Krīzes cēloņus var nojaust, bet nevar pierādīt

Liktenīga šķiet sagadīšanās, ka demogrāfiskā krīze sākās vienlaikus ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Taču neviens nedomās, ka valsts neatkarība ir šīs krīzes cēlonis. To apstiprina kaut vai tas, ka pirmās Latvijas neatkarības periodā (1918–1941) pēc smagām Pirmā pasaules kara sekām nekas tamlīdzīgs nebija vērojams. Tāpat tas, ka līdzīga krīze, tomēr skaitliski ne tik smaga, ir izveidojusies mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, arī citās izirušās PSRS telpā izveidotajās valstīs. Pašā Krievijā kā bijušās PSRS galvenajā masīvā stāvoklis pēdējos gados nav labāks, bet gan vēl sliktāks (Demogrāfija 2004. – 177.lpp.).
Cēloni var saskatīt (bet krīzi pierādīt) pārāk radikālajās, sasteigtajās un, mūsuprāt, pārspīlētajās sociālekonomiskajās dzīves izmaiņās, kurām sabiedrības lielākā daļa nespēja tik ātri piemēroties ne vien materiāli, bet, pēc mūsu domām, vēl vairāk psiholoģiski. Jo notika principiāla dzīves pamatvērtību pārvērtēšana.
Šoka terapija, kas dažos sociālajos slāņos kļuva par šoka teroru, ieilgst. Ja par tās lietderību savā laikā varēja diskutēt divus trīs gadus, tad grūti atbildēt, vai pēc 15 gadiem tā ir beigusies vai joprojām turpinās.

Sliktāk vairs nedrīkst būt

Demogrāfisko krīzi ir sapratušas vairākas pēdējās valdības, nosakot dažādus pabalstus un atvieglojumus ģimenēm ar bērniem. Šoreiz mūsu uzdevums nav apkopot un izvērtēt šo pabalstu apmērus un mērķtiecību, dot to analītisku izvērtējumu un ieteikumus tālākai rīcībai. Domājam pavēstīt, vai ir redzami pirmie rezultāti. Daudzos preses izdevumos ir parādījušies raksti, ka rezultāti patiešām ir.
Jaunākie dati par dzimstību, mirstību un iedzīvotāju dabisko pieaugumu Latvijā mums ir par visu 2004.gadu un 2005.gada pirmajiem trim mēnešiem (sk. tabulu).
Kā redzams, 2004.gadā Latvijā piedzima 20,3 tūkstoši, kas ir 2000. un 2002.gadu līmenī, pārsniedz 2001.gadā dzimušo, bet vēl nesasniedz 2003.gadā dzimušo skaitu. Par kādu izteiktu tendenci šajā skaitļu rindā grūti runāt.
Optimisti vairāk atsaucas uz šā gada pirmo trīs mēnešu (I ceturkšņa) datiem. Šā gada janvārī–martā dzimušo skaits – 5220 – tiešām ir lielākais skaitlis visā periodā (tabulas 3.aile), kaut gan 5 tūkstošu robeža tika pārsniegta arī 2000., 2001. un 2002.gadā. Nākamo ceturkšņu dati parādīs, vai tiešām ar veikto pasākumu palīdzību brienam no demogrāfiskā purva laukā vai esam tikai uz maza cinīša.

Parasti dzimstam vasarā, mirstam ziemā

Savāktie dati dod papildu informāciju arī par līdz šim maz vērtētu demogrāfisko notikumu sezonalitāti. Ar “demogrāfisku notikumu” šeit saprotam dzimšanu, miršanu, stāšanos laulībā.
Kā viegli izrēķināt no tabulas datiem, 51,7% bērnu dzimst vasaras (plašā nozīmē) ceturkšņos – aprīlī–septembrī, bet 48,2% ziemas – janvārī–martā, oktobrī–decembrī. Starpība ap 3,5% punkti nav liela, tomēr vērā ņemama.
Daudz lielāku sezonalitāti uzrāda mirstība, jo vasaras mēneši mūsu dzīvei ir daudz labvēlīgāki nekā ziemas. Ziemas mēnešos slimojam daudz biežāk un smagāk, kas nereti noved arī pie traģiska rezultāta. Vasaras mēnešos (iepriekšējā izpratnē) Latvijā minēto sešu gadu laikā nomira 47% visu no dzīves aizgājušo, bet ziemas mēnešos – 53%. Starpība jau ir 6% punkti. Mirstības sezonalitāte vizuāli divas reizes pārsniedz dzimstības sezonalitāti. Ar to jārēķinās veselības aizsardzības iestādēm un organizācijām, organizējot savu darbu, un arī pašiem slimniekiem ziemā jābūt uzmanīgākiem.
Optimista un pesimista pārdomām vēl salīdzināsim skaitļus. 2005.gada pirmajos trīs mēnešos piedzima par 270 bērniem vairāk nekā tajos pašos mēnešos 2004.gadā (5220–4950), bet nomira par 262 mazāk (8590–8852). Abi skaitļi nenovēršamo dabisko svārstību robežās vērtējami kā vienādi.
Spriežot pēc izmaiņām šajos trijos mēnešos, tautas dabiskais pieaugums būtu 532 cilvēki. Punkts par labu optimistiem! Taču pavisam šajos mēnešos nomira 8590 un piedzima tikai 5220. “Dabiskais” zudums joprojām 3370 cilvēku (8590–5220). Desmit punktu par labu skeptiķiem. Tieši pēdējo starpību izmanto statistikā, demogrāfijā, tautsaimniecībā, bet pirmā ir tikai teorētiski mazpamatota vizualizācija.
Vislielākā sezonalitāte ir vērojama laulību noslēgšanā. 40% laulību noslēdz rudenī, daļa to atliek uz gada beigām, bet gada sākumā to dara reti (sk. tabulas beigu bloku).

Vīzija, kurai vajadzētu palikt tikai vīzijai

Vēl pirms simt gadiem Latvijā, īpaši laukos un sevišķi saimnieku sētās, dominēja trīs paaudžu ģimenes. Darbspējīgie vienādi rūpējās gan par bērniem, gan darbnespējīgiem sirmgalvjiem. Protams, ar atšķirībām atsevišķās ģimenēs. Bērni bija dzīves nepieciešamība: gan kā mantinieki, saimniekošanas turpinātāji, gan vecumdienu apgādnieki.
Darbnespējīgo materiālo apgādi pārņēma valsts apmēram simt gadu laikā. Pirmie pensionāri Latvijas teritorijā parādījās jau cariskās Krievijas laikā. Latvijas brīvvalsts pensionāru loks ievērojami paplašinājās, iekļaujot tajā, piemēram, skolotājus, žēlsirdīgās māsas un citus slāņus. Padomju gados par pensionāriem sākumā kļuva strādnieki, vēlāk arī kolhoznieki. Tomēr palika arī kategorijas, kuras pensiju nevarēja saņemt. Vienīgi Latvijas atjaunotā brīvvalsts nodrošināja pensiju būtībā visiem pensijas vecumu sasniegušajiem, tiesa, daudziem nepietiekamā apmērā.
Toties bērnu apgāde līdz pat pēdējam laikam visumā paliek vecāku ziņā. Par vecāku pienākumiem pret bērniem runā veselas atjaunotās Civillikuma nodaļas. Par bērnu pienākumiem pret vecākiem, pavirši pārskatot šo likumu, atradām tikai vienu ļoti vispārīgu 188.pantu. Nevaru atcerēties, ka presē kādreiz būtu atspoguļota prāva, kur tiesa pieņēmusi spriedumu pēc šā panta.
Pirms galvenās vīzijas vēl viena šķērsdoma. Ja jau vecu cilvēku apgādi visumā ir pārņēmusi valsts, tad kādēļ bērni jāatstāj likumisko mantinieku priekšgalā? Lejupejošos (Civillikuma 399.–1.; 404.–1. u.c. panti) no likumīgo mantinieku sastāva vajadzētu svītrot, tā vietā liekot “valsts (valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras personā)”. Tā strauji veidotos sociālās apdrošināšanas resursu fonds nekustamo un citu īpašumu formā. Bērni un mazbērni (lejupejošie) varētu mantot ar vienādām tiesībām kā pārējie testamentārie mantinieki, ja vecāki atzīst un novērtē viņu pūles vecumdienu atvieglošanā.
Un tagad galvenā vīzija. Ja valsts turpinās palielināt izmaksas par bērnu dzimšanu un audzināšanu, gan palielinot izmaksājamo pabalstu summas (kas jau tagad vairākkārt pārsniedz vidējās pensijas), gan šo pabalstu saņēmēju loku, tad ievirzāmies ceļā, kas līdzīgs ceļam uz vispārējo pensiju sistēmu. Bērnu uzturēšanu pārņems valsts. Droši vien tam nevajadzēs 100 gadu, jo dzīve tagad rit straujāk.
Neesam izdarījuši aprēķinus, bet ekspertīzes ceļā var vērtēt, ka valstij pagaidām “bērnu budžets” ir daudz mazāks par “pensionāru budžetu” tādēļ, ka bērnu pabalsti ir vai nu vienreizēji, vai dažiem gadiem, bet pensijas – līdz mūža beigām. Bet, ja bērnu pabalstus maksās arvien vecākiem un vecākiem bērniem un skolēniem, šie izdevumi pēc lieluma var kļūt samērojami.
Tad bērnu dzimšana (vai arī audzināšana?) kļūs par valsts pasūtījumu ģimenēm (varbūt sievietēm?).
Nesāksim diskusiju par šādas vīzijas realitāti un iespējamību no tīri materiālā viedokļa. Šoreiz mūs interesē psiholoģiskais aspekts.
Pat veci dzīves grūtībās rūdīti cilvēki smagi pārdzīvo vientulību. Pieaugušie bērni parasti dzīvo atsevišķi. Viņu darba diena paiet cīņā, vienam par latiem, citam par simtniekiem, citam par tūkstošiem, dažam par miljoniem. Kā iegūt naudu darba laikā un pat ārpus tā, par to domā vai visi. Vakari un brīvdienas sola desmitiem izpriecu pēc vecuma un gaumes. Atvaļinājumā jāapmeklē ārzemes. Pie vecākiem aizbraukt iznāk reizi nedēļā ... mēnesī ... pusgadā ... Vai tad dažās stundās var parādīt mīlestību, līdzcietību, garīgu tuvību, veca cilvēka slimību un vājuma izpratni, kas viņam vajadzīga visvairāk? Vieglāk iedot naudu otrai pensijai, ja pats nav mantīgs.
Bērnam bez visa minētā vēl ir vajadzīga sākotnējā audzināšana, izpratnes radīšana par kārtību, tīrību, pienākumu pret cilvēkiem un lietām. To visu līdz šim nodrošināja ģimene, galvenokārt māte. Vai to spēs algota aukle, kuru varbūt algos par valsts dotācijām? Tieši par to mēs šaubāmies un tādēļ vēlētos, lai iezīmētā vīzija paliktu tikai vīzija. Varbūt – brīdinājums.
Autori nav pret materiālu atbalstu ar bērniem svētītām ģimenēm. Bet noteiktās robežās. Galvenajai motivācijai, lai dzimtu bērns(-i), tomēr jābūt nevis materiālai, bet morāli psiholoģiskai. Ir jābūt iekšējai nepieciešamībai pēc pēcnācējiem, nevis jāpilda valsts pasūtījums. Fiziski un garīgi veseli cilvēki to jūt. Un ģimenes ar vienu vai diviem bērniem nav starp trūcīgākajām Latvijā.
Valsts politika bieži svaidās kā bez stūres palikusi laiva viļņos. Te palīdzību (vienmēr nepietiekamu) saņem pensionāri, te ārsti, te ģimenes ar bērniem. Kuri saņems nākamie?
Valsts politikai būtu jāvēršas uz to, lai uzlabotu dzīves kvalitāti visiem slāņiem. Kas ir darīts, piemēram, lai novērstu vai vismaz krasi samazinātu preču un pakalpojumu cenu celšanos (inflāciju)? Tā taču vienlaikus “apēd” gan algu un pensiju indeksāciju, gan bērnu pabalstus, gan citādi nopelnīto naudiņu. Darīts netiek gandrīz nekas.
Apslēptais pamatojums: tirgus mums ir augstāks dievs par visiem vēlētiem un ieceltiem varas nesējiem. Bet neregulēts tirgus neved ne uz demokrātiju, ne sociālu taisnīgumu, ne demogrāfiskās krīzes izbeigšanos. Daudzu valstu pieredze parāda, ka ir tieši pretēji.
Cik gadu vēl vajadzēs, lai bez naudas skaitīšanas mēs iemācītos cienīt un mīlēt arī citas ne mazāk svarīgas dzīves vērtības? Vispirms savus tuvākos – bērnus un vecākus.

Dr.oec. Inta Ciemiņa,

Dr.habil.oec. Oļģerts Krastiņš

Demogrāfiskā situācija Latvijā pēdējos gados pa ceturkšņiem