publikācijās reģionu un starpreģionu laikrakstos ("Eiropa virzās tālāk") "delikātā atklātībā" visu rudeni ir jāizplata valdības dienesta informācija par paplašināšanas rezultātā gaidāmo vispusīgo ieguvumu.

Tomēr tik kritiski kā pierobežas reģionos vāciešu vairākums uz ES paplašināšanu neraugās. Kā rāda "Spiegel" uzdevumā "Emnid " izdarītā aptauja, vairāk nekā divas trešdaļas ir par ES paplašināšanu. Iedzīvotāju atsevišķu dalībvalstu novērtējums ir reāls. Vairākuma atbalstu nav ieguvusi tikai Komisijā par nedrošām uzskatīto valstu, kā Rumānijas un Bulgārijas, uzņemšana. Arī cilvēktiesību politikas dēļ līdz šim sarunu raundā neiekļautās Turcijas uzņemšana.

Taču arī tad, ja Vācijas reakcija paplašināšanas jautājumā būtu pārsteidzoši racionāla – referendums a la Ferhoigens ir pretrunā ar konstitūciju.

Tas, vai Brisele vēlas jaunas dalībvalstis uzņemt Savienībā, pie kuras pieder arī Vācija, ir tīra ārpolitika. Un ārpolitika, kā paredz pamatlikums, tikai ierobežoti attiecas uz tautu. Vienošanās ar citām valstīm, arī ar Eiropas Savienību, ir valdības, nevis kā parasti, likumdevēju prerogatīva.

Jūtama tautas līdzspriešanas tiesību paplašināšana ārpolitiskajos jautājumos, pat parlamenta, sagrautu skaisto varas sadalījuma struktūru.

Tāpēc referendums par jaunu dalībnieku uzņemšanu ES diez vai būtu realizējams, pat izdarot izmaiņas konstitūcijā. 79. pants par "mūžīgajām garantijām" aizliedz izdarīt izmaiņas pamatlikuma kodolā.

Citādi būtu, ja referendumu organizētu Komisija Briselē – taču tā bez ES konstitūcijas ir utopija. Tomēr ES politiķiem varētu būt labi argumenti, lai piekristu referendumam. Pilsoņu lielās bailes no konkurences darba tirgū tomēr nav gluži nepamatotas. Ar "izkropļojumiem darba tirgū rēķinās kā kandidātvalstīs, tā dalībvalstīs". Ar tiem stratēģiskajā dokumentā rēķinās arī valdība Berlīnē.

Taču prognozes par migrāciju ES paplašināšanas gadījumā ir ļoti atšķirīgas. Kamēr Vācijas pētniecības institūti rēķinās ar to, ka pirmajos gados ieceļotāju skaits varētu sasniegt 220.000 cilvēku, Rainers Mincs no Humbolta universitātes Berlīnē to uzskata par pārspīlētu.

Ekonomisti, kas ir pievērsušies šai tēmai, ir nonākuši pie tāda paša rezultāta kā pirmais ES iestāšanās sarunu vadītājs Nikolauss van der Pass: "Paplašināšanās rada skaidru neizšķirta (Win – Win) situāciju." Tas nozīmē, ka ekonomiski kandidātvalstis gūs labumu tāpat kā vecās dalībvalstis.

To Volfgangs Kvaisers pamato ar straujo tirdzniecības ar Austrumiem attīstību. Kopš 1992. gada Vācijas eksports uz Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, ieskaitot Krieviju, ik gadu ir pieaudzis par 20%. Vācijai tirdzniecība ar Austrumiem, kurā tās eksporta daļa sasniedz 10%, jau tagad ir tikpat svarīga kā ar Savienotajām Valstīm.

Taču, ja kāds tomēr baidās no Austrumu valstu iestāšanās Savienībā, Ferhoigens viņu nomierina: iestāšanās un brīvas pārvietošanās datums nav viens un tas pats. Tāpat kā Portugāles un Spānijas iestāšanās gadījumā tiks noteikti ilgi pārejas termiņi – runāts tiek par desmit, iespējams pat vairāk gadiem.

Par nelaimīgās referenduma intervijas priekšrocību Ferhoigens vērtē to, ka tagad gandrīz visas dalībvalstis būs spiestas atzīt sevi par paplašināšanās uz austrumiem un blīvā termiņu plāna piekritējām.

2005. gadā, vēlākais, 2006. gadā, paplašināšana varētu tikt pabeigta – tomēr var būt, ka kādā dalībvalstī, kā Francija vai Dānija, tomēr par to tiek rīkots referendums.

"Der Spiegel"

– 2000.09. Nr.37.