Nobeigums. Sākums – “LV”, 10.06.2005.

Aizputes apriņķa Nīkrāces pagastu Sarkanā armija no vācu iebrucējiem galīgi atbrīvoja 1944.gada 27.–30.decembrī. Tagad kaujas notiek mūsu apriņķa Rudbāržu un Kalvenes pagastos. Mūsu iepazīšanās ar stāvokli uz vietām parādīja, ka Nīkrāces pagasts no vācu okupācijas ir cietis ļoti stipri. Vēl vairāk. Mūsu operatīvā grupa izbraukāja lielu Latvijas un Lietuvas atbrīvoto daļu, taču tādus postījumus kā Nīkrāces pagastā mēs nekur neredzējām.
Nīkrāces pagastā liela daļa māju ir nodedzinātas un sagrautas, gandrīz visas kūtis, klētis, rijas un citas saimniecības ēkas ir iznīcinātas. Liela daļa inventāra un lauksaimniecības mašīnu arī ir iznīcinātas. Tādas komplicētas lauksaimniecības mašīnas kā kuļmašīnas un pļaujmašīnas šajā pagastā neatradām, kaut arī agrāk to šeit ir bijis ne mazums. Ļoti maz atlicis arī sējmašīnu, arklu, ratu, un arī tie ir sabojāti.
No 300 saimniecībām patlaban pagastā ir palikušas tikai 170. Gandrīz visus lopus vācu iebrucēji ir iznīcinājuši.

Lūk, dažas ziņas, kas apstiprina teikto.

N. Lopu Lopu skaits Lopu skaits Cik reižu
p.k. nosaukums 1941.gadā patlaban ir sama-
zinājies
1. Zirgi 706 44 (t.sk. 16 reizes
2 kumeļi)
2. Govis 1423 111 12 reizes
3. Pavisam liellopi 2176 122 18 reizes
4. Aitas 1202 38 32 reizes
5. Cūkas 1328 29 46 reizes

Mājputnu vispār vairs nav. No 170 saimniecībām rupjā lopbarība (salmi) ir tikai trijām saimniecībām. Pārējām saimniecībām nav absolūti nekādas lopbarības, pat salmu, un līdz sniega uzkrišanai lopi tika ganīti mežos, plūca pērno zāli, mežā savāca lapas un ar tām baroja lopus, bet pēc sniega uzkrišanas to vairs nevar darīt.

Stipras novājēšanas un barības trūkuma dēļ ir sākusies lopu krišana. Patlaban mēs kopā ar karaspēka daļām esam veikuši pasākumus, lai Nīkrāces pagasta iedzīvotājus evakuētu uz Lietuvu, Mažeiķu apriņķa Zidiku pagastu, kur palikušos lopus uz īsu laiku varēs daļēji nodrošināt ar rudzu salmiem.
Karadarbības laikā gandrīz visi ziemāju sējumi ir iznīcināti (visus laukus tanki ir izvagojuši ar dziļiem grāvjiem).
Lielai daļai pagasta iedzīvotāju nav pārtikas produktu. No 184 ģimenēm, kuras patlaban atrodas pagastā, apmēram 50 ģimenēm pilnīgi nav maizes. Jau tagad pagasta teritorijā ir vērojama cilvēku epidēmiska saslimšana. Līdz š.g. 20.janvārim ar vēdertīfu, dizentēriju un difteriju bija saslimuši 50 cilvēki. Pagastā nav ne ārsta, ne feldšera.
Tāds pats stāvoklis ir mūsu apriņķa Rudbāržu un Kalvenes pagastos, kuri ir jau daļēji atbrīvoti no vācu okupantiem (..).

Jautājumā par Latvijas PSR TKP un Latvijas K(b)P CK 1945.gada 3.jūnija lēmuma Nr.132 “Par neatliekamiem pasākumiem, lai sniegtu palīdzību zemniekiem, kuri cietuši no vācu okupācijas” izpildi Arhitektūras pārvalde paziņo sekojošo:
1945.gada decembrī Arhitektūras pārvalde pie LPSR TKP kopā ar Latvijas PSR Zemkopības tautas komisariātu sarīkoja atklātu konkursu par projekta sastādīšanu zemnieka saimniecības mājām.
Konkursa mērķis bija saņemt sacensības ceļā divu zemnieku saimniecību, kuru lielums ir 10–15 ha, māju projektus atkarībā no darba zemnieka ģimenes lieluma.
Pavisam konkursam tika iesniegti 48 projekti.
Žūrijas padome no iesniegtajiem projektiem neatrada nevienu, kurš pilnīgi atbilstu programmas prasībām.
Pavisam pa abiem variantiem tika prēmēti 11 projekti, kurus iegādājās Zemkopības tautas komisariāts, ar mērķi galīgai izstrādei un nolūkā no tiem sagatavot dažus tipveida projekta variantus.

Izskatījusi Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrijas iesniegto Latvijas PSR Ministru padomes Lēmuma projektu un celtniecības plānu kolhozos un zemnieku saimniecībās 1948.gadā, pavisam 18 000 jaunu būvju, Latvijas PSR Valsts plāna komisija uzskata, ka celtniecības plāns kā kolhozos, tā arī zemnieku saimniecībās ir pārāk augsts šādu iemeslu dēļ: celtniecības materiālu trūkuma dēļ, bez tam lielākajam vairumam kolhozu ir ēkas, kurām nepieciešams tikai remonts vai zināma pārbūve un piemērošana kolhozu vajadzībām. No individuālajiem zemniekiem celtniecību veiks tikai tie, kuri dzīvo no karadarbības stipri cietušajos pagastos un zemnīcās.

Kolhozi un kolhoznieki pagaidām atturas no jaunu dzīvojamo un saimniecības ēku celtniecības arī tamdēļ, ka viņiem vēl nav izstrādātu un apstiprinātu projektu un kolhozu centru

apbūves plānu, un kolhozu ciematu atrašanās vietu, kas ir nepieciešams jaunajai celtniecībai, tamdēļ kolhoznieki baidās, lai, izstrādājot tādu plānu, no jauna nenāktos atkal pārvietot savas ēkas uz jaunu vietu.
Dzīvojamo un piemājas ēku tipveida projektu izstrāde ir jāveic, taču ne uz to kapitālieguldījumu rēķina, kuri tautas saimniecības plānā ir paredzēti 1948.gadam. Šim mērķim ir jāparedz speciāli finansēšanas avoti.
Vadoties no teiktā, Latvijas PSR Valsts plāna komisija uzskata, ka ieteiktais celtniecības plāns jāpārskata uz ievērojamas samazināšanas pusi, ņemot vērā reālās iespējas.

Latvijas PSR Valsts plāna komisijas