Ministru kabineta 2005.gada 14.jūnija sēdē

Akceptēts likumprojekts “Grozījumi Biedrību un nodibinājumu likumā”.
Likumprojekts paredz papildināt likumu, nosakot, ka biedrībām un nodibinājumiem, kuru statūtos noteiktie mērķi vērsti uz cilvēktiesību vai indivīda tiesību aizsardzību, ir tiesības ar aizskartās personas piekrišanu iesniegt iestādē iesniegumu vai tiesā pieteikumu, lai aizsargātu privātpersonas tiesības vai tiesiskās intereses lietās, kas saistītas ar atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu.

Pieņemti noteikumi “Pārtikas apritē nodarbināto personu profesionālās kvalifikācijas prasības”, kuri nosaka pārtikas apritē nodarbināto personu profesionālās kvalifikācijas prasības, kvalifikācijas iegūšanas kārtību un uzraudzību.
Noteikumi neattiecas uz: primāro ražošanu, augu valsts izcelsmes produktu pirmapstrādi un ieguvi; pārtikas transportēšanu, pārvietošanu pāri valsts robežai, pārtikas ražošanu mājas apstākļos, vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību.
Darbinieka profesionālo kvalifikāciju apliecina profesionālo izglītību vai kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kas izsniegts normatīvajos aktos par profesionālo izglītību noteiktajā kārtībā, vai ārvalstīs iegūts profesionālo izglītību vai kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kas Latvijā atzīts normatīvajos aktos par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu noteiktajā kārtībā.
Darbiniekam atbilstoši veicamajam darbam nepieciešams šāds profesionālās kvalifikācijas līmenis: pirmais kvalifikācijas līmenis – darbiniekam, kurš veic vienkāršas darbības (piemēram, mazgāšana, griešana) kādā pārtikas aprites posmā; otrais kvalifikācijas līmenis – darbiniekam, kurš veic kvalificēta izpildītāja darbu kādā pārtikas aprites posmā; trešais kvalifikācijas līmenis – darbiniekam, kurš veic kvalificēta izpildītāja darbu, spēj kontrolēt un vadīt kādu pārtikas aprites posmu; ceturtais kvalifikācijas līmenis – darbiniekam, kurš atbilstoši kompetencei veic sarežģītu izpildītāja darbu kādā pārtikas aprites posmā, organizē un vada citu speciālistu darbu, strādā ar konkrētām ražošanas tehnoloģijām, veic kvalitātes vadību un kontroli; piektais kvalifikācijas līmenis – darbiniekam, kuram ir teorētiskās zināšanas pārtikas produktu un dzērienu ražošanā un kurš atbilstoši kompetencei vada pārtikas produktu un dzērienu ražošanas tehnoloģiskos procesus, tehnoloģiskās iekārtas, kvalitātes vadības sistēmas pamatprincipu ieviešanu uzņēmumā, nodrošina nekaitīgas pārtikas ražošanu, vada, plāno, organizē pārtikas produktu un dzērienu ražošanu un kvalitātes kontroli visos ražošanas procesa posmos, nodrošina nodarbinātā personāla saskaņotu darbību, organizē un veicina jaunu produktu izstrādi un ieviešanu ražošanā.
Ja darbinieks ieņem amatu atbilstoši ceturtajam un piektajam profesionālās kvalifikācijas līmenim, viņam ir nepieciešama profesionālā izglītība pārtikas nozarē.
Darbinieks (izņemot ceturtā vai piektā profesionālās kvalifikācijas līmeņa darbinieku), uzsākot darbu pārtikas uzņēmumā, noklausās piecas stundas garu mācību kursu “Minimālās higiēnas prasības pārtikas uzņēmumā” (mācību kurss) atbilstoši šo noteikumu 1.pielikumā noteiktajai programmai.
Zemkopības ministrija pilnveido mācību kursu atbilstoši grozījumiem normatīvajos aktos par pārtikas apriti.
Darbinieks (izņemot ceturtā un piektā profesionālās kvalifikācijas līmeņa darbinieku) atkārtoti noklausās mācību kursu reizi divos gados.
Mācību kursu vada persona, kurai ir: augstākā izglītība pārtikas nozarē, veterinārijā, medicīnā, lopkopībā vai bioloģijā; atbilstoša darba pieredze pārtikas higiēnas un pārtikas nekaitīguma nodrošināšanas jomā vai kurai ir dokumentāri apliecinājumi par pēdējo piecu gadu laikā iegūtu papildu izglītību pārtikas higiēnas jomā, tai skaitā pārtikas nekaitīguma nodrošināšanas sistēmas apgūšanā. Persona, kura vada mācību kursu, darbiniekam pēc mācību kursa noklausīšanās izsniedz noteikta parauga apliecību.
Darbiniekam, kas kādā pārtikas aprites posmā vada uzņēmuma pārtikas nekaitīguma nodrošināšanas sistēmu, nepieciešams dokuments, kurš apliecina darbinieka zināšanas pārtikas nekaitīguma nodrošināšanā.
Noteikumi stājas spēkā ar 2006.gada 1.janvāri.

Akceptēts likumprojekts “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā”.
Likums papildināts, nosakot, ka, ja pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums vai aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas, patērētājs ir tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa.

Pieņemts rīkojums ‘’Par uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā’’, kurā iekļauti 594 pilsonības pretendenti, tajā skaitā 35 viņu nepilngadīgie bērni. Sarakstā iekļautās personas atbilst visām Pilsonības likuma prasībām.
No 559 pilsonības pretendentiem 69% ir krievi, 11% – ukraiņi, 11% – baltkrievi, kā arī lietuvieši, poļi un citas tautības.
Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā ir uzņemtas 95 413 personas: 1995.gadā – 984; 1996.gadā – 3 016; 1997.gadā – 2 992; 1998.gadā – 4 439; 1999.gadā – 12 427; 2000.gadā – 14 900; 2001.gadā – 10 637, 2002.gadā – 9844; 2003.gadā – 10 049; 2004.gadā – 16 064; 2005.gadā – 10 061 persona.

Akceptēts likumprojekts “Grozījumi likumā “Par sociālo drošību””.
2000. gada 29. jūnijā tika pieņemta Padomes Direktīva Nr. 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības. Šīs Direktīvas prasības Latvijas Republikai bija jāpārņem līdz 2004.gada 1.maijam.
Likumprojekts paredz papildināt likumu ar pantu, kas nosaka atšķirīgas attieksmes aizliegumus. Nodrošinot sociālos pakalpojumus, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, veselības stāvokļa, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Atšķirīga attieksme ietver personas tiešu vai netiešu diskrimināciju, personas aizskaršanu vai norādījumu to diskriminēt. Tieša diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā attieksme pret personu saistībā ar kādu no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem ir, bija vai var būt mazāk labvēlīga nekā pret citu personu. Netieša diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas personai saistībā ar kādu no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem. Personas aizskaršana šā likuma izpratnē ir personas pakļaušana tādai no šīs personas viedokļa nevēlamai rīcībai, kas saistīta ar kādu no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, ja šādas rīcības mērķis vai rezultāts ir personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas, degradējošas vai aizskarošas vides radīšana. Atšķirīga attieksme (izņemot personas aizskaršanu) saistībā ar kādu no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem ir pieļaujama tikai gadījumā, ja šāda attieksme ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.
Likumprojekts precizē sociālo pakalpojumu definīciju, nosakot, ka sociālie pakalpojumi šā likuma izpratnē ir pasākumi, kurus nodrošina valsts vai pašvaldība naudas vai mantisko pabalstu vai citu pakalpojumu veidā, lai veicinātu personas sociālo tiesību pilnvērtīgu īstenošanu.
Likumprojekts noteic, ka persona ir tiesīga apstrīdēt un pārsūdzēt sociālo pakalpojumu sniedzēja lēmumu Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Aizliegts sodīt personu vai citādi tieši vai netieši radīt tai nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka persona tiesiskā veidā īsteno savu tiesību aizsardzību saistībā ar atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu.

Pieņemti “Noteikumi par informācijas apmaiņai par uzkrājumu ienākumiem nepieciešamo veidlapu paraugiem”, kuri nosaka informācijas apmaiņai par uzkrājumu ienākumiem nepieciešamo veidlapu paraugus.
Šajos noteikumos noteikti šādu veidlapu paraugi: rezidences apliecība nodokļu uzlikšanas vajadzībām (1.pielikums); izmaksātāja izziņa par faktiskajiem īpašniekiem izmaksāto vai nodrošināto uzkrājumu ienākumu (2.pielikums); saimnieciskās vienības izziņa par vienībai, kas uzskatāma par izmaksātāju, izmaksāto vai nodrošināto uzkrājumu ienākumu (3.pielikums); apliecība nodokļa neieturēšanai (4.pielikums); kompetentās iestādes apliecība (5.pielikums).
Saeima pieņēma grozījumus likumā “Par nodokļiem un nodevām”, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu Padomes 2003.gada 3.jūnija direktīvas 2003/48/EK par procentu ienākumu no uzkrājumiem aplikšanu ar nodokļiem prasību izpildi Latvijā. Direktīvas mērķis ir nodrošināt, ka Eiropas Savienības dalībvalstu nodokļu administrācijas viena otrai sniedz informāciju par to rezidentiem – fiziskajām personām izmaksāto uzkrājumu ienākumu (procentiem). Saskaņā ar direktīvu katras dalībvalsts uzkrājumu ienākuma izmaksātājiem ir jāiegūst nepieciešamā informācija (identifikācijas dati un rezidences dati) par uzkrājumu ienākuma faktiskajiem īpašniekiem – fiziskajām personām, kas ir citu dalībvalstu rezidenti, un jāiesniedz šī informācija izmaksātāja dalībvalsts nodokļu administrācijai, kura savukārt to nodod to dalībvalstu nodokļu administrācijām, kuru rezidenti ir uzkrājumu ienākuma saņēmēji. Savukārt Valsts ieņēmumu dienestam tiek noteikts pienākums saņemt no izmaksātājiem minēto informāciju, to apkopot pa valstīm un noteiktajos termiņos iesniegt citu Eiropas Savienības dalībvalstu, to saistīto un atkarīgo teritoriju un atsevišķu trešo valstu, ar kurām Eiropas Kopiena ir noslēgusi Latvijai saistošus līgumus par uzkrājumu ienākumiem, nodokļu administrācijām.
Likuma “Par nodokļiem un nodevām” grozījumos ir noteikts, ka likumā noteiktā informācijas apmaiņa, nodokļu dubultās uzlikšanas novēršana un nepieciešamo apstiprinājumu sniegšana notiek, izmantojot apliecības, kuru formu nosaka Ministru kabinets. Saskaņā ar likumu Ministru kabinetam ir jānosaka piecu nepieciešamo apliecību formas.
Rezidences apliecība nodokļu uzlikšanas vajadzībām ir nepieciešama, lai noskaidrotu faktiskā īpašnieka rezidenci situācijā, kad fiziskā persona uzrāda dalībvalstī vai tās atkarīgajā vai saistītajā teritorijā izdotu pasi vai citu personu apliecinošu dokumentu, bet deklarē sevi par trešās valsts rezidentu (likuma 42.panta trešās daļas 2.punkts).
Izmaksātāja izziņa par faktiskajiem īpašniekiem izmaksāto (nodrošināto) uzkrājumu ienākumu ir nepieciešama, lai izmaksātājs tajā apkopotu un iesniegtu Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par katra faktiskā īpašnieka, kam tiek izmaksāts uzkrājumu ienākums, identitāti un rezidenci, informāciju par izmaksātāju, informāciju par faktiskā īpašnieka kontiem kredītiestādēs, vai parādu saistības, pamatojoties uz kuru uzkrājumu ienākums tiek izmaksāts, identifikāciju un uzkrājumu ienākuma summu (likuma 42.panta pirmā daļa).
Saimnieciskās vienības izziņa par vienībai, kas tiek uzskatīta par izmaksātāju, izmaksāto (nodrošināto) uzkrājumu ienākumu ir nepieciešama, lai saimnieciskā vienība tajā apkopotu un iesniegtu Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par vienībai, kurai tiek izmaksāts uzkrājumu ienākums un kura tiek uzskatīta par izmaksātāju, izmaksāto kopējo uzkrājumu ienākuma summu, par vienības nosaukumu un adresi (likuma 45.panta trešā daļa).
Apliecība nodokļa neieturēšanai ir nepieciešama, lai faktiskais īpašnieks – Latvijas rezidents, kas saņem uzkrājumu ienākumu no tādām dalībvalstīm, kuras informācijas apmaiņas vietā veic nodokļa ieturēšanu no uzkrājumu ienākuma, varētu izmantot direktīvā noteikto iespēju par nodokļa neieturēšanu minētajās valstīs, ja faktiskais īpašnieks iesniedz uzkrājumu ienākuma izmaksātājam viņa rezidences valsts kompetentās iestādes izdotu apliecību par nodokļa neieturēšanu, kurā norādīts faktiskā īpašnieka vārds, uzvārds, adrese, nodokļu maksātāja kods (ja tāds ir) vai dzimšanas datums un vieta, konta numurs kredītiestādē vai parādu saistības, kas rada uzkrājumu ienākumu, identifikācija (likuma 43.panta otrā daļa).
Kompetentās iestādes izsniedzamā apliecība ir nepieciešama, lai vienība, kurai uzkrājumu ienākums tiek izmaksāts vai nodrošināts faktiskā īpašnieka vajadzībām un kura attiecībā uz šo ienākumu tiek uzskatīta par izmaksātāju, varētu izmantot direktīvā noteikto izņēmumu, ja šī vienība ir juridiska persona vai ja tās ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem saskaņā ar vispār piemērojamiem nodokļu normatīvajiem aktiem (likuma 45.panta otrā daļa).

Aivis Freidenfelds, Ministru kabineta preses sekretārs