Kā nodejot Mūžību

Deju spēle “Spēlēju, dancoju” ievada IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus ar tik skanīgu, košu un savdabīgu akordu, ka visam turpmākajam nāksies saņemt visus dvēseles spēkus, lai turētos uz tāda pat viļņa.

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Raiņa lugai “Spēlēju, dancoju” piemīt kāda īpaša maģija tieši dejas plāksnē. Ne velti tās dejas mūžs turpinās vairāk nekā pusgadsimtu, kopš pirmais akadēmiski izglītotais latviešu baletmeistars Jevgeņijs Čanga savam diplomdarbam izvēlējās tieši šo darbu, kuram skanisko veidolu deva Ādolfs Skulte.
Balets “Brīvības sakta” savam laikam bija novatorisks darbs. Baleta vēsturē palikušas jūsmīgas liecības par Annas Priedes Leldi, Veltas Vilciņas Baronesi, Māra Liepas Totu un daudziem citiem spilgtiem tēliem. Skultes mūzika jau pēc tam iedvesmoja horeogrāfu Dailoni Rudovicu radīt tautisku uzvedumu “Lelde” tāda paša nosaukuma Tautas deju ansamblim. Protams, tautiski sadzīviskā horeogrāfija nedz divās baleta versijās (1950. un 1955.gadā), nedz tautas dejas variantā ne tuvu neizsmēla nedz Raiņa darba milzīgās filosofiskās bagātības, nedz Skultes mūzikas poētisko dziļumu.
Agris Daņiļēvičs “Iļģu” mūzikai pievērsās pirms pusotra gada. Liekas, ka tikai tagad viņš apjauš, kāda milzu avantūra tā bijusi, kāds Sīzifa akmens iekustināts. Un kāds milzu dejas darbs paveikts.
21.gadsimta “Spēlēju, dancoju” ir kosmiskas izjūtas izrāde, kurai grūti piemeklēt žanra nosaukumu. Pats autors izvēlējies itin vienkāršus vārdus “deju spēle”. Var jau būt. Tomēr astoņās vīzijās izkārtotais dejiskais vēstījums par Dzīvības uzvaru pār Nāvi ir tik iracionāls, tik tāls jebkādam sadzīviskumam, ka šis apzīmējums ne tuvu neizsmeļ un neizskaidro darba būtību.
Un varbūt visnopietnākais, visgrūtākais jautājums “Spēlēju, dancoju” sakarā ir – vai jauno dejotāju – bērnu un skolēnu – spēkos ir kustībā atainot Raiņa tekstus?
Protams, tie ir Latvijas skolu jaunatnes dejotāju elite. Vārdi “Dzintariņš”, “Zelta sietiņš”, “Dzirkstelīte”, “Bitīte”, “Austris”, “Teiksmiņa”, “Uguntiņa”, “Gatve”, paša Daņiļēviča “Dzirnas” runā par sevi. Ansambļu vadītājiem un pedagogiem nācies sevī un ar milzīgu darbu, ar milzu pūlēm pārmalt horeogrāfa fantāzijas, viņa supersarežģīto dejas rakstu, lai tas viegli un dabiski “sēdētu” ik dejotājā. Lai ikviens ērti dzīvotu šajā dejas tekstā, nevis atskaitītu to kā labi iezubrītu gabalu.
Ja skatītājs noņem cepuri horeogrāfa gluži vai liesmojošās fantāzijas priekšā, viņam desmitkārt jānoņem cepure visu deju skolotāju priekšā. Ko tādu var izdarīt tikai Latvijā.
“Spēlēju, dancoju” ir lielas un saliedētas komandas darbs, kaut kas līdzīgs fināla dekorācijas – Saules kalna – uzbūvēšanai, kur katram vismazākajam elementam sava vienīgā un galvenā vieta. Režisors Uģis Brikmanis, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, fantastiskais gaismu mākslinieks Normunds Bļasāns, pirotehnikas meistars Ilmārs Āboliņš, leļļu meistars Valdis Mucenieks, vesela virkne citu meistaru, kas neredzami ieliedējušies vienā elpā dzīvojošajos dejotājos – spēlmaņos, velnos, zemesvēzīšos, panāksniekos, tautā.
“Spēlēju, dancoju” iestudēt sākot, skeptiķu netrūka. Pat visnopietnāko profesionāļu vidū. Nu darbs runā pats par sevi. Latvijas dejotāji spēj īstenot gluži neiedomājamas lietas.

Eriks Tivums