
Atbilde. Problēmai ir garu garā bārda. Sākotnēji ideja par Eiropas vienotu valūtu saistījās ar Napoleona III impēriskajiem centieniem savā virsvadībā apvienot Eiropu. Vēsturiskie notikumi (Francijas zaudētais karš pret Prūsiju, Pirmais pasaules karš, Versaļas miera līguma izraisītās pretrunas, Otrais pasaules karš, pēckara pirmo gadu desmitu problēmas) atlika idejas īstenošanu līdz brīdim, kamēr nostiprinājās integrētā Eiropa.
Atbilde. Vēl dārdēja lielgabali, aviācija grāva veselas
pilsētas, asinspirtī dzīvību zaudēja cilvēku leģioni, kad 1944.gada vasarā ASV
mierīgajā kūrortpilsētiņā Bretonvudsā sabiedroto finanšu varenie lika pamatus
jaunai valūtas sistēmai, kas balstījās uz zelta–dolāra standartu, būtībā dolāra
hegemoniju starptautiskos norēķinos pasaulē. Katras nacionālās valūtas saites ar
zeltu īstenoja ar ASV dolāra (USD) starpniecību, kam bija stingri fiksēts zelta
saturs: 1 USD – 0,89 g tīrā zelta. Savukārt zeltam bija tikpat stingri
fiksēta cena dolāros: 1 unce zelta (31,1g) – 35USD.
Kamēr pēckara pasaulē trūka ASV dolāru, Bretonvudsas valūtas sistēma darbojās
normāli. Pakāpeniski iestājās dolāra pārsātinājums, un Bretonvudsas sistēmā
grandiozo valūtas spekulāciju iespaidā sākās pagrimums. Pēc divām USD
devalvācijām 70.gadu sākumā Bretonvudsas sistēma cieta krahu, beidza eksistēt, jo
valūtu kursi un zelta cena sāka peldēt, nemitīgi svārstīties atkarībā no
konkrētās valūtas un zelta pieprasījuma un piedāvājuma samēra.
Atbilde. Jau 26 gadus visu valstu valūtas, arī eira, pakļautas Jamaikas valūtas sistēmai. Tās galvenās iezīmes: pirmkārt, notikusi zelta demonetizācija, t.i., zeltam atņemts naudas statuss, tas tika nomests no pasaules visdrošākās naudas augstā troņa; starptautiskos maksājumos norēķināties ar zeltu bija liegts, zelts turpmāk kļuva par parastu preci; otrkārt, fiksēti valūtu un zelta kursi palika vēsturē uz neatgriešanos, valūtu biržās, starpbanku tirgū nacionālo valūtu cenas nemitīgi svārstījās atkarībā no pasaules valūtas tirgus konjunktūras, valūtu pieprasījuma un piedāvājuma samēra izmaiņām.
Atbilde. Kamēr darbojās Bretonvudsas sistēma, Eiropas Ekonomiskās kopienas (ES sākotnējais nosaukums) dalībvalstis godprātīgi pildīja šīs sistēmas nosacījumus. Tas nodrošināja šo valstu valūtas attiecībām noteiktu stabilitāti, pārredzamu perspektīvu. Jamaikas sistēmas brīvi peldošie kursi šo stabilitāti sagrāva. Tāpēc Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) locekļi sāka apsvērt iespēju veidot savas valūtu attiecības, kas nodrošinātu vēlamo stabilitāti. Risinājums saistījās ar Eiropas valūtu sistēmas (EVS) izveidošanu. 1979.gadā Jamaikas sistēmas ietvaros sāka darboties EEK dalībvalstu vairākuma Eiropas valūtas sistēma. EVS mēģina saglabāt valūtu kursu stabilitāti starp EEK dalībvalstīm, nosakot to valūtām fiksētus kursus. Attiecībā pret to valstu valūtām, kuras bija ārpus EEK un EVS, piemēram, ASV un Japāna, kursi peldēja brīvi. EVS pamats bija jauna starptautiskā nemateriālā naudas vienība ekijs – European Currensy unit (ECU). Ekijs bija eiras priekštecis. Tas pārstāvēja fundamentālu ideju – integrētā ekonomika ir vienota nauda –, un bija šīs nostājas reālais dīglis.
Atbilde. Valūtu kursu stabilitāti centās nodrošināt, ekija
kursu balstot uz noteiktu valūtu grozu. Dematerializētā ekija emisiju daļēji
balstīja uz EEK valstu valūtu rezervēm. Grozā bija 20% ar zeltu nodrošinātu ASV
dolāru, ko glabāja EEK centrālās bankas. Vēlamo stabilitāti ekijs tomēr
nenodrošināja. Nelaime bija tā, ka valūtu īpatsvari grozā bieži mainījās, kas
spieda mainīt fiksētos EEK valūtu savstarpējos kursus.
Tomēr ekija izmantošana starptautiskajos norēķinos bija veiksmīga.
Sākotnēji ekiju lietoja vienīgi bezskaidras naudas norēķinos starp bankām.
Pakāpeniski ekijs paplašināja savu darbības lauku un ielauzās privātās ekonomikas
norēķinu sfērā. Ap 1985.gadu 700 bankas 30 valstīs (tātad ne tikai EEK locekļi) jau
izmantoja ekiju noguldījumu pieņemšanā, aizdevumu operācijās, plaši –
pārskaitījumos no konta kontā.
Atbilde. Stabilitātes nodrošināšanas vārdā EVS veica pasākumus, lai iegrožotu EEK valstu kursu izmaiņas. EVS papildināja ar īpašu Eiropas valūtas kursu svārstību iegrožojošu mehānismu VKM-2, proti, valūtas kursu svārstību robežu ap centrālo paritātes kursu noteica sākotnēji ±2,25, tad konkrētu apstākļu dēļ ±6% un beidzot ±15%. Peldošais valūtas kurss, kas svārstās uz augšu un uz leju, atgādina čūskas kustības, bet šīs svārstības notiek it kā tunelī, kur sienas iegrožo peldēšanas brīvību.
Atbilde. Eiropas ekonomiskās integrācijas attīstība lika 80.gados nopietni apsvērt vienotās valūtas ieviešanas lietderību. EEK dalībvalstis rūpīgi apsvēra visus “par” un “pret”, tika vispusīgi analizēta ekija lietošanas pieredze. Secinājums bija viens: vienotā valūta ir nepieciešama. Bet nedrīkst strēbt karstu putru. Vienotās valūtas ieviešana jāsagatavo vairākos posmos. Katrā posmā jāveic noteikti sagatavošanas soļi. Sagatavošanas laiks – 12 gadu.
Atbilde. Māstrihtā tika lemts: pirmkārt, Eiropas Ekonomisko kopienu pārveidot par Eiropas Savienību (ES); otrkārt, trijos posmos sagatavot pāreju uz ES vienotu valūtu; treškārt, līdz gadsimta beigām Eiropā izveidot integrētu saimniecisku un valūtas savienību. Māstrihtas vienošanās pēc ratifikācijas stājās spēkā 1993.gada novembrī.
Atbilde. Tās pamatā ir Eiropas nosaukums un grieķu burts epsilons ar divām strīpām kā stabilitātes raksturojums.
Atbilde. Pirmais (1991–1993) ceļā uz Eiropas monetāro
savienību (EMU) bija finanšu un valūtu attiecību sakārtošanas un teorētisko apsvērumu posms.
Otrais (1994–1998) – eiras ieviešanas mehānisma sagatavošanas posms. Frankfurtē
pie Mainas darbu sāka Eiropas monetārais institūts (EMI) ar visai atbildīgu uzdevumu
noteikt katrai nacionālajai valūtai apmaiņas koeficientu attiecībā pret eiru, kā
arī citus eiras ieviešanas nosacījumus.
Trešais posms (1999–2001) – ar 1999.gada 1.janvāri EMI vietā darbu uzsāka
Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas monetārā savienība (EMU) – principiāli
jauna valūtas sistēma. Šinī posmā visu EMU dalībvalstu ārējie norēķini tika
īstenoti vienīgi eirās, kas funkcionēja bezskaidras naudas maksājumos
dematerializētā veidā.
ECB kā eiras naudaszīmju vienīgais emisijas centrs gatavoja eiras papīra naudaszīmes,
EMU dalībvalstu centrālās bankas – eiras monētas. 2002.gada 1.janvārī notika
nacionālās naudas nomaiņa ar eiru it visās naudas operācijās. Iestājās reālās
eiras apgrozības laikmets. 11 valstis (Vācija, Francija, Itālija, Beļģija,
Nīderlande, Luksemburga, Spānija, Portugāle, Somija, Īrija, Austrija) atteicās no
savām nacionālajām valūtām. Vēlāk EMU pievienojās Grieķija.
Atbilde. Nē! Naudas reforma nozīmē, ka sabrukusi vai krietni novājināta naudas sistēma tiek nomainīta ar jaunu naudas sistēmu un citu cenu mērogu. Pāreja uz eiru un EMU nodibināšana nozīmē stabilu valūtu apvienošanu jaunā naudas vienībā, kas ir pārrēķināšanas pasākums, kad nav ne zaudētāju, ne ieguvēju. Naudas pirktspēja principā nemainās.
Atbilde. Nekādā gadījumā! Visu cenu, naudas līdzekļu un ienākumu pārrēķins pēc vienotā koeficienta speciāli konkrētai valstij neko nemaina cenu un ienākuma samērā. Kļūst pārredzams, kurā valstī preces, arī pakalpojumi eirās ir dārgāki, kurā lētāki. Pāreja uz eiru nekādi nemaina iedzīvotāju reālos ienākumus, tikai skaidri norāda, kāda starpība ir darba apmaksā, kopējā pirktspējā starp ES valstīm. Tas jāievēro lata nomaiņā ar eiru.
Atbilde. Tā ir paredzēta Latvijas iestāšanās dokumentos Eiropas Savienībā. Latvija kā ES dalībvalsts apņēmās veikt obligātos pasākumus, ievērot iestāšanās kritērijus, lai aptuveni četru gadu laikā pievienotos Eiropas monetārajai savienībai. Latvijai nav jāiziet tie sagatavošanas posmi, kas bija jāpārvar eiras zonas, EMU pirmajām dalībvalstīm. Latvijai jāpievienojas jau detaļās izstrādātam eiras funkcionēšanas mehānismam. Latvijai ir savi specifiski uzdevumi, savi posmi, gatavojoties lata nomaiņai ar eiru.
Kādas problēmas šai sakarībā jārisina Latvijas tautsaimniecībai – par to nākamajā rakstā.
Turpinājums sekos
Georgs Lībermanis,
LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks