Cauri krāsām uzrunā mūža nemiers

Vakar Valsts Mākslas muzejā Rīgā svinīgi tika atvērta Māra Branča grāmata “E.Cēsnieks. Mākslinieka nemierīgā dzīve un darbi”. Meistara talanta cienītāju kuplo saimi svētku gaisotnē aicināja saksofona melodijas, gleznturos uzrunāja nedaudzi, bet īpaši izraudzīti mākslinieka darbi, paverot kaut nelielu stūrīti autora
tik bagātajā daiļradē.

Egons Cēsnieks. Saulriets jūrmalā. 1960

Jaunais izdevums stāsta par akvarelistu un vitrāžistu Egonu Cēsnieku (1915 – 1978). Mākslinieks dzīvoja pretrunīgajā padomju laikā, vairākus gadus viņam nācās pavadīt arī izsūtījumā. Savulaik Egona Cēsnieka vitrāžas pazina gan Kaukāzā, gan Maskavā, gan Ukrainā un, protams, visā Baltijā. Rīgā viena no tām – “Jāņi” vēl arvien priecē acis un sirdi savā sākotnējā vietā - tagadējā Muitas departamenta ēkā.
Atvēršanas reizē runāja apgāda “Madris” direktore Skaidrīte Naumova, mākslas zinātnieks un grāmatas autors Māris Brancis, vēl citi, pamazām vien atsaucot atmiņā laiku, kad dzīvoja, strādāja, mīlēja dzīvi un atdeva sevi mākslai Egons Cēsnieks.
Viņš bija tautā ļoti iemīļots sarkano magoņu, Latvijas ainavu un Vecrīgas gleznotājs. Jau piecpadsmit gadu vecumā jauneklis no Mežmuižas (tagad Augstkalne) ieradās Rīgā un iestājās Rīgas pilsētas amatniecības skolā, kur bija mākslas nodaļa. Ar to arī aizsākās dzīves un mākslas nesaraujamās saites. 1935.gadā sekoja studijas Mākslas akadēmijā. Tad drūmie kara un pēckara gadi. Māksliniekam tie bija smagi un sarežģīti, bet, kad atkal varēja brīvi strādāt, tapa neaizmirstami darbi.
Meitas Noras Cēsnieces, mazmeitas Izoldes un daudzu citu aculiecinieku stāstījumi, tā laika recenzijas grāmatā tuvplānā atklāj gan tā laika dzīves skaudrās pretrunas, gan sniedz plašāku priekšstatu par savdabīga mākslinieka mūžu.
Paverot grāmatas vienu lappusi, dažas rindas no Izoldes atmiņām:
“Ko es atceros no sava vectēva Egona Cēsnieka?
Tumši zilu mākslinieciski šķībi uzliktu bereti uz sirmiem, kupliem matiem. Brilles bieziem rāmjiem – kā jau septiņdesmitajos gados. Gaiša darbnīca ar skatu uz Juglu lielajos logos. Tās vidū – liels paštaisīts stikla galds uz raupjām koka kājām, zem stikla – dienasgaismas spuldzes. Tāds ir vitrāžistu darba galds. Spuldzes izgaismo krāsainos stiklus un telpa visapkārt izskatās neparasti. Toreiz krāsains stikls, vitrāža bija kas sevišķs – svētki acīm.”

“LV” informācija