Iekšlietu ministrijā ir izskatīts Tautas saskaņas partijas frakcijas deputātu jautājums iekšlietu ministram “Par Latvijas Republikas likumu un tiesas spriedumu ievērošanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē”. Atsaucoties uz presē publicētajām ziņām, deputāti apgalvo, ka Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (turpmāk tekstā – pārvalde) nepilda tiesas spriedumu J.Zaharovas lietā, kā arī netiek lemts jautājums par to, kā valsts atlīdzinās Zaharovu ģimenei nodarīto materiālo un morālo kaitējumu. Tāpat deputātu ieskatā pārvalde apšauba Latvijā dzimuša un dzīvojoša nepilsoņa bērna tiesības kopā ar vecākiem, kuri naturalizējas, iegūt Latvijas pilsonību, par ko liecina J.Zaharovas lietas materiāli. Tādējādi šāda pārvaldes pozīcija ir pretēja Latvijas valsts interesēm un valdības deklarētajai politikai. Šajā sakarā deputāti lūguši atbildēt uz vairākiem jautājumiem.
Iepazīstoties ar Jūsu vēstulē minētajiem jautājumiem, Iekšlietu ministrija konstatēja, ka apgalvojumi par tiesas sprieduma nepildīšanu J.Zaharovas lietā neatbilst patiesībai. Proti, Administratīvās apgabaltiesas 2004.gada 22.decembra tiesas spriedums saskaņā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 309.panta otrās daļas 2.punktu stājās likumīgā spēkā šā gada 13.aprīlī. Ar minēto spriedumu tiesa S.Zaharova un I.Suliņas pieteikumu apmierināja daļā un atcēla pārvaldes 2004.gada 19.augusta lēmumu Nr.853 no tā pieņemšanas dienas. Tiesa Latvijas Republikai uzdeva par pienākumu atlīdzināt pieteicēju samaksāto valsts nodevu piecpadsmit latu apmērā. Ievērojot minēto, pārvalde jau 19.aprīlī S.Zaharovam nosūtīja vēstuli, kurā informēja par sprieduma izpildi daļā par pienākumu atlīdzināt valsts nodevu. Savukārt pieteikumu par pienākuma uzlikšanu pārvaldei Iedzīvotāju reģistrā iekļaut ziņas par J.Zaharovu kā par nepilsoni tiesa noraidīja, ievērojot to, ka J.Zaharovas vecāki nebija vienojušies par bērna valstisko piederību – Latvijas nepilsoņa statusu.
Atbilstoši APL 384.pantam sekas spriedumam par administratīvā akta atcelšanu rodas brīdī, kad spriedums stājas spēkā. Lai pārvalde pieņemtu lēmumu atbilstoši tiesas sniegtajai Iedzīvotāju reģistra likuma un likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” tiesību normu interpretācijai, pārvaldei bija nepieciešams saņemt J.Zaharovas vecāku vienošanos par viņu bērna valstisko piederību, jo pretējā gadījumā lēmuma pieņemšanai trūktu būtiska priekšnoteikuma. Šādu vienošanos J.Zaharovas vecāki iesniedza tikai šā gada 13.maijā, un 19.maijā pārvalde pieņēma lēmumu Nr.L-432 “Par Jeļizavetas Zaharovas ziņu iekļaušanu Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas nepilsoni”. Attiecībā uz pienākumu atlīdzināt Zaharovu ģimenei nodarīto materiālo un morālo kaitējumu noskaidrots, ka Zaharovu ģimene, vēršoties tiesā ar pieteikumu par pārvaldes lēmuma atcelšanu, atlīdzinājumu neprasīja. Līdz ar to tiesas spriedums atlīdzināšanas pienākumu Latvijas Republikai neuzliek.
Tautas saskaņas frakcijai ir labi zināma likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 8.panta otrās daļas redakcijas grozījumu pieņemšanas gaita Saeimā 2004.gada 20.maija likumam “Grozījumi likumā “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības””.
Izskatot likumprojektu otrajā lasījumā, Saeimas 2004.gada 12.februāra sēdē tika skatīti arī politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas un Tautas saskaņas partijas frakcijas priekšlikumi (27. un 29.priekšlikums) 8.panta otro daļu izteikt šādā redakcijā: “Šā likuma subjekti ir arī bērni, kuru dzimšanas brīdī abi viņu vecāki ir nepilsoņi vai viens no vecākiem ir nepilsonis, bet otrs bezvalstnieks. Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas nepilsonis, bet otrs ārvalstnieks, vecāki, savstarpēji vienojoties, var izvēlēties bērnam Latvijas nepilsoņa statusu.” Minētie priekšlikumi Saeimas sēdē tika noraidīti. Tāda paša satura priekšlikums tika skatīts un noraidīts, izskatot likumprojektu trešajā lasījumā 2004.gada 18.marta Saeimas sēdē. Tādējādi likumdevējs pietiekami skaidri paudis gribu šādu tiesisko regulējumu neietvert likumā, un pārvalde šādā faktiskajā situācijā, lemjot par bērna tiesisko statusu, interpretējot tiesību normas, to ņēma vērā, jo Iedzīvotāju reģistra likuma mērķis nav noteikt personu tiesisko statusu. Savukārt tiesa saskaņā ar APL 103.pantu, veicot kontroli pār pārvaldes lēmuma tiesiskumu, pārvaldes piemēroto tiesību normu interpretāciju, kas ietvēra arī likumdevēja gribas noskaidrošanu, atzina par nepareizu, uzskatot, ka bērna tiesisko statusu iespējams noteikt saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likumu. Cita starpā, likumprojekta pieņemšanas laikā deputāts V.Buzajevs, lūdzot atbalstīt arī Tautas saskaņas partijas deputāta A.Bartaševiča priekšlikumu par iespēju vecākiem izvēlēties bērnam nepilsoņa statusu, teica: “Ja mēs pieņemsim šo likumu bez piedāvātā grozījuma, tad mēs bez jebkāda pamata piespiedu kārtā pazemināsim zīdaiņa tiesisko statusu.”¹ Tādējādi var teikt, ka arī Jūsu frakcija uzskatīja, ka minētā tiesību norma, nosakot bērna statusu, tiks interpretēta tādā veidā, kā to veica pārvalde. Pie šādiem apstākļiem nevar piekrist, ka pārvalde darbojusies pretēji valsts interesēm, taču turpmāk pārvalde līdzīgos gadījumos nenoliedzami vadīsies arī no tiesu praksē nostiprinātajām atziņām.
Atbildot uz Jūsu 1. un 2. un 3.jautājumu, daru zināmu, ka kopš likuma “Grozījumi likumā “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”” spēkā stāšanās 2004.gada 18.jūnijā pārvaldē ir izskatītas 24 lietas, kurās vecāki vēlējās bērnu reģistrēt kā nepilsoni. Visās šajās lietās ir pieņemti lēmumi atteikt bērnu reģistrēt kā nepilsoni, un 17 lietās pārvaldes lēmumi ir stājušies spēkā, jo netika apstrīdēti vai pārsūdzēti tiesā. No šīm 17 lietām 11 gadījumos vecāki bērnam ir noformējuši tās valsts pilsonību, kuras pilsonība ir vienam no vecākiem, un bērns ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā. Viena lieta atrodas izskatīšanas stadijā sakarā vecāku sūdzību par pārvaldes zemākas amatpersonas lēmuma atcelšanu.
Par pārvaldes atteikumu bērnu reģistrēt kā nepilsoni saskaņā ar vecāku vienošanos tiesā līdz šim brīdim ir tikuši iesniegti 6 pieteikumi. No tiem tiesvedība beigusies divās lietās – vienā lietā ar spēkā stājušos tiesas spriedumu pieteikums daļēji apmierināts, bet otrā lietā noraidīts pilnībā. Tiesvedībā atrodas 4 lietas:
• vienā lietā pieteikums 1.instances tiesā vēl nav izskatīts;
• vienā lietā 1.instances tiesas spriedums vēl nav stājies likumīgā spēkā;
• vienā lietā nav stājies likumīgā spēkā apelācijas instances tiesas spriedums;
• viena lieta atrodas izskatīšanā apelācijas instances tiesā (šajā lietā tiesa piemēroja pagaidu noregulējumu).
Attiecībā uz 4.jautājumu paskaidroju, ka šobrīd pārvalde noskaidro tos gadījumus, kuros lēmumi nav apstrīdēti vai pārsūdzēti tiesā un ir stājušies spēkā, lai tos pārskatītu un pieņemtu lēmumu atbilstoši vienlīdzības principam. Tāpat, ievērojot tiesas sniegto tiesību normu interpretāciju, pārvalde lemj par tiesas spriedumu pārsūdzības lietderību.
Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam pārvalde ar tās vadītāju ir atbildīgi par tai uzticēto un nolikumā noteikto valsts pārvaldes funkciju izpildi. Līdz ar to Iekšlietu ministrijai nav jāuzņemas padotības iestādes funkciju izpilde. Pārvaldes lēmumos izmantotā tiesību normu interpretācija ir piemērota salīdzinoši nelielā lietu skaitā, pieņemtie lēmumi nav radījuši tādu kaitējumu, lai iekšlietu ministrs saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu pārņemtu savā kompetencē pārvaldes amatpersonas kompetencē esošās lietas un atceltu pārvaldes amatpersonu izdotus administratīvos aktus. Ievērojot iepriekš teikto, ir pamats uzskatīt, ka pārvalde šos jautājumus atrisinās pati. Iekšlietu ministrija turpmāk no pārvaldes pieprasīs sniegt pilnīgu informāciju par visiem gadījumiem, kad tiek atteikts bērnu atzīt par nepilsoni, ja viens no tā vecākiem bērna dzimšanas brīdī ir nepilsonis, bet otrs ārvalstnieks.
Atbilde uz Jūsu 5.jautājumu daļēji jau ir sniegta iepriekš. Ņemot vērā, ka pārvaldes amatpersonas nav novilcinājušas tiesas sprieduma izpildi, kā arī lēmums par J.Zaharovas reģistrāciju Iedzīvotāju reģistrā pieņemts nekavējoties pēc vecāku vienošanās par bērna tiesisko statusu saņemšanas pārvaldē, nav pamata disciplinārlietas ierosināšanai.
Jautājums par materiālo un morālo zaudējumu kompensēšanu (6.jautājums) risināms APL 8.nodaļā noteiktajā kārtībā, kā arī saskaņā ar spēkā stājušos tiesas spriedumu katrā konkrētā lietā. Bez tam no Valsts sociālo pabalstu likuma izriet, ka pieprasīto, bet nesaņemto valsts sociālo pabalstu vienam no bērna vecākiem izmaksā pilnībā, ja vien nav nokavēts likumā noteiktais 12 mēnešu termiņš tā pieprasīšanai no tiesību rašanās brīža. Pārvaldes lēmumi minēto tiesību izmantošanu paši par sevi ietekmēt nevarēja. Līdz ar to Iekšlietu ministrija uzskata, ka tie vecāki, kas pabalstu ir pieprasījuši no tiesību rašanās brīža, pēc bērna reģistrācijas Iedzīvotāju reģistrā un personas koda piešķiršanas šos pabalstus varēs saņemt.
Saskaņā ar Ārstniecības likuma 17.panta otrajā un trešajā daļā noteikto valsts garantēto medicīnisko palīdzību ir tiesības saņemt bez maksas jebkuram Latvijas teritorijā dzīvojošam bērnam, t.sk., arī bērnam, kuram nav piešķirts personas kods un kurš nav reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā. Iekšlietu ministrijas rīcībā nav informācijas par to, ka kādam bērnam ārstniecības iestādes šā iemesla dēļ būtu liegušas tiesības uz medicīnisko aprūpi. Tāpat jautājums par ģimenes tiesībām uz materiālo pabalstu risināms Valsts sociālo pabalstu likumā noteiktajā kārtībā. Līdz ar to nevar piekrist 7.jautājumā norādītajam, ka šajā aspektā Iekšlietu ministrijas iestāde ir pieļāvusi rupjus bērna tiesību pārkāpumus.
Lai saņemtu bērnu un ģimenes lietu ministra A.Baštika viedokli (8.jautājums), Iekšlietu ministrija ierosina vērsties Bērnu un ģimenes lietu ministrijā.