
Saulcerītes Vieses draugi un tuvinieki Sesku pagalmā, kur atvadu dienā nolūza lielā liepa Foto: Pēteris Korsaks |
Rakstniece un literatūrzinātniece, Latvijas Zinātņu akadēmijas
goda locekle Saulcerīte Viese mūžībā aizgāja pērn, Ziemassvētku vakarā, bet
viņas ceļš līdz Latvijas zemei noslēdzās nupat – 4. jūnijā, skaistā vietā pie
Viešūra ezera. Saskaņā ar rakstnieces vēlmi 2004. gada 30. decembrī viņa aizgāja
uguns ceļā, bet urna, rakstnieces vīra Arnolda Viesa aprūpēta, gaidīja īpašu reizi
pirms vasaras Saulgriežiem. Jāņi bija Saulcerītes dižā reize, kad rakstniece jutās
vislabāk – kopā ar tuvajiem ļaudīm, dainu teicējiem, kalna galā pie teiksmainā
Viešūra.
Jau sen Vestienas pagasta Seskos, kur vairākus gadu desmitus vasarās un arī citos
gadalaikos mita Viešu ģimene, kalna galā bija iestādītas deviņas liepas, katram
latvietim tik saprotamā un dzīvā aplī. Šeit, pašā viducī, 4. jūnijā agrā
pēcpusdienā urna ar Saulcerītes Vieses pelniem iegūla Latvijas zemē. Runāja
rakstnieks un literatūrpētnieks Ilgonis Bērsons, Ārija Stūrniece lasīja dzeju,
tostarp arī Saulcerītes Vieses sarakstītās rindas. Ilga Reizniece ar savējiem
dziedāja un spēlēja, un veda visus roku rokā, iezīmējot takas uz aku, pirtiņu un
ābeļdārzu, ko dzīves laikā staigājusi Saulcerīte. Bija sabraukuši rīdzinieki un
ļaudis no Lielvārdes, tuvi draugi un tālumnieki. Mastā plīvoja Latvijas karogs, jo
īstena latviete iegūlās Latvijas zemē.
Valdis Rūmnieks