
Skats no izrādes “Sibīrija” |
Skats no izrādes “Krauklītis” |
Skats no izrādes “Latviešu stāsti” |
Skats no izrādes “Kreisais pagrieziens”. Reklāmas foto |
Valmieras teātrī iestudētā Raiņa “Krauklīša” (rakstīts
pirms 85 gadiem) un Paula Putniņa “Aicinājuma uz pērienu” Nacionālajā teātrī
(rakstīts pirms 30 gadiem) pamatā nenoliedzami bija lugas, bet mūsdienu drāmām
iestudējumus ļāva pieskaitīt vien tas, ka “Krauklītī” lugas vēstījums
izmainīts tik ļoti, ka izrāde uzskatāma par režisores Māras Ķimeles autordarbu, bet
“Aicinājums uz pērienu” par mūsdienīgu saucams vien tādēļ, ka autors vēl ir
dzīvs, lai arī pirms 30 gadiem rakstītajā lugā nav mainīts gandrīz ne vārds un
teātris pat nemēģināja izmantot iespēju autoram pasūtīt jaunu lugas versiju.
Programmā bija tikai divi darbi, kas ir gan jauni, gan ir dramaturgu rakstītas lugas.
Vai pēc tiem var gūt priekšstatu par to, kas nodarbina Latvijas dramaturgus, vai tas ir
tas vislabākais, ko viņi pēdējos gados radījuši? Viena no šīm divām lugām –
Māras Zālītes “Zemes nodoklis”– iestudēta pat divos teātros un ieguvusi balvu
2003. gada nacionālajā lugu konkursā. No tajā godalgotajām 14 lugām profesionālajos
teātros pagaidām iestudētas trīs. Paspējis jau notikt 2004. gada nacionālais lugu
konkurss, kurā (kopā ar lugām bērniem un jaunatnei) atzīmēta vēl 21 luga! Pagaidām
vēl neviena no tām nav iestudēta.
Ar un bez dramaturga
Situācija, kad teātri dod priekšroku pašu radītiem skatuves
darbiem vai nacionālās klasikas vairāk vai mazāk mūsdienīgotām interpretācijām,
nav raksturīga tikai Latvijai vien. Pie kā tas ved – arī šo jautājumu uzdod ne
tikai Latvijā. Pirms nepilna mēneša Ungārijā notikušajā mūsdienu drāmas
festivālā Ungārijas dramaturgu ģildes pārstāve diskusijā minēja tādu jēdzienu
kā “postdramatiskais teātris”. Ja postmodernismam teātrī jau uzlikts kapakmens,
tad jautājums par to, vai teātri, kāds tas pašlaik pastāv Latvijā, var saukt par
“postdramatisko”, vai kustība notiek virzienā uz ko tādu vai prom no tā, kā mums
visiem būtu labāk, tikai nupat sāk aktualizēties.
Ungārijas festivālā piedalījās arī Alvis Hermanis ar “Garo
dzīvi”. Un diskusijā par moderno teātri viņš negaidīti visiem uzdeva jautājumu
– “bet kāpēc dramaturgi vispār raksta lugas... naudas dēļ taču it kā nē...”.
Kad satiku viņu tās pašas dienas beigās, tad pajautāju – kāpēc viņš neuzdeva
šo jautājumu Latvijā – kāpēc jābrauc uz Ungāriju, lai to pajautātu.
Jautājums, kāpēc tiek rakstīta luga, ir ļoti sarežģīts – kur ir unikālā jēga
tam, ko dara dramaturgs, kāds ir dramaturga aicinājums, radot lugu. Režisors
Dž.Dž.Džilindžers jau pēc pirmā latviešu mūsdienu dramaturģijas festivāla
2001.gadā sacīja: “Jums [dramaturgiem] ir jāaizmirst, ka teātrī jelkad vēl tiks
uzvestas lugas, teātrī tagad tiek taisītas izrādes.”
Visdziļāko cieņu pelna tas, ko teātrī dara režisors, un nav iespējams atgriezties
pie tiem laikiem, kad teātrī tiešām bija dramaturga diktatūra. Ļoti garā, daudzus
gadus ilgusī cīņa par režisora kā patiešām brīva izrādes radītāja
atsvabināšanos nenoliedzami bija pamatota un ļoti attīstīja teātra valodu.
Dramaturgu sīkumainība, kad viņi katru savu burtu iecēla “svētās govs”
kārtā – nenovēršami nevarēja vest pie laba gala. Un tomēr – kāpēc
dramaturgs vēl joprojām raksta lugas, kāpēc vispār vajadzīgs dramaturgs? Ir
iespējams radīt it kā brīnišķīgu izrādi bez dramaturga, ar aktieru spēkiem, kā
to lieliski pierādījis A.Hermanis savā “Garajā dzīvē” vai kā aktieri atnesa uz
teātri cilvēku dzīves stāstus un izveidoja patiesi interesantu izrādi “Latviešu
stāsti”.
Ar un bez katarses
Tikko sākas sarunas par to, kas ir modernais teātris, ļoti ātri
viss novirzās uz to, vai un cik var un vajag mainīt dramaturga rakstīto tekstu – luga
ļoti ātri tiek reducēta uz vārdisko tekstu. Protams, vārdiskais teksts var rasties
visdažādākajā veidā, protams, un tas ir pats par sevi saprotams, ka vārdiskais
teksts izrādē nav pats galvenais, bet gan tas, kā to apdzīvo režisors un aktieri. Ir
jāpasaka reizi pa visām reizēm – luga nav, nevar būt un nekad nebūs teksts. Tā ir
strukturēta darbība, kas veidota, ievērojot cilvēka (skatītāja) uztveres
likumsakarības. Tā ir aizvien pieaugošu kāpinājumu ķēde, kur uzbudinājums un
atslābums secīgi nomaina viens otru precīzi aprēķinātā temporitmā, novedot
situāciju līdz kulminācijai, kad notiek tas, ko pēc tradīcijas sauc par katarsi.
Postdramatisko teātri es saprotu kā teātri bez katarses. Protams,
teātris var būt tikai izklaidējošs un palikt šajā līmenī. Tad jautājums par
katarsi ir nevajadzīgs. Izrāde var kļūt par dažādu, ļoti interesanti un asprātīgi
atrastu epizožu virteni. Tad svētais teātra mērķis – dot iespēju skatītājiem
attīrīties, caur satricinājumu virkni nonākot pie apskaidrības, – nemaz netiek
uzstādīts. Bet, ja tomēr to uzstāda, tad kā panākt šo pilnīgi citas kvalitātes
brīdi, kurš iestājas, kad attīrīšanās beidzas – kad notiek lūzums, kad
skatītājs nonāk pie apskaidrības, kļūstot par nedaudz citu, labāku cilvēku? Jo
tikai šajā kulminācijas brīdī atklājas teātra notikuma jēga un būtība, un tā ir
mana pārliecība – to pilnvērtīgi nevar sasniegt bez dramaturga palīdzības.
Ar to es nekādā gadījumā negribu teikt, ka režisoram jāseko lugas burtam. Piemēram,
lietuviešu izrāde “Madagaskara”. Pirms divpadsmit gadiem režisors izlasīja
grāmatu par izrādes galvenā varoņa prototipu. Viņš pats scenāriju nerakstīja, bet
sāka meklēt dramaturgu. Ilgi meklēja, kamēr atrada. Mariuss Ivaškevičs uzrakstīja
lugu, kas bija pilnīgi citāda, nekā režisors bija gaidījis. Teksta bija trīs reizes
vairāk, nekā mēs tagad redzējām izrādē, bet sadarbība bija iespējama, jo sakrita
režisora un dramaturga priekšstati par to, kāds garīgais ceļš jānoiet abiem
galvenajiem varoņiem un kāda būs kulminācija, tas satriecošais brīdis, kad
noskaidrojas abu nodzīvoto mūžu un tā arī līdz galam nepiepildīto dzīvju jēga.
Noslēpums, ko kārojas atminēt
Savulaik izcilais krievu dramaturgs Viktors Rozovs vienmēr atkārtoja – lugā ir jābūt noslēpumam, lai tā būtu luga. Tā laika estētika mācīja pilnīgi pretējo, ka laba luga ir tāda, kurā viss ir skaidrs. Pagāja divdesmit gadu, kamēr es, iespējams, sāku saprast, kā strādā noslēpums. Tas, ko ir uzrakstījis dramaturgs, tas režisoram, sākot darbu, ir noslēpums, un viņš kāro to atminēt; tas, ko režisors beigās iztaisa, tas ir noslēpums dramaturgam, un godīgs dramaturgs cenšas to atminēt vēl ilgi pēc pirmizrādes. Tikai minot šos noslēpumus, viņi abi var augt.Atmiņā nāk anekdote par to, ko kāds režisors reiz pateica pēc lugas noklausīšanās: “cik laba luga, to var uzvest bez domāšanas.” Tas ir tas pats, kas diemžēl gandrīz vienmēr notiek, ja režisors taisa pats sevis radītu materiālu – viņam ātri viss kļūst pārāk skaidrs, un skatuves darbs uz beigām sasīcinās, nevis aizvien pieaug. Ir vajadzīgi divi, kas viens no otra slēpjas, lai rastos noslēpums. Notiek tāda dīvaina lieta, – veiksmīgu izrādi var salīdzināt ar kādu noslēpumainu trauku – izrādei ejot uz priekšu, no šī trauka visu laiku kaut kas tek ārā, bet rodas sajūta, ka trauks top nevis tukšāks, bet aizvien pilnāks un nenovēršami kādā brīdī ies pāri malām, veidojas šī noslēpuma un neizbēgamās kulminācijas priekšnojauta.
Šādu paradoksālu sajūtu ir ļoti grūti panākt, jo skatītājs, protams, visu izrādi cenšas uzminēt, kas būs, un nav nekā nelāgāka par skatītāja pašapmierinātību, kad viņam viss kļuvis skaidrs. “Skats 2005” eksperte Rimma Krečetova, analizējot redzēto, pieminēja nelāgos (kā cirkā) smieklus, kas uz beigām parādījās skatītāju zālē Alvja Hermaņa izrāžu laikā. Es “Latviešu stāstos” sēdēju starp festivāla sponsoriem, labi situētiem, lietišķiem menedžeriem un dzirdēju, kā viņi pēc izrādes skaļi savā starpā runāja, cik labi izrāde atsedz to, cik primitīvi domā cilvēki, ka jānāk to paskatīties vēlreiz, lai labāk saprastu, kā var un vajag ar tiem manipulēt. Šie skatītāji visu notiekošo bija attiecinājuši nevis uz sevi, bet kādiem citiem – kādiem zemākiem radījumiem. Mēs skatītāju zālē esam tie labie un gudrie vai vismaz veiksmīgākie un pētām tos tur kā zoodārza zvērus... Vai tāda būtu teātra misija? Vai drīkst būt tā, ka cilvēks uz skatuves atsedzas, visi viņa noslēpumi tiek atklāti, bet varonis skatītāju acīs garā neizaug tā, ka pēkšņi kādā brīdī kļūst par cilvēku, kas liek mums katram paskatīties sevī. Vai tomēr tajā nav īstā teātra būtība? “Latviešu stāsti” būtu tikai ieguvuši, ja kādā brīdī būtu pieaicināts dramaturgs, kas transformētu tos monolugās.
Un nobeigumā es gribu atkārtot, ka es neaicinu atpakaļ pie dramaturga diktatūras, tikai iestājos par to, lai dramaturgam arī būtu līdzīgas tiesības piedalīties dramatiskā skatuves mākslas darba radīšanā, kas diemžēl pašlaik Latvijā nenotiek. Vai atnāks postdramatiskais teātris? Baidos, ka tas būtu tikai un vienīgi strupceļš.
Dainis Grīnvalds,
Latvijas dramaturgu ģildes valdes priekšsēdētājs