Ar jaunrades un ticības atslēgu

Krimuldas baznīcā, kas atzīmē 800 gadu jubileju, vakar, 9. jūnijā, notika Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta, Turaidas muzejrezervāta un Krimuldas Ev. luteriskās draudzes rīkota zinātniskā konference “Kristietības ienākšana Līvzemē”. Bija referāti par Baltijas kristianizāciju un krusta kariem, par Rīgas arhibīskapijas izveidošanos Eiropas baznīcas valstu kopainā, par varu, kristietību un cilvēku likteņiem lībiešu sabiedrībās 12. un 13. gadsimtā, par svētceļojumiem un sakrālo arhitektūru.

Rakstnieks, aktieris un režisors Ārijs Geikins Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vistiešākajā veidā ar konferences tematiku sasaucas Ārija Geikina vēsturiskais romāns “Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo”, kura atvēršanā piedalījās pats autors, kā arī mākslinieks Gunārs Krollis, kas grāmatu bagātinājis ar brīnišķīgām ilustrācijām, un izdevējs – apgāda “Annele” direktors dzejnieks Jāzeps Osmanis.

Kas īsti bija Kaupo?

Ārijam Geikinam šī ir trešā atgriešanās pie Kaupo tēla. Vispirms tapa luga “Leģenda par Kaupo”, ko 1973.gadā iestudēja Valmieras Drāmas teātris. Astoņdesmito gadu beigās radās kinoscenārijs ar tādu pašu nosaukumu. Tagad romāns.

— Kāpēc tāda neatlaidība?

– Lugā man vēsture kalpoja kā metafora, lai parādītu tautas un indivīda traģēdiju garīgas apspiestības apstākļos. Režisors to vēl paspilgtināja, un skatītāji to uztvēra kā protestu pret svešām varām. Kaupo bija tāds Kristū vīlies pagāns. Atmodas pirmsākumos sapratu, ka luga jāraksta par jaunu. Biju aizrāvies ar tā sauktajām Austrumu gudrībām, kas patiesībā nāca no Rietumiem. Domājot par cilvēka garīgo attīstību, kinoscenārijā Kaupo tēlu mazliet padziļināju. Viņa dzīves traģēdijas pamatā ir nespēja rast saskaņu ar tautas brāļiem un sabiedrību. Ir daudzi zaudējumi un vilšanās. Kā bija patiesībā? Kā sākās kuninga Kaupo garīgās dzīves evolūcija? Kā notika ticības zieda atvēršanās? Tie ir jautājumi, uz kuriem esmu meklējis atbildi, rakstīdams romānu.

– Daiļliteratūrā un daudzu cilvēku priekšstatos Kaupo vārds ir gandrīz vai sinonīms nodevējam.

– Vieniem viņš liekas nodevējs. Bēdīgi. Citiem – reālpolitiķis. Jau mazliet labāk. Bet, pēc manas pārliecības, tikai tāds cilvēks, kas stāv tālu no kristietības, reliģiju uzskata par ideoloģiju. Patiesam kristietim tā ir eksistences iespēja. Par to, ka Kaupo tiešām ir vēsturiska persona, liecina ne tikai “Indriķa hronika”, kurā viņa vārds minēts 17 reizes, bet arī Heiserbahas Cezārija “Brīnumainās parādības” un “Vecākā Atskaņu hronika”. Kristīgajā dzīvē viņu ievadīja cisterciešu mūks Teoderihs, bet izšķiroša nozīme viņa dzīvē bija 1203.gada braucienam uz Vāciju un tālāk uz Romu, lai tiktos ar Inocentu III, kas bija viens no visu laiku varenākajiem pāvestiem. Pastāv uzskats, ka Romas kūrijas nodomi izveidot Līvzemē patstāvīgu kristīgu valsti bijuši pretrunā ar Rīgas bīskapa Alberta valdonīgajiem plāniem. Fragmentāro ziņu dēļ vēsturnieki izsaka visdažādākos pieņēmumus par Kaupo nostāju un politiskajām pretenzijām šajos apstākļos. Vēl grūtāk ir izdibināt viņa garīgās dzīves procesus. Bet tieši tos esmu mēģinājis izprast. Hronists Indriķis apgalvo, ka Kaupo kļuva par kristieti un izturējās kā Kristus kalps arī nāves priekšā.

Stereotipi jākliedē

– “Indriķa hronikā” Kaupo vārds minēts sakarā ar Rīgas aizstāvēšanu pret kuršiem un pilsētas paglābšanu no izpostīšanas Autīnes konflikta laikā, ar cīņu pret igauņiem, sargājot lībiešu un latgaļu etniskās robežas. Šie fakti viņu raksturo kā spējīgu karavadoni un drosmīgu cilvēku. Tomēr daudz biežāk tiek citēta dramatiskā epizode, kad lībiešu kunings ar savu karaspēku devās pret paša pili. Vai jūs tiešām cerat, ka iespējams kliedēt nodevēja neslavu, ko Kaupo ar šo soli iemantoja savu laikabiedru acīs un kas viņu pavada cauri gadsimtiem?

– Masu apziņā Kaupo tēls ienācis nevis no vēsturnieku pētījumiem, bet literāriem sacerējumiem. Pirmo impulsu deva Garlībs Merķelis ar teiku “Vanems Imanta” (1802). Sekoja latviešu patriotiskie romantiķi Andrejs Pumpurs ar eposu “Lāčplēsis” (1888), Ādolfs Alunāns ar lugu “Mūsu senči” (1890) un Jānis Akuraters ar lugu “Kaupo, līvu virsaitis” (1913). Latviešu brīvības dziņas nāca reizē ar kristietības noliegšanu, un Kaupo bija neērts kā varonis.
Esmu ļoti pateicīgs grāmatas priekšvārda autoram priesterim Arturam Krištapovičam, kas ar dziļu vēstures un garīgās dzīves izpratni devis romānam viedus ceļavārdus. Arī viņš uzsver, ka 19. un 20.gadsimta mijā latviešu vēsturiskajā apziņā valstiskais ideāls saistījās ar laikiem pirms kristietības ienākšanas Baltijas reģionā. Šajā nacionāli vienkāršotajā shēmā Kaupo neiederējās un nevarēja kļūt par apbrīnas un godināšanas objektu. Kaut gan minētie literāti mēģināja atklāt un attēlot Kaupo rīcības motīvus, tomēr viņu sacerētie darbi mums drīzāk vēsta par viņiem pašiem un viņu vēstures izpratni.
Atklāt “patieso”, “autentisko” Kaupo ir un paliek grūti sasniedzams mērķis, kā ideāls, pēc kura jātiecas. Es sirds dziļumos izjūtu nepieciešamību manifestēt to vēsturisko patiesību, ko esmu izpratis.
Pēc manas pārliecības, Kaupo spēja veidot saikni ar cilvēkiem un arī ar Dievu. Ticības priekšnoteikums ir cilvēka atvērtība, nedefinējamas jūtas, kas dod stimulu dzīvei un darbam. Grāmatas lielā bagātība ir Gunāra Kroļļa darinātās ilustrācijas, jo mākslinieks smalki uztvēris romānā tēloto Ticības un Mīlestības saskarsmi.
– Grāmatas titullapā ir divi gadaskaitļi: 2000. un 2005. Vai tas būtu rakstīšanas laiks?
– Romānu rakstīju ilgi un pabeidzu 2000.gadā. Nebija līdzekļu izdošanai. Tagad saku par to paldies, jo visus piecus gadus esmu savu grāmatu lasījis un pārlasījis, slīpējis un labojis. Tas nācis tikai par labu. Savai baznīcai esmu ļoti pateicīgs par morālo un materiālo atbalstu.
Vēlot grāmatai vērīgus lasītājus, – dažas rindas no grāmatas priekšvārda:
“Apstākļos, kad trūkst stabilu vērtību, kad valda nihilisma gaisotne, tiem, kuri vēlas nodot tālāk principiālas un nemainīgas vērtības, ir tikai viena izeja – liecināt par tām. Objektīvi ņemot, arī “Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo” ir liecība par ticību.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv