Posms brīvības ķēdē

Latvijas Kara muzejā 7. un 8.jūnijā noritēja starptautiska konference “Nacionālā pretošanās komunistiskajiem režīmiem Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara”. Domu apmaiņā piedalījās gan Vēsturnieku komisijas, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra un Valsts arhīva pārstāvji, gan viņu kolēģi no Vācijas, Ukrainas, Polijas, Lietuvas, Krievijas un Baltkrievijas. Zālē – jaunatne un sirmie vīri, bijušie pretošanās kustības dalībnieki.

21.gadsimta cilvēkam reizēm nav viegli izprast: kas Latvijas zemē iesēja tik bagātīgu pretošanās sēklu? Tāpēc neliels ekskurss tikai vienas ģimenes vēsturē.
Viņi bija trīs. Jurim – 6 gadi. Inesei – 11. Māmiņai Irēnai – 36. Trīs tautas ienaidnieki. Ceturtais – tētis Henriks – tajā 1941. gada 14.jūnija dienā neatradās Rīgā. Viņš, arhitekts būdams, strādāja Jelgavas pilī. Taču, uzzinājis, kas ir 14.jūnijs, traucās uz čeku, lūgšus lūgdams, lai viņam ļauj būt kopā ar ģimeni. Viņu pieminot, ziedi tagad tiek likti pie Baltā krusta Meža kapos.
Par tiem trim liecību dod Irēnas vēstules tuviniekiem:

25.III.45.

… jūs nesaprotat, ko nozīmē šausmīgas ilgas pēc mājām, pēc tuviniekiem, pēc mīļa vārda. 4 gadus esmu iztikuse bez tiem, tagad atkal jāapbruņojas ar pacietību un jāgaida, jāgaida. Gaidīšana ir briesmīga, tā sabeidz cilvēku pamazām. Esmu jau trijus kapus rakuse, tagad kāds papūlēsies manā labā. Pirms trim nedēļām saindējos ar tvanu. Tā kā negribēju nepavisam vēl mirt, biju aizvilkusies līdz durvīm un 53 grādu salā nogulēju kādu laiciņu nemaņā. Dabūju pleirītu, temperatūra visu laiku stāvēja ap 39. Pēc ilgām lūgšanām atnāca beidzot vietējā medicīniskā autoritāte, kura man konstatēja tuberkulozi.      Šķīrāmies labās cerībās vairs neredzēties. Es tomēr neko lielu neiztaisu par jauno diagnozi, jo bezgala gribas atdusēties dzimtenes smiltīs. Ja tikai liktenis būtu lēmis redzēt vēl dzimtās mājas, mīļos cilvēkus, tad arī varētu noslēgt rēķinus ar dzīvi.
Bērnu izglītība nogājusi strupceļā, tie tālāk par pamatskolu netiks. Inesei ir jau 15 gadu, Jurim nupat palika 10. Tie ir lieli bērni, sevišķi Inese, ja apvelk manus svārkus. Viņa tagad atkal brauc cītīgi mežā malkā, jo, kamēr vēl kājas var savīstīt lupatās, var kur izkustēt… Ar veselību iet stipri uz leju, tomēr mēģināšu izturēt, jo maijā jau nāk zālīte. Tā atkal paglābs uz kādu laiku. Dzird, ka pavasara vēji pūtīšot uz vakariem. Es tagad tik viegla, ka arī mani tie varētu paķert līdz. Bet vai varēšu līdz tam laikam izturēt? Vai nesabrukšu ātrāk? Mēģināšu atkal dabūt bērnus patversmē, lai vismaz viņi paglābjas no posta.

1.V.45.

Ar manu veselību iet katru dienu uz leju, jo ārstu priekšrakstus nespēju pildīt. Tie liek man ēst maizi, pienu, sviestu, olas, gaļu un tamlīdzīgus ēdienus, bet mans vēders pieradis pie sasalušiem rutkiem ar nelielu kartupeļu piemaisījumu. Ar lielu nepacietību gaidīju pirmo zālīti, bet tās lietošana bija jāpārtrauc, jo sāku pampt. Klepus moka mani nost, temperatūra nekrīt zem 38. Labi, ka pēdējo laiku sāku dabūt darbu, tamborēju, adu, izšuju mūsu daiļavām galvas lakatus. Tā pamazām sitamies cauri. Lielas cerības lieku uz pavasari. Tad Berlīnē uzvilks sarkano karogu, tad būs miers – teica Staļins. Vai tas arī mums nesīs pārmaiņas? Es tikai šaubos, vai es varēšu to sagaidīt, vai man nebūs jāpakrīt ceļa galā. Tas būtu pārāk sāpīgi, bet esmu ar visu jau samierinājusēs. Bērniem arī reiz jātiek pie vietas, tie nevar dzīvot kā šoziem, kad viņi skraidīja apkārt kā izsalkuši sunēni, meklēdami pārtiku. Tiem jātiek pie mācībām, pie pietiekamas barības un apģērba. Ja es vairs nebūšu, valsts par tiem gādās… Par mani nebēdā. Biju savā dzīvē ļoti laimīga, tas beigu cēliens arī bij likteņa lemts. Ja tomēr sprukšu arī šoreiz nāvei no zobiem, tad uzskatīšu to par lielu brīnumu. Cerību tomēr nav.

СССР, Томская обл.,

Парабельский район,
отдел связи Белка,
пос. Сочига,
И. А. Сиргед

Kad šī vēstule pienāca Rīgā, Sočigā jau bija par vienu kapa kopiņu vairāk.

Viņi bija trīs. Bet dzelzceļa pavadzīmes liecina, ka no 1941. gada 15. līdz 27. jūnijam pāri Latvijas robežai klabēja 426 lopu vagoni, pretī nebūtībai vedot 15 081 cilvēku. Un sūrā pieredze, savas dzimtas un savas dzimtenes liktenī sakņota, radīja pretošanās kustību. Sākumā stihisku: patvērumu mežā atrada galvenokārt neapbruņoti cilvēki, vairīdamies no jaunu represiju draudiem, bet pēcāk karš, pāri Latvijai veldamies, atstāja gana daudz ieroču, un mežabrāļi kļuva par bruņotu grupu dalībniekiem. Tā nacionālo partizānu karš aptvēra visu Latviju – no Kurzemes mežiem līdz pat Zilupes krastam un Abrenes apriņķim.
Pat 1949.gada deportācijas, kam viens no pamatmērķiem bija pašā saknē iznīdēt pretošanās iespēju, sagraujot partizānu plašo atbalstītāju loku, nespēja panākt iecerēto: kaut gan Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejas plēnumā 1953. gada jūnijā Jānis Kalnbērziņš ziņoja, ka laikā no 1945. līdz 1953. gadam Latvijā ir tikuši represēti 119 000 cilvēki, tai skaitā arestēti 72 850, izsūtīti no republikas 43 702 un nogalināts 2321, tomēr partizānu cīņa nerima pat desmitajā gadā pēc kara. Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku veikumu, par viņu mērķiem, par cerībām, vilšanos un atkal jaunām cerībām stāsta konferences laikā demonstrētā Jura Podnieka studijas filma “Nesalauztie”: Ritvars Jansons un Raits Valters ne tikai dokumentē partizānu pārdomas, bet, kopā ar viņiem un viņu atbalstītājiem izstaigājot seno cīņu ceļus, bez skaļas un liekas didaktikas parāda, cik smagi ietilpīgs ir jēdziens Dzimtene. Un filmas pēdējie titri ir adresēti mūsdienām: “Šodien mežabrāļi vēl ir mums līdzās. Kāds būs nākamais posms šajā brīvības ķēdē?”

Baiba Lazda