Rīgas suvenīrs

Labi jāapsver, kam tās dāvināt, bet kārdinoši skaistas ir šīs mazformāta spēļu kārtis ar J.K.Broces zīmējumiem, kas laistas apgrozībā kā Rīgas suvenīrs. Mākslinieks Georgs Krutojs. Kārtis paslēptas elegantā kārbiņā ar izglītojošu funkciju: vāka otrā pusē latviešu, vācu, krievu un angļu valodā var izlasīt tekstu, kas vēsta, ka pasaulslavenais pedagogs un novadpētnieks Johans Kristofs Broce (1742 – 1823) dzimis Gerlicā, studējis Leipcigas un Vitenbergas universitātēs un 1768. gadā ieradies Rīgā, kur 46 gadus nostrādājis ķeizariskajā licejā par skolotāju. Vācis vēsturiskus materiālus un zīmējis cilvēkus, celtnes, monētas, ģerboņus un daudz ko citu, kas viņam licies nozīmīgs.
Trīs kārtis! Trīs kārtis! Trīs kārtis!... Tās iedzina postā ne vien svešzemju grāfieni, bet arī mūsu pazudušo dēlu Krustiņu. Vai maz jāatgādina – kāršu spēle viegli var kļūt kaitīga veselībai (kā tas gluži pareizi allaž tiek pieteikts attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem pēc kārtējās alus reklāmas televīzijā un radio). Par mierinājumu varētu derēt tas, ka nelielais formāts diezin vai varētu būt piemērots azartspēlēm. Drīzāk jau tādai smalkai laika pavadīšanai tuvu draugu sabiedrībā, kā to mazai izklaidei dažkārt esot atļāvies profesors Jāzeps Vītols. Par to dzirdēts no nostāstiem, par to var izlasīt Inetas Lipšas grāmatā “Rīga bohēmas varā”, ko pirms dažiem gadiem izdeva apgāds “Priedaines”. Autore raksta: “Tādās reizēs vienmēr valdīja humors un laba saskaņa. Vītols spēlēja tikai preferansu un noskaitās, ja solītājs riskēja bez pamata. Viņš mēdza izlikt arī pasjansu ar mazformāta spēļu kārtīm, ko rotāja skaisti zīmējumi.”
Tai pašā grāmatā ir gan arī tādi nodaļu virsraksti kā “Trumpoja ģenerālis, deputāti, ministri...”, “Zoles spēle teātrī un operā”, “Ģimnāzistu kāršu kaislība” un “Kāršu spēlmaņu saloni”. Jo cits par citu aizrautīgāk kāršu spēlei savu reizi nodevušies gan ģenerālis Jānis Balodis un politiķis Hugo Celmiņš, gan rakstnieki Jānis Grīns un Andrievs Niedra. Bet operdziedātājs Jānis Kārkliņš reiz tā aizrāvies, acīti sitot, ka gandrīz nokavējis savu iznācienu un kārtis steigā paslēpis zem savas cepures, kas izrādes laikā nolijušas pār viņa galvu. Rīgas pilsētas 2.ģimnāzijā tikpat kā neiespējami bijis preferansā apspēlēt izcilo matemātiķi Aleksandru Liepu, kas vēlāk Amerikā kļuvis par lielās Procter and Gamble firmas viceprezidentu.
Ar kārtīm rokā redzam Aleksandru Drēviņu viņa slavenajā pašportretā, kas tapis 1915. gadā. Un vai tad kārtis nespēlē tie vīri uz plosta, kurus Eduards Kalniņš rāda savā gleznā, kas jaunajam māksliniekam 1935. gadā atnesa Romas stipendiju?
Piemēru ir daudz un visādi. Un, kad tā labi apdomā – ja tādu mazliet bīstamu mantu negribi dāvināt citam, vari uzdāvināt pats sev.

Aina Vaina