ATSAUCĒ IETVERT:
Cik saldi nosmaržo pēc maizes - Vējš pāriet laukam. Rudzi zied.. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.06.2005., Nr. 93 https://www.vestnesis.lv/ta/id/110371
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Cik saldi nosmaržo pēc maizes –
Vējš pāriet laukam. Rudzi zied.
Maizes un vēja smaržu kinorežisors Zigurds
Vidiņš kopā ar Mārtiņa Brauna mūziku spējis ieburt arī dokumentālajā
vēstījumā par dzejnieci Broņislavu Martuževu. Par viņa vadītajā “Studijā 2”
uzņemtās filmas “Gaismas lāse” pirmizrādi, kas 8.jūnijā notika kinoteātrī
“Rīga”, varētu teikt dzejnieces vārdiem: “Pēkšņi pāršķēlās ikdiena,/
izlēca krāsu zieds starots./ Vienmuļi darbīgā dīkdiena/ Sačemuroja simt zaros.”
Ikdiena un dīkdiena zāli pameta jau ar brīdi, kad režisors ieveda zālē Dzejnieci.
Bet filma – tā nav uzņemta pēc kāda rūpīgi izdomāta un pie rakstāmgalda
sacerēta scenārija. Tie ir gadi. Tā ir bijība, cieņa un apbrīna. Un arī savas
kinodokumentālista misijas apziņa.
“Satikšanās ar Broņislavu Martuževu pirms gandrīz divdesmit gadiem pilnīgi izmainīja manu dzīvi,” saka Zigurds Vidiņš. “Es uz dzīvi sāku skatīties citām acīm. Pilnīgi mainījās mana attieksme pret darbu, ko daru.”
Pusotra stunda paiet kā viens elpas vilciens. Dzejniece ar savu žilbinošo personības starojumu, domu zibšņiem un sulīgo valodu droši vien spētu piepildīt šo laiku arī tad, ja tikai runātu. Bet filmas veidotāji likuši zaigot visām retā dārgakmens šķautnēm. Mūs uzrunā Māksla. Debesis, saules ritums, mākoņi, ūdeņi, koki un puķes – tie nav vienkārši dabasskati, tās ir muzikālas krāsu un noskaņu gleznas. Tā ir poētiska informācija, kas ļauj dziļāk izdzīvot un izjust redzēto un dzirdēto un sagatavo nākamajām ainām un sarunām. Broņislava dzied, runā, klusēdama šķetina domu pavedienu, kavējas dievnamā. Tik tieša un atklāta, tik tuvu dvēselei, ka bail. Režisors arī neslēpj, ka tiešām baidījies, vai dzejniece filmu pieņems, vai atzīs par labu esam. Un viņas atzinību vērtē augstāk par visu.
Zāle savu vērtējumu pauda patiesi nerimstošos aplausos. Sumināts tika režisora, operatora un komponista darbs, bet pašu filmas varoni vīri iesēdināja lielā krēslā un kā karalieni uznesa otrajā stāvā, kur turpinājās sarunas un tika teikti laba vēlējumi “Gaismas lāsei”, kuru no 10. līdz 16.jūnijam ik vakaru pulksten 19 Rīgā rāda Jaunielas Kinogalerijā.
Dzejniece rakstīja autogrāfus jaunākajā dzejas grāmatā un tērzēja ar apsveicējiem. Izteica savu apbrīnu Mārtiņam Braunam, kas kinodarba mūzikas metos ieaudis viņas melodijas “Dzīve sauc” (”Kādēļ skumjas tavās acīs”) un “Beranžē motīvs”. “Es nevaru saprast,” viņa teica, “kā jums izdevās no divām vienkāršām dziesmiņām radīt mūziku veselai filmai.”
Īpašas runas netika teiktas, bet domas pie filmas atgriežas atkal un atkal. Pāris dienas pēc pirmizrādes Andrejs Eglītis dalījās savās pārdomās: “Uz mani filma atstāja dziļu iespaidu. It kā viena cilvēka dzīvesstāsts, bet tur redz visas tautas pārdzīvojumus. Mūsu patieso vēsturi. Broņislavas Martuževas priekšā es varu tikai noliekt galvu. Kas viņai bijis jāpiedzīvo! Ko visu viņa pārdomājusi, ko izjutusi! Un kāds talants! Ne jau tikai dzejā, arī dzīvē. Humors, reizēm ironija un pat sarkasms. Smiekli un asaras. Viņas runas veids, lielais tiešums ir apbrīnojamā saskaņā ar smalkajām dabas gleznām un mūziku. Tas cilvēku aizved citā pasaulē, tuvāk zvaigznēm.”
 Broņislava Martuževa briestošā rudzu laukā Foto: Anna Egliena |
“Satikšanās ar Broņislavu Martuževu pirms gandrīz divdesmit gadiem pilnīgi izmainīja manu dzīvi,” saka Zigurds Vidiņš. “Es uz dzīvi sāku skatīties citām acīm. Pilnīgi mainījās mana attieksme pret darbu, ko daru.”
Pusotra stunda paiet kā viens elpas vilciens. Dzejniece ar savu žilbinošo personības starojumu, domu zibšņiem un sulīgo valodu droši vien spētu piepildīt šo laiku arī tad, ja tikai runātu. Bet filmas veidotāji likuši zaigot visām retā dārgakmens šķautnēm. Mūs uzrunā Māksla. Debesis, saules ritums, mākoņi, ūdeņi, koki un puķes – tie nav vienkārši dabasskati, tās ir muzikālas krāsu un noskaņu gleznas. Tā ir poētiska informācija, kas ļauj dziļāk izdzīvot un izjust redzēto un dzirdēto un sagatavo nākamajām ainām un sarunām. Broņislava dzied, runā, klusēdama šķetina domu pavedienu, kavējas dievnamā. Tik tieša un atklāta, tik tuvu dvēselei, ka bail. Režisors arī neslēpj, ka tiešām baidījies, vai dzejniece filmu pieņems, vai atzīs par labu esam. Un viņas atzinību vērtē augstāk par visu.
Zāle savu vērtējumu pauda patiesi nerimstošos aplausos. Sumināts tika režisora, operatora un komponista darbs, bet pašu filmas varoni vīri iesēdināja lielā krēslā un kā karalieni uznesa otrajā stāvā, kur turpinājās sarunas un tika teikti laba vēlējumi “Gaismas lāsei”, kuru no 10. līdz 16.jūnijam ik vakaru pulksten 19 Rīgā rāda Jaunielas Kinogalerijā.
Dzejniece rakstīja autogrāfus jaunākajā dzejas grāmatā un tērzēja ar apsveicējiem. Izteica savu apbrīnu Mārtiņam Braunam, kas kinodarba mūzikas metos ieaudis viņas melodijas “Dzīve sauc” (”Kādēļ skumjas tavās acīs”) un “Beranžē motīvs”. “Es nevaru saprast,” viņa teica, “kā jums izdevās no divām vienkāršām dziesmiņām radīt mūziku veselai filmai.”
Īpašas runas netika teiktas, bet domas pie filmas atgriežas atkal un atkal. Pāris dienas pēc pirmizrādes Andrejs Eglītis dalījās savās pārdomās: “Uz mani filma atstāja dziļu iespaidu. It kā viena cilvēka dzīvesstāsts, bet tur redz visas tautas pārdzīvojumus. Mūsu patieso vēsturi. Broņislavas Martuževas priekšā es varu tikai noliekt galvu. Kas viņai bijis jāpiedzīvo! Ko visu viņa pārdomājusi, ko izjutusi! Un kāds talants! Ne jau tikai dzejā, arī dzīvē. Humors, reizēm ironija un pat sarkasms. Smiekli un asaras. Viņas runas veids, lielais tiešums ir apbrīnojamā saskaņā ar smalkajām dabas gleznām un mūziku. Tas cilvēku aizved citā pasaulē, tuvāk zvaigznēm.”
Aina Rozeniece, “LV”
 |
 Broņislava Martuževa ar saviem draugiem: Zigurdu Vidiņu un dakteri Māri Sedlenieku Foto: Anna Egliena |