Katrai kultūrai savas krāsas

– Festivāla ieceres pamatā ir Eiropas tautu vienotības un kultūru daudzveidības ideja. Par svētku dvēseli kļuvis dzejnieks, atdzejotājs un arī diplomāts Silvāno Gallons. Pērn goda viešņa bija Maķedonijas dzeja, šoreiz svētku norises vietās līdzās Itālijas un Eiropas Savienības karogiem plīvoja mūsu sarkanbaltsarkanais karogs un pūtēju orķestris atskaņoja mūsu valsts himnu. Pavisam uz festivālu bija aicināti dzejnieki ne vien no Eiropas valstīm, bet arī no Filipīnām, Reinjonas, Argentīnas un Irākas. Mēs savai līdzdalībai gatavojāmies vairākus mēnešus. Īpaša pateicība pienākas Latvijas Rakstnieku savienībai un tās ārlietu daļas vadītājam Ronaldam Briedim, mūsu valsts vēstniecībai Itālijā un Silvāno Gallonam, kas atdzejoja itāliski (gan no angļu valodas) latviešu dzeju. Par svētku labo organizāciju un viesmīlību paldies sakām Itālijas – Latvijas asociācijas prezidentam Džampjēro Melem un Červāras mēram Džūlio Rosi, kā arī Romas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekānam Vito Mikēlem Abruči.
Universitātē sākās mūsu delegācijas spraigā programma. Jānis Rokpelnis stāstīja par latviešu literatūru un vēsturi. Tā kā mājās nebija izdevies izdrukāt sagatavoto referāta tekstu, viņš atšķirībā no citiem referentiem runāja brīvi, neskatīdamies papīros. Dziļā griezumā atklājot latviskās kultūras saknes un attīstības ceļu no tautasdziesmām un kristietības ienākšanas līdz mūsdienām, Jānim izdevās parādīt un pamatot tās savdabīgās krāsas un vietu Eiropas tautu kultūrainā. Akadēmiskā auditorija viņa uzstāšanos uzņēma ļoti atsaucīgi.

Poēzijas kontinents

– Tātad sākums bija metropolē, Romā. Kādēļ festivāls nes Červāras vārdu?

Tāda izskatās šī klinšu pilsētiņa Červara

Červāra, pilnā vārdā Cervara di Roma, atrodas apmēram 70 kilometru attālumā no galvaspilsētas Simbruīni kalnos 1053 metrus virs jūras līmeņa. Tā ir neliela klinšu pilsētiņa, kas dzimusi 884.gadā kā cietoksnis cīņai pret saracēņiem. Pašlaik te dzīvo ap 500 cilvēku. Klinšu pakāpēs ierīkotas brīnumjaukas mājas un līkločainas ieliņas. Es savā sirds vaļībā Červāru nosaucu par poēzijas kontinentu, jo no katras klinšu radzes te gājēju uzrunā dzeja.
Florenciešu tēlnieka Vinčenco Bjanki vadībā un ar viņa tiešu līdzdalību klintīs ir iecirstas daudzu dzejnieku vārsmas un izveidotas neskaitāmas skulptūras. Savu kaltu te pielicis arī gleznotājs, tēlnieks un kokgriezējs Fabio Piskopo, kurš ir viens no ievērojamākiem mūsdienu itāļu māksliniekiem un ir darinājis daudzu baznīcu interjerus Neapolē un Sardīnijā. Es ar prieku redzēju klintīs iekaltas arī Latvijā pazīstamo itāļu un spāņu dzejas klasiķu Džuzepes Ungareti un Rafaēla Alberti dzejas rindas.
Pērn, kad Červārā īpaši godināja maķedoniešu dzeju, vienai no klintī izcirstajām ieliņām deva viņu dzejas klasiķa Konstantīna Milodinova vārdu, par ko vēstīja tās malā novietota skulptūriņa. Mēs ar pilsētas mēru Džūlio Rosi pārrunājām iespēju nākotnē nosaukt kādu ieliņu Raiņa vārdā un uzstādīt arī nelielu skulptūru.

Draudzības zari

– Plašajā literārajā sarīkojumā, kas notika Červāras mūsdienu mākslas muzejā, Jānis Rokpelnis kā Latvijas PEN kluba pārstāvis un pilsētas galva Džūlio Rosi parakstīja mūsu savstarpējās solidaritātes, cieņas, mīlestības un sadarbības dokumentu. Tas būs labs pamats mūsu turpmākajiem kontaktiem, jo Itālijā, kur valda apbrīnojama tolerance pret visām nācijām un kultūrām, latviešu literatūra vēl nav kaut cik pamanāmi pazīstama. Es pieļauju, ka latviski tulkotās itāļu dzejas attiecība pret itāļiem pieejamo latviešu dzeju ir apmēram simts pret vienu.
Apliecinot cieņu pret citādo, atšķirīgo, festivāla galveno prēmiju (Premio Cervara di Roma 2005) pasniedza filipīniešu dzejniekam Hosē Dalisaijam junioram, kas ir Manilas Universitātes profesors. Kaut gan viņa dzimtenē mūsdienās valda angļu un spāņu valoda, dzejnieks savas vārsmas joprojām raksta filipīno, kas ir malajiešu valodu saimei piederoša valoda. Irākiešu dzejnieks un arābists Hasans Atija al Nasārs saņēma Migranta jeb, pareizāk sakot, Trimdinieka prēmiju (Premio Migrante 2005). Bet vislielākās ovācijas izpelnījās dzejas patriarhs Paolo Džirs no konfederatīvās Šveices Graubindenes kantona mazpilsētiņas Kūras. Sirmais ladīnietis (šajā valodā runā vēl apmēram 50 tūkstoši cilvēku) apbūra mūs ar savu dziļo erudīciju, jauneklīgo dzīves uztveri un žilbinošām metaforu kaskādēm.
Kirils Dobruševskis no Maķedonijas savukārt pārstāvēja valahu tautiņu. Tā nav lielāka par pieciem tūkstošiem, taču valahi runā, domā, jūt un sacer skaistu dzeju paši savā valodā un tuvākajos gadsimtos negrasās pazust no Eiropas kultūras kartes.
Uzticīga savai dzimtajai valodai ir arī kreoliete Žiljēna Salvā no Reinjonas salas, kas ir bijušais Francijas aizjūras departaments. Viņa līdztekus gallu mēlei raksta arī dzimtajā kreolu valodā, kas ir rada malajiešu valodai.

Ceriņi un dialekti

– Taustāmākais, ko atstājām viesmīlīgajā Poēzijas kontinentā, ir Latvijas Koks, ko mums bija tas gods iestādīt topošajā Eiropas parkā. Stādiņš, ko gādīgā Latviešu literatūras centra direktore Marta Dziļuma bija pirkusi par pīlādzi, gan izrādījās ceriņkrūms, bet par to neviens nebēdājās. Latvija taču ir arī ceriņu zeme!

Leons Briedis Červāras klintīs Foto: Leons Briedis