Piemiņas zīme Matīsa kapos

Tautas sēru dienas priekšvakarā Matīsa kapos pārklājs noslīd no melna granīta stēlas – piemiņas zīmes Centrālcietumā nomocītajiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Kā pretmets tumšajam akmenim un tajā iecirstajiem nedaudzo upuru vārdiem – balts koka krusts, jo neviens akmens nevar būt gana liels, lai vārdā sauktu katru no 987 šai kapulaukā dusošajiem. Tāpēc Nacionālo partizānu apvienība, šīs ieceres īstenotāja, piemiņas zīmē no katra Latvijas novada min tikai septiņu bojāgājušo vārdus, beigās pierakstot “Un simtiem citu”. Te, Matīsa kapos, padomju okupācijas režīms pēdējā kara gadā un vēl desmit gadus pēc tam cietumā spīdzinātos un nošautos cilvēkus sameta bedrēs, un tā viņi dusēja. Dažs pusgadsimtu, cits ilgāk – bez piemiņas zīmes, bez vārda un atceres. Daudzi pat kārtu kārtās – bez zārkiem.
Kara noslēgumā – 1944. un 1945.gadā – sarkanarmijas daļām tūlīt pa pēdām nāca iekšlietu karaspēka daļas, kas “ķemmēja” aizmuguri. Iekšlietu karaspēks kopā ar padomju drošības iestādēm un armijas pretizlūkošanas vienībām vērsās pret visiem, kas, viņuprāt, varētu kļūt nelojāli varai: ne tikai pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, bet arī pret mierīgajiem civiliedzīvotājiem. Tagad pētnieki ir noskaidrojuši: no 1944. līdz 1962.gadam, pēc “politiskajiem” pantiem notiesāti, Centrālcietumā ir gājuši bojā 170 cilvēki, bet vairāki tūkstoši ir to, kuru likvidēšana nav tikusi skrupulozi iegrāmatota.
Par to, ka Latvijas iedzīvotāji pretosies okupācijas režīmam, padomju vara bija pārliecināta jau tad, kad pirmais sarkanās armijas karavīrs vēl nebija otrreiz spēris kāju pāri mūsu valsts robežai: drošības iestādes jau laikus sastādīja sarakstus, kuros pirmie tika ierakstīti brīvvalsts laika aizsargu vārdi. Bet ne jau tikai bijušie aizsargi pretojās okupācijai: partizānu kara laikā bojā gāja vairāk nekā 2 000 cilvēku, bet divreiz lielāks bija to mežabrāļu skaits, kas pēcāk tika notiesāti.
“Latvijas liktenis bija – atrasties starp diviem dzirnakmeņiem, starp divām lielvarām,” iesvētot piemiņas zīmi, teica kardināls Jānis Pujats. Un turpināja: “Piecus gadus dzirnakmeņi mūsu valsti mala kara laikā. Un arī desmit gadus pēc tam nebeidza malt netaisnās okupācijas dzirnas: krita ne tikai vīri ar ieročiem rokā. Zinu gadījumu Latgales pusē: specvienības ķemmēja mežu, un turpat mežmalā kāds vīrs ara zemi. Ieraudzījis bruņoto vīru ķēdi, viņš tīri instinktīvi centās patverties – pameta arklu un muka uz meža pusi. Taču lode bija ātrāka. Un šāvēji, pienākuši klāt, zemnieku ar durkļiem pienagloja zemei. Tie bija lielas traģēdijas gadi – notika tieši tā, kā jau pirms kara paredzēja Edvarts Virza: “Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs./Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,/Bez laika kokiem augļi nokritīs”.”
 

Nacionālo partizānu apvienība tautas sēru dienas priekšvakarā Matīsa kapos atklāja piemiņas zīmi Centrālcietumā nomocītajiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem Foto: Reinis Traidās, A.F.I.

Ir aizritējis pusgadsimts. Un tomēr Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere šajā piemiņas brīdī uzsvēra, ka retās lietus lāses, kas sijājas pār Matīsa kapos sanākušo cilvēku simtiem, var uzskatīt par zīmi: vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, kaut sākusies, tomēr nav pabeigta: lai atspīdētu saule, mūsu paaudzei vēl ir daudz jāpaveic. Pagaidām gan Latvijas, gan Eiropas parlamentāriešu aicinājumi atvērt Krievijas arhīvus, sniegt ziņas par to, cik cilvēki Latvijā padomju okupācijas laikā tika nomocīti, cik plašs ir bijis kopējais no režīma represijām cietušo loks, joprojām atduras pret klusēšanas un ignorances sienu. Nacistiskais režīms, briesmīgs un nežēlīgs, dokumentēja savus noziegumus, un pasaule uzzināja šos faktus. Tāpēc gan režīmu, gan tā īstenotājus varēja tiesāt. Taču padomju režīma paviršajai dokumentācijai mums šobrīd nav iespējams pat piekļūt. Acīmredzot dzīvie vēl baidās no pagātnes. Tiesa, Eiropa tagad palēnām sāk saprast mūs un mūsu vēsturi. Taču vēl ir jāpaveic liels darbs gan tepat, Latvijā, gan pasaulē, lai mūsu brīvības cīnītāji tiktu godāti tāpat kā ikviens Francijas vai jebkuras citas valsts pretošanās kustības dalībnieks. Jo brīvība ir vienlīdz svēts vārds katrai tautai.
Godinot okupācijas varas upurus, piemiņas zīmes pakājē klājās tumšsārtu rožu un baltu margrietiņu paklājs. Kad no piemiņas zīmes noslīdēja pārklājs, bijušais Dailes teātra direktors Bērtulis Pizičs te, uz melnās Matīsa kapu stēlas, izlasīja sava tēva vārdu. Visu šo laiku neviens no tuviniekiem nezināja, kur atrodas viņam atvēlētās septiņas pēdas zemes. Tagad – pēc pusgadsimta – dēla pirmie ziedi uz tēva kapa.