Kaimiņzemes pašvaldību reformu par un pret

Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pašvaldību sistēmas ir dažādas. Var pamanīt vienojošus virzienus, tendences vai līdzības uzdoto funkciju un uzdevumu izpildē, tomēr vērojamas būtiskas atšķirības vēlēšanu kārtībā, valsts pārraudzības modelī, kā arī finanšu sadalē.

Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas priekšsēdētājs Vitālijs Aizbalts un Ignalinas mērs Bronis Rope Foto: Zaida Kalniņa

Jāmin arī kāds būtisks Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pašvaldību sistēmu vienojošais vektors – briestošie reformu nodomi. Līdzīgi kā Latvijā, kaimiņvalstīs reformas nav tik daudz pašu pašvaldību rosinātas, kā tās iniciē pašvaldību sistēmu pārraugošās ministrijas. Ne viss ir izlemts laikus un aprēķināts naudā, tomēr vēlme pašvaldības padarīt mūsdienīgākas, saimnieciski attīstīties spējīgākas vieno visu valstu valdošo koalīciju politiķus. Koleģiāli pārrunāt reformu jautājumus jūnija vidū Lietuvā bija ieradušies arī trīs valstu pašvaldību ministri.
Savukārt savām acīm pārliecināties par Lietuvas pašvaldību sistēmas darbību devās Latvijas pašvaldību izpildvaras vadītāji. Pieredzes gūšanu rosināja Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācija (LPIA). Sadarbībā ar Lietuvas kolēģiem radās iespēja redzēt četras atšķirīgas Lietuvas pašvaldību pārvaldes struktūras, tiekoties un sarunājoties ar Utenas apriņķa, Ignalinas reģiona, Rokišķu rajona politiskās un izpildvaras pārstāvjiem, kā arī ar Kamaju ciema pakalpojumu sniegšanas centra pārvaldnieku.

Lietuvas pašvaldību sistēmas atšķirības

Latvijas un Lietuvas pašvaldību sistēmā ir vairākas atšķirības. Būtiskākā - citāds reģionālais dalījums. Lietuvā ir desmit aptuveni vienāda lieluma apriņķi, kurus veido 60 reģioni jeb rajoni. Šīs 60 pašvaldības ir tieši vēlētas, ievēlot deputātus lielajās pilsētās un reģiona centrā. Reģiona teritoriju veido reģiona centrs – pilsēta, citas pilsētas un mazākās administratīvās teritoriālās vienības – ciemi. Kopumā, līdzīgi kā Latvijā, Lietuvā ir vairāk nekā 500 teritoriālo vienību. Utenas apriņķa priekšnieks Ričards Sargūns Lietuvas reģionālo dalījumu raksturoja kā padomju attīstības sistēmai līdzīgu.
Lēmējvara pašvaldībā pieder vēlētai padomei, kurā, piemēram, Rokišķos, ir 25 deputāti, kas ievēlēti pēc partiju sarakstiem. Deputāti no sava vidus ievēlē pašvaldības priekšsēdētāju jeb mēru, viņa vietnieku un ieceļ izpildvaras vadītāju – administrācijas direktoru. Likums noteic, ka par deputātiem nedrīkst būt pašvaldību darbinieki, tai skaitā arī pašvaldības iestāžu un uzņēmumu vadītāji, piemēram, skolu direktori. Pašvaldības direktoram gan ir jāatkāpjas reizē ar mēru, ja padome viņu atsauc.
Jau kopš 1995.gada Lietuvā ir desmit apriņķi, kas izveidoti kā reģionālās attīstības vienības. Apriņķu izveidošanas mērķis ir reģionālās attīstības veicināšana, jo vietējām pašvaldībām ar to nodarboties neesot pa spēkam. “Reģionālās attīstības sekmēšana ir reģionu pārvaldes nākotne. Vēl deviņdesmitajos gados ieplānotie procesi reģionālās attīstības veicināšanai ir buksējuši nesekmīgas politikas dēļ. Plānošana ir aizsākta, taču trūkst naudas,” atzina Utenas apriņķa priekšnieks Ričards Sargūns.
Katrā apriņķī ir priekšnieka administrācija, kas ir valsts pārvaldes institūcija. Bez tās ir arī valdības iecelti pārstāvji (2 – 3 cilvēki) – valdības vadītāja kancelejas darbinieki, kas uzrauga, lai pašvaldību pieņemtie lēmumi atbilstu valsts likumiem. Pašvaldību finanšu resursi koncentrējas tieši apriņķa administrācijas rokās, kas to sadala reģionu pašvaldībām.

Pašvaldību pārstāvji sarunā ar Kamaju ciema pārvaldnieku Vītautu Vili Foto: Zaida Kalniņa

Apriņķa administrācijas darbu reglamentē pēc paraugnolikuma izstrādāts nolikums. Priekšnieku un vietnieku ieceļ Lietuvas Ministru kabinets, tāpēc viņu amati ir atkarīgi no politiskās konjunktūras. Administrācija sniedz regulārus ziņojumus nozaru ministrijām un uzrauga Eiropas Savienības (ES) programmu projektu izpildes gaitu. Pavisam apriņķu administrācijās strādājot ap 250 darbinieku. Lai šis pārvaldes līmenis būtu kaut nedaudz demokrātiskāks, darbojas arī konsultatīvā apriņķa padome, kuru veido visu apriņķī ietilpstošo pašvaldību mēri un vēl pa vienam deputātam.
Zināmu skaidrību par Lietuvas valsts reģionālo politiku viesa saruna ar Lietuvas pašvaldību organizācijas priekšsēdētāja vietnieku un Ignalinas mēru Broni Ropi. Viņš pastāstīja, ka kopš pašvaldību reformas deviņdesmito gadu sākumā valsts noteikusi piecu apriņķu prioritāru stāvokli finanšu sadalē. Tie bija pieci vēl padomju laikā attīstīti Lietuvas centri – Viļņa, Kauņa, Klaipēda, Šauļi un Panevēža. Valsts nolēma desmit gadus ieguldīt šajos apriņķos lielākus finanšu līdzekļus, lai veicinātu straujākus attīstības tempus, kas ļautu naudai ātrāk atgriezties valsts budžetā. Nu ir pienācis laiks proporcionāli samazināt naudas sadalījumu šajos apriņķos, vairāk piešķirot pieciem tā sauktajiem lauku apriņķiem.
Savukārt lauku teritorijās atrodas pakalpojumu sniegšanas centri, un tos vada reģiona padomes iecelti pārvaldnieki jeb vecākie. Tos padome apstiprina pēc konkursa rezultātiem, un darba līgumus ar pārvaldniekiem slēdz rajona pašvaldības direktors.
No iepriekšteiktā izriet otra būtiskākā Latvijas un Lietuvas pašvaldību atšķirība – lauku ciematos nav tieši vēlētas vietējās varas. Lietuviešu pašvaldību vēlētie politiķi ne reizi vien uzsvēra, ka uzskata Latvijas pašvaldību sistēmu par labāku. Tieši vēlētas pagastu pašvaldības ir Latvijas ieguvums. Lūgti paskaidrot, ko ar to saprot, lietuvieši norādīja pirmāmkārtām uz demokrātijas izpausmēm un vietējās varas tuvināšanos vēlētājiem. Otrs būtiskākais faktors ir finansiāla patstāvība un savs budžets. Savukārt par mūsu pašvaldību sistēmas trūkumu kaimiņi uzskata pašreizējo nesamērīgi lielo rajonu skaitu pret to teritorijas lielumu un iedzīvotāju skaitu. Pēc lietuviešu domām, rajoniem jeb reģioniem ir jābūt lielākiem.

Labāk vienu reizi redzēt nekā simtreiz dzirdēt

Apmeklējot Kamaju vietējo pakalpojumu sniegšanas punktu, ko Rokišķu rajona izpilddirektors uzteica kā vienu no progresīvākajiem un attīstītākajiem Rokišķu rajona apkaimē, finansiālā atkarība no reģiona labvēlības vārda tiešākā nozīmē kliedza no katra telpas stūra. Latvijas izpilddirektori ar vāji slēptu izbrīnu noraudzījās uz ļoti pieticīgo bijušā kolhoza kantora telpu aprīkojumu, laika zoba sagrauztajiem rakstāmgaldiem, kas tika sabīdīti, lai dotu iespēju piesēst un aprunāties. Nav šaubu, ka remonts tā dēvētajā aktu zālē pēdējo reizi bijis pirms gadiem trīsdesmit pieciem, par ko liecināja sienu ornamenti un griestu krāsojums. Arī primitīvi pie sienām piestiprinātās līstes izstāžu veidošanai un prāvas naglas darbu uzkabināšanai nebija vis savdabīgs dizaina akcents, bet gan naudas trūkuma diktēta izeja no bezizejas.
“Ja ticam lietuviešu kolēģiem, ka viņi apzināti neveda uz vājāko pakalpojumu sniegšanas punktu, bet gan vēlējās parādīt labāko pieredzi ciemiņiem, man nav šaubu, ka jebkura Daugavpils rajona pagastmāja nav salīdzināma ar redzēto Kamajos. Turklāt Rokišķu rajona pašvaldības izpilddirektora Virgīnija Strazda piebilde par Kamaju pārvaldnieka teicamu saimniekošanu un neslēptu prieku par ietaupīto naudu, kas ļauj palēnām īstenot logu nomaiņu, nebija izlikšanās. Atšķirības ir acīm redzamas, un attīstības iespējas nepārprotami runā par labu mūsu pagastiem,” atzina LPIA priekšsēdētājs un Daugavpils rajona padomes izpilddirektors Vitālijs Aizbalts.

Iecelts nav ievēlēts

Šī sakarība ne tikai vizuāli Lietuvas pašvaldību sistēmā nav teorēma, bet aksioma, secināja visi pieredzes brauciena dalībnieki – Latvijas pašvaldību izpilddirektori. Ievērojot zināmu piesardzību savos izteikumos, īpaši augstākstāvošu valsts amatpersonu klātbūtnē, par finanšu centralizācijas neizbēgamajām sekām runāja arī lietuviešu pašvaldību politiķi. Ar vienu frāzi gan paslavējot augstākstāvošo varu par katru pozitīvu lēmumu, bet ar otru piebilstot, ka bez patstāvības finanšu jautājumos pat viscēlākās idejas ir nolemtas bojāejai. Bet cilvēciski var saprast šos ieceltos izpildvaras pārstāvjus – pašvaldības administrācijas vadītājus, lauku pakalpojumu punktu pārvaldniekus – par izteiktu subordināciju. Ja par daudz kritizēsi un pieprasīsi, rīt šai amatā var apstiprināt citu....

Lielā politika Baltijā ir ar līdzīgām kaitēm

Lietuvā valdības nekrīt ik pēc pusotra gada, to vienlīdz atzina kā paši lietuvieši, tā ciemiņi no Latvijas. Tomēr, iezīmējot pašvaldību reformas ieceres kaimiņvalstī, lietuvieši neslēpa, ka politiķu rīcību vada populisms. Ir kļuvis par normu, ka priekšvēlēšanu gaisotnē partiju programmās no jauna parādās izplūdušas vīzijas par pašvaldību reformu ar vēlētu vietējo varu lauku ciematos un vēlēšanu sistēmas izmaiņām. Partijas ierosina reģionu priekšsēdētājus ievēlēt tiešu vēlēšanu ceļā, pārņemot Polijas pieredzi, bet nemin citu pārmaiņu likumsakarību. Kā norādīja Rokišķu mērs Egidijs Vilims, tās ir tikai politiskas klaigas, kam pietrūkst konsekvences. Kaut vai tādēļ, ka parlaments jau piekto gadu diskutē, bet izšķirties nespēj. Ka patiesībā reformām, lai tās pieņemtu, vispirms ir jānostiprinās cilvēku prātos.
“Es neticu, ka parlaments uz šīm vēlēšanām izšķirsies par izmaiņām valsts konstitūcijā, mainot pašvaldību modeli, kādu ierosina Iekšlietu ministrija. Pēc diviem gadiem Lietuvā būs pašvaldību vēlēšanas. Panākt mēru ievēlēšanu tiešu vēlēšanu ceļā nevar būt pašmērķis, jo reformas sāls ir funkciju pārdalē starp valsti un pašvaldību. Ja sistēma darbojas, reformas nav nepieciešamas,” atzina Egidijs Vilims.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv