Bijuši pabērna lomā

– Jūs centra priekšgalā esat pāris nedēļu. Kā ķērāties pie vadības grožiem?

– Esmu šajā amatā no 5.maija. Šobrīd galvenokārt nodarbojos ar visu lietu inventarizāciju, pētu centra darbību un pienākumus. Man kā centra direktorei ir beztermiņa pilnvaras. Iepriekš Ekonomikas ministrijā esmu uzkrājusi desmit gadu darba stāžu. Šis amata piedāvājums nāca kā izaicinājums manām spējām.
Ar dažādiem nosaukumiem Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) eksistē jau desmit gadu. Katru gadu nākušas klāt jaunas funkcijas, bet diemžēl ar to pildīšanu nav veicies. Tā kā finansējums vispār nav palielināts, daudzus normatīvos aktus mēs pildām gluži formāli.
Jāsaprot viens – nav iespējams uz iekšējiem resursiem nepārtraukti uzņemties papildu pienākumus. Citās valsts iestādēs, ja uztic papildu darbus, tiem seko attiecīgs finansējums. Turpretī PTAC ir bijis pabērna lomā. Mūsu pamatuzdevumi ir nepārtikas preču kontrole, pakalpojumu kontrole un patērētāju tiesību aizsardzība, un, ja šajā jomā parādās nebijis uzdevums, pašsaprotami tiek uztverts, ka mums tas jāuzņemas, jo tas atbilstot centra vispārējiem mērķiem. Tādēļ arī neērti no kaut kā atteikties vai pieprasīt iedalīt atsevišķu finansējumu, jo tas būtu pretrunā ar mūsu pastāvēšanas mērķiem. Tagad aktuāla ir Eiropas Savienības (ES) regula par aviopasažieru tiesību ievērošanu, ko tāpat izlēma uzkraut PTAC, un mēs jau piekritām. Ja pasažiera reiss kavējas, viņam ir tiesības uz materiālu kompensāciju, tostarp saņemt pusdienu talonus. Tomēr jāsaprot, ka neiepazītus pienākumus centra darbinieki nevar veikt amatu apvienošanas kārtībā, ja viņi nekad iepriekš ar šādiem jautājumiem nav saskārušies.

Nav iespēju pārbaudīt preces

– Vai jūtat, ka patērētāju tiesību aizsardzībā būtu nepieciešami kādi jauni normatīvi akti, kas uzlabotu patērētāju aizsardzību?

– Esmu viena no autorēm gandrīz visiem šobrīd spēkā esošajiem Latvijas normatīvajiem aktiem par patērētāju tiesību aizsardzību. Uzskatu, ka normatīvā bāze pie mums ir pietiekami augstā līmenī. Mūsu problēma ir tā, ka uzrakstām skaistu likumu, iedodam patērētājam skaistas tiesības, bet neieviešam instrumentus, kā šīs tiesības praktiski realizēt.
Protams, mēs izskatām visas saņemtās sūdzības par netaisnīgiem līguma noteikumiem, par preču drošības kritēriju neatbilstību utt., taču līdz šim centrs nav strādājis ar kolektīvām patērētāju interesēm. PTAC agrāk neveica kādas preventīvas darbības, lai nedrošā prece tiktu izņemta no tirgus un vispār nebūtu pieejama. Tam, protams, ir savs izskaidrojums, jo centram nav paredzēts finansējums preču testēšanai, kā arī nav savas laboratorijas. Līdz ar to arī apgrūtināta iespēja pierādīt, ka prece ir nedroša, un tāpēc mēs nevaram pieprasīt pārdevējam izņemt to no apgrozījuma. Laimīgas ir tās valstis, kam nodibinātas savas laboratorijas, kā, piemēram, Zviedrija. Tur ir atsevišķa testēšana bērnu rotaļlietām. Latvijai kā mazai valstij tas būtu par dārgu – radīt savu laboratoriju tikai tirgus uzraudzībai. Tāpēc izmantojam visas iespējas pārbaudīt preces tuvējās ārvalstīs. Pēc laboratorijām objektīva nepieciešamība pastāv tur, kur notiek ražošana. Ja mēs būtu ledusskapju lielvalsts, tad atrastu līdzekļus to pārbaudei.

Nelolot ilūzijas bez naudas

– Kādi ir jūsu šā gada vērienīgākie plāni?

– Kā cīnīsities par finansējuma palielināšanu?

– Pašlaik gatavojam finanšu apjomu pieprasījumu nākamajam – 2006.gadam. To iesniegsim mūsu pārraudzības iestādei – Ekonomikas ministrijai. Esmu pārliecināta, ka vēl vienu gadu PTAC neizdzīvos bez ievērojami palielinātiem budžeta līdzekļiem. Pretējā gadījumā tā būs tikai ilūzija par patērētāju tiesību uzraudzību. Šai sakarā Latvijai atkal draud skarbi pārmetumi no ES kontrolējošām institūcijām.

– Kāpēc tika slēgti vairāki PTAC reģionālie sektori?

– Jā, 2004.gada sākumā darbojās septiņi reģionālie centri, tagad to skaits ir samazināts līdz trijiem. Nav ES nosacījuma, kādam jābūt teritoriālajam pārklājumam, vadoties pēc Latvijas teritorijas lieluma. Ir palikuši sektori Ventspilī, Liepājā un Daugavpilī, un to darbība netiek bremzēta. Sāpīgais lēmums tika pieņemts piespiedu kārtā, jo netika atvēlēts nepieciešamais finansējums, turklāt katrā no slēgtajiem centriem iepriekš strādāja divi cilvēki. Katram darbiniekam pienākas viens atvaļinājuma mēnesis gadā, darbinieki mēdz dažkārt slimot, bet reidā noteikti jāiet vismaz diviem darbiniekiem vienlaikus. Tas nozīmēja, ka trīs līdz četrus mēnešus gadā inspekcijas (reidi) vispār nevarēja notikt, tātad nelielai reģionālajai iestādei grūti rast pamatojumu. Mēs likvidējām vājākos PTAC posmus, lai nostiprinātu lielākos, kur stabili nodarbināti četri vai pieci speciālisti.
Lielākajai daļai no maniem padotajiem ir nokārtots valsts civildienesta ierēdņa statuss, tomēr mēneša atalgojums ir niecīgs. Pavisam PTAC ir 51 darbinieks, no tiem 14 piekļauti reģioniem. Četri cilvēki strādā sūdzību daļā. Visā Latvijā darbojas tikai deviņi tirgus uzraudzības inspektori, tāpēc lielākoties kontrolējam Rīgu (45 dažādas preču grupas), braukājot ar sabiedrisko transportu. Trīs cilvēki strādā informēšanas daļā, kur nepārtraukti zvana telefons un visi apmeklētāji jāpieņem “dzīvajā rindā”. Visu Latvijas reklāmas tirgu (arī maldinošas reklāmas) analizē divi cilvēki. Ierindas speciālista alga ir 160 latu mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Turklāt visas par pārkāpumiem iekasētās soda naudas aizplūst valsts budžetā, nav nekādu iespēju darbinieku materiālai stimulēšanai. Nevaru atrast jaunus cilvēkus ar atbilstošu kvalifikāciju, kas gribētu strādāt par šādu atalgojumu. Par laimi, vismaz daļa no esošajiem darbiniekiem pie šīs situācijas pieraduši un atturas no darba maiņas. Atklāti sakot, ekonomikas vai jurisprudences studenti pelna vairāk nekā šeit, tādēļ nebūtu lietderīga PTAC piedalīšanās augstskolu “Karjeras dienās”. Ja meklējam speciālistu, kas var izvērtēt, piemēram, vai konkrētā rotaļlieta var nodarīt kaitējumu bērnu veselībai, par niecīgo atalgojumu šādus speciālistus atrast nevar. Šogad vairumā ministriju tika paaugstinātas algas, tāpēc situācija kļuvusi vēl traģiskāka – speciālisti bēg uz naudīgākajām ministrijām.

– Tomēr PTAC ir dotas diezgan lielas pilnvaras. Piemēram, jums esot tiesības izņemt jebkuru šaubīgu kravu, kas atrodas muitā.

– Tas nav tik vienkārši, kā izklausās. Mums ir tiesības aizliegt kādu preci, taču praktiskās lietas ir policijas pārziņā. Es jau minēju – tā kā nav testēšanas iespēju, nevaram kravas pārbaudīt un konfiscēt. Šādas tiesības bez pienācīga finansējuma ir tukša skaņa. Saskaņā ar ES likumdošanu muitai būtu jāziņo mums par visām aizdomīgām kravām un PTAC operatīvi jāpieņem lēmums, bet šādas situācijas vēl nav bijušas.

Patērētāji sapratuši savas tiesības

– Kā ir audzis patērētāju apziņas līmenis?

– Lēnām aug, kaut gan patērētāju izglītošanai mēs izmantojam tikai lētākos informatīvos kanālus – brošūras, mājaslapas. Ekonomikas ministrijas Patērētāju tiesību aizsardzības nodaļa ir apkrauta ar PTAC lēmumiem, kurus pārsūdz patērētāji un uzņēmēji. Mums ir sūdzību telefons – 7212688, kas darbojas arī automātiskā atbildētāja režīmā, taču darbinieki aizņemtības dēļ to bieži nepaceļ un izpelnās zvanītāju pārmetumus. PTAC ir vidutājs starp patērētājiem un uzņēmējiem, un kāda no iesaistītajām pusēm vienmēr paudīs savu neapmierinātību.

– Tagad visai aktīvs ir nekustamā īpašuma tirgus. Vai arī dzīvokļu pircēju interešu aizstāvība ir jūsu darbības lauks?

– Jā, ir. Mēs aktīvi iestājamies pret komercbanku centieniem kreditēšanas līgumos iekļaut atsauci uz strīdu izskatīšanu bankas dibinātā šķīrējtiesā, cik tas ir trīs PTAC juristu spēkos. Mums ir strīdi ar bankām, ka šāda šķīrējtiesas klauzula kreditēšanas līgumos nedrīkst būt, komercbankas šos lēmumus lielākoties pēc tam pārsūdz. Par šķīrējtiesu drīkst vienoties tikai tad, ja kredīta ņēmējs pats to vēlas, taču jāzina, ka komercbankas liek lietā dažādas viltības. Tas ir acīm redzams patērētāja tiesību ierobežojums, jo – ja viņu neapmierinās kāds šķīrējtiesas lēmums, viņam vairs nebūs tiesību vērsties kaut kur citur.

– Kā vērtējamas pilsoniskās pretošanās kampaņas, piemēram, “diena bez iepirkumiem”, boikots kādam degvielas uzpildes staciju tīklam?

– Tā ir laba lieta, kuras mums pietrūkst! Patērētāju kolektīvās aktivitātes varētu piespiest gan valdību, gan privātuzņēmējus ieklausīties un ņemt vērā patērētāju tiesības. Cik zinu, visā pasaulē patērētāju tiesību aizsardzība tik strauji ir attīstījusies nevis valdības labo nodomu dēļ, bet gan tāpēc, ka patērētāju grupu vienotība iespaidoja valdību lēmumus.

Arvīds Deģis

Uzziņai:

Kā ērtāk saņemt informāciju par patērētāju tiesībām?
74,3% no aptaujātajiem iedzīvotājiem atzinuši, ka informāciju par patērētāju tiesībām ērtāk būtu saņemt veikalos, ar palīdzības tālruņa starpniecību (28,3%), informatīvajos bukletos (26,5%), televīzijā (24,8%), ar laikrakstu un žurnālu starpniecību (24%), radio (16,4%), internetā (14,3%), no draugiem un paziņām – tikai 13,9%. Turklāt katrs piektais Latvijas iedzīvotājs ar šādu informāciju vispār nav iepazinies.

Par iedzīvotāju attieksmi pret čekiem.
42,1% iedzīvotāju norāda, ka čeku saglabā situācijās, ja precei tiek piešķirta garantija, ko apliecina čeks; 23% pircēju krāj čekus par lielākām summām, bet 22,5% ir tik apzinīgi, ka pietaupa čekus vienmēr, savukārt 17,4% tos izmet laukā uzreiz (iespējams, viņi nav informēti, ka čeks ir noteikti nepieciešams, ja rodas vajadzība un gatavība sūdzēties par iegādātās preces kvalitāti un drošumu).

Atbildes uz jautājumu, vai jūs sūdzētos par nekvalitatīvu vai nedrošu preci konkrētā situācijā:
1) ja ir atplēsis iepakojumu – jā (80%), nē (20%);
2) ja jau sācis lietot preci – jā (74%), nē (26%);
3) ja preces cena ir mazāka par Ls 5 – jā (32%), nē (68%);
4) ja ir pazudis čeks – jā (20%), nē (80%).
Pētot, kā tika atrisināta problēma par nekvalitatīvas vai nedrošas preces iegādi, 29% gadījumu, kad pircējs par šo problēmu sūdzējās pie pārdevēja, iegādātā prece tika apmainīta pret analogu, tikai kvalitatīvu un drošu, vēl 20,4% situāciju precei veikts remonts, bet 19% to apmainīja pret līdzīgu preci, 12,8% gadījumu atdeva visu par preci iztērēto naudu, turpretī 13,4% gadījumu patērētāja tiesības tika klaji ignorētas.

Pēc socioloģisko pētījumu veicēju “DATA Serviss” datiem