
Foto: Toms Grīnbergs, LU |
Kā otru svarīgāko pārmaiņu faktoru LZA prezidents minēja 19.maijā spēkā stājušos Zinātniskās darbības likumu, kurā ir fiksēts, ka valstij katru gadu zinātnei jādod klāt 0,15 procenti no iekšzemes kopprodukta. Un tas nozīmē, ka ik gadu klāt nāks 7 – 9 miljoni latu. Tas ir tikpat, cik pašlaik saņem visa zinātne. Kā liksim to lietā? Jārealizē jauni principi, jauna stratēģija. Eiropas zinātnes telpā “nav jumta” – zinātne ir mobila, mums arī jāparāda, kā varam mobilizēties un apsteigt Eiropas stabilos kolektīvus. Zinātnes infrastruktūrai jābūt pieejamai visiem. Un jārūpējas par zinātniskā darbinieka statusa nodrošināšanu, jo nav noslēpums, ka zinātne patlaban nav prestiža profesija. Parādīsies zinātnieki no ārpuses ar Eiropas naudu. Par mobilitāti runājot – Eiropa aicina jaunos, un jaunajam ir “jāredz pasaule”, bet ir jābūt stimulam atgriezties. Tā problēmu loku attieksmē pret zinātni iezīmēja LZA prezidents.
Jāmeklē līdzsvarotas attīstības iespējas
Fiziķis Imants Bērsons, LZA korespondētājloceklis, referēja par
zinātnes finansēšanas modeli. “Visdestruktīvāk uz zinātni iedarbojas zemais
atalgojums,” sacīja referents un ilustrēja savu domu ar piemēriem – Latvijas
Universitātes (LU) Cietvielu fizikas institūtā vidējā alga ir 150 latu, bet LU (bez
institūtiem) – Ls 350. Secinājums: “Mēs varam sapņot par māsiņu algām.” Līdz
ar to zinātnē vairs nav vidējās paaudzes un doktorantiem nevar ieteikt “iet uz
zinātni”. Zinātniskās darbības likumā algu jautājums “paslēpts” 38. pantā
– “bāzes finansējums”.
“Papildu finansējums vispirms jādod pētniekiem, jo lielā
profesora un pētnieka algu atšķirība rada spriedzi,” konstatēja runātājs.
Definējis zinātni kā radošu un demokrātisku sistēmu (pēc būtības), referents
secināja, ka jāmeklē līdzsvarota, harmoniska to nozaru attīstība, kurās ir
iestrādes un cilvēki.
Zinātnes dzīves faktu analīze rāda, ka nevajag absolutizēt ne viedokli, ka
pētījumiem jānotiek profesoru vadībā, ne arī to, ka ievērojama daļa līdzekļu
paredzami lielajām, prioritārajām valsts programmām, jo gan Latvijā, gan ārzemēs ir
piemēri, kas liecina, ka sekmīgi strādā arī nelieli institūti.
Jāveicina tieksme pēc izglītības
Akadēmiķis Elmārs Grēns prezentēja pie Valsts prezidenta
izveidotās Stratēģijas analīzes grupas darba rezultātu – ziņojumu “Zinātnes,
tehnoloģiskās attīstības un inovāciju stratēģijas pamatnostādnes”. Ziņojuma
līdzautori – Dr. biol. Maija Bundule, akadēmiķi Juris Ekmanis, Juris Jansons
un Indriķis Muižnieks, Dr. sc. ing. Edvīns Karnītis un LZA
korespondētājloceklis Dr. oec. Uldis Osis. Referāta četrās sadaļās –
“Situācijas novērtējums”, “Zinātniskais potenciāls un pētījumu kvalitāte”,
“Zinātne un studijas’” un “Tehnoloģiskās izstrādes un inovācijas” –
ietvertais analītiskais materiāls rāda, ka situācija ir visai kritiska – no 5700
zinātņu doktoriem zinātnē aktīvi strādā apmēram 3200, taču normālai zinātnes
attīstībai līdz 2010. gadam aktīvi strādājošo doktoru skaitam jābūt vismaz 5000.
Zinātnieki 2003.gadā ir pieteikuši 12 patentus, parasti zinātniskās jaunrades
rezultātus pārdod ārzemju firmām “know– how” līmenī, bet šīs
firmas tos patentē un uztur patentus. Fundamentālo pētījumu īpatsvars samazinājies,
lietišķo pētījumu pasūtījumu “grozs” ir niecīgs, dominē fragmentāri
pasūtījumi, uzplaukst “pelēkā zinātne”, zinātnes prestižs un kritēriji ir
zemi” – tie ir satraucoši piemēri.
Atzīstot, ka finansējuma stabilizācija ir cerīga situācijas
sakārtotāja, ne mazāk svarīgi ir apzināties stratēģiskos attīstības virzienus. Un
tā ir pasākumu un pienākumu ķēde, kura sākas ar pielāgošanos globālajiem
procesiem kā vienu no aktuālākajiem uzdevumiem. Tieši šī pārorientēšanās sākas
ar attieksmes maiņu pret izglītību, pareizāk sakot, pret izglītības vajadzību. Lai
nodrošinātu Latvijas zinātniski pētniecisko konkurētspēju ilgtermiņā, jāpanāk,
lai vidusskolas izglītību iegūtu 85– 90 procenti iedzīvotāju (2002.g. – 73,2%),
lai dabas un inženierzinātņu studijas absolvētu 1,5 – 2 procenti no iedzīvotājiem
20 – 29 gadu vecumā (2001.g. – 0,76%), lai maģistra līmeņa izglītību
iegūtu 70 – 80 procenti bakalaura un profesionālo studiju absolventu (2003.g. –
21, 4%), bet zinātņu doktora grādu iegūtu 0,5 procenti no iedzīvotājiem
(2003.g. – 0, 04%) 25 – 29 gadu vecumā.
Par pārējo loģisko pasākumu klāstu, kas aicināts izvest Latvijas zinātni no
pašreizējās situācijas, lasāms “Zinātnes Vēstneša” 9. maija numurā un
Latvijas Zinātņu akadēmijas interneta mājaslapā.
Akadēmiķe Maija Kūle uzsvēra, ka šis ir Latvijas zinātnei būtisks brīdis, no
kura 1990. – 1991. gadā iedibinātās nozaru finansējuma attiecības
pārmainīsies, jo tikai līdzsvarota zinātņu nozaru attīstība rada iespēju rasties
jaunām apakšnozarēm. Optimistiski raugoties uz paredzamo finansējuma pieaugumu,
akadēmiķe ieteica nesteigties ar jaunu institūciju dibināšanu, bet vispirms garantēt
normālus apstākļus zinātniekiem, kuri 15 gadus ir izturējuši un uzturējuši
zinātnes garu. “Jau kopš enciklopēdistu laikiem vārds ‘”jaunais” darbojas kā
magnēts, un ES cenšas šo vārdu ekspluatēt. Zinātnes finansējuma palielinājums
tikai jauniem, sacerētiem pētījumiem ir riskants solis. Mums ir princips, par kuru
varam vienoties – nepārdot savu darbu zem pašizmaksas. Ir 2003.gada Ministru kabineta
noteikumi par intelektuālā darba kategorijām. Un vēl – dabaszinātniekiem ir daudz
iespēju piesaistīt finansējumu no Eiropas, bet jāatceras, ka humanitāro zinātņu
pētniekiem, kas strādā Latvijai, nekad šādu iespēju nebūs, humanitārās zinātnes
ir jāattīsta pašu zemē,” sacīja M.Kūle. Akadēmiķe bija gandarīta, ka ir
izdevies apvienot dažādās zinātniskajās struktūrās strādājošos humanitāros
zinātniekus un aicināja vēl aktīvāk veidot “tiltiņus” starp zinātnēm, t.sk.
arī starp humanitārajām un dabaszinātnēm.
Jābūt drošiem par nākotni
Debates bija aktīvas. LZA korespondētājloceklis Tālis Tisenkopfs
šaubījās, vai ir nepieciešami īpaši “prioritārie virzieni”, un aicināja
attīstīt visas zinātņu nozares.
Dr. habil. phys. Andris Šternbergs, LU Cietvielu fizikas
institūta direktors, uzsvēra, ka Latvijā ir jābūt savām idejām, lai saprastu, kas
notiek pasaulē. Izglītība, zināšanu iegūšana, izplatīšana, inovācijas – visam
jāstrādā.
Dr. farm. Maija Dambrova, Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorijas
vadītāja, kura disertāciju aizstāvējusi Zviedrijā, bet nostrificējusi Latvijā,
skāra jautājumu par ekspertiem – tiem, kuri saistīti ar grantu naudas sadali.
“Ja 3200 zinātniekiem gadā ir 300 ārzemju publikācijas citējamos žurnālos un, ja
man ir tāda publikācija, tad ekspertam jāsaprot, ka esmu gatava izpildīt granta
finansējumu. Zinātnē šodien jābūt ātriem,” konstatēja zinātniece.
Dr. biol. Andris Andrušaitis arī pievērsās ekspertu jautājumam – mazā
zinātnieku sabiedrībā, kur cits citu labi pazīst, vērtējuma objektivitāti var dot
vienīgi ekspertu internacionalizācija. Un vides zinātnēm arī jābūt Latvijas
prioritāro zinātņu sarakstā.
LZA korespondētājloceklis Aivars Zemītis (Ventspils Augstskola) dalījās pārdomās
par tiem zinātnes finansējuma 2 procentiem, kuri jāpiesaista no uzņēmējdarbības.
Dr. phys. Kazimirs Lapuška atbalstīja domu, ka no papildu finansējuma vispirms
jātiek galā ar pašreiz strādājošiem grantiem, starptautiski pazīstamiem.
Astronomiem finansējums vispār bija samazināts par 5 procentiem. Viņš aicināja
Latvijas Zinātnes padomi, pirms uzsākt ko jaunu, izvērtēt veco. Un paglābt zinātni
no valdības regulējošo aktu negatīvās iedarbības, jo citādi, piemēram, Iepirkuma
likums aizliedz astronomiem iepirkt aparatūru. Par nelaimju dominējošo cēloni atzinis
grantu sistēmu, jo tā operē ar mazām summām un maziem termiņiem, profesors uzsvēra,
ka zinātniekam jābūt pārliecinātam un drošam – finansējums būs ne uz gadu, bet
uz desmit gadiem. Un vērtējumos jāatbrīvojas no pārāk lielās šablonizācijas –
publikācija taču nav vienīgais zinātniskā darba rezultāts!
Daugavpils Universitātes (DU) zinātņu prorektors Dr. biol. Arvīds Barševskis,
komentējis zinātnieku galvenā potenciāla koncentrēšanos Rīgā, akcentēja, ka
Latvijas reģionu attīstības politika bez zinātnes ir strupceļš. DU ir izveidoti
četri institūti, ir grūtības ar pētnieku kadriem. Jāstimulē profesūra, zinātnisko
skolu veidošanās, īpaši reģionālajās augstskolās, sacīja DU prorektors.
Akadēmiķe Jekaterina Ērenpreisa nešaubījās – ir nepieņemami domāt, ka Latvijā
nebūs jaunu, talantīgu zinātnieku, kas strādās fundamentālajā zinātnē.
LZA korespondētājloceklis Pēteris Trapencieris, secinājumus pamatojis Vācijas
pieredzē, konstatēja, ka jebkurai risināmai problēmai jābūt fundamentālai pieejai,
bet savukārt ekspertiem, kuru vērtējums ir svarīgs, jāiepazīstas ar visiem
iesniegtajiem darbiem.
Akadēmiķis Indriķis Muižnieks uzsvēra, ka vissvarīgākais zinātnē ir cilvēki un
tieši pašlaik zinātnieku ar doktora grādu trūkums ir pārlieku liels.
Akadēmiķis Andris Buiķis, daloties pārdomās par Zinātniskās darbības likumu un
valsts aģentūru veidošanu, aizstāvēja zinātnisko institūtu juridisko patstāvību,
jo zinātnei ir raksturīga daudzveidība. Bez tam zinātniekam līdz publikācijai
citējamos žurnālos jāgaida ļoti ilgi. Izeju varētu atrast, piedaloties
starptautiskajās konferencēs un publicējot tēzes konferenču krājumos, taču LZP ir
divkārt samazinājusi šādiem komandējumiem atvēlamās summas.
Akadēmiķis, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rektors Ivars Knēts, atsaucies uz
vairākkārt izskanējušajiem izteikumiem par ekspertu darbu, aicināja atcerēties
Dānijas starptautisko ekspertu vērtējumu Latvijas zinātnē 90.gadu sākumā.
Izrādījās, ka 85 procentos gadījumu viņu slēdzieni pilnībā saskanēja ar pašmāju
ekspertu teikto. Tātad nav pamata mūsu ekspertu kompetences un objektivitātes
apšaubīšanai. Runājot par LZP un grantu sistēmu kopumā, RTU rektors kā galveno
“vainu” nosauca šo grantu lielumu, pareizāk sakot, mazumu. “Piecpadsmit gadus
nebija finansējuma pieauguma, un sistēma saglabājās, gaidot, līdz beidzot šis
pieaugums parādīsies. Par starptautisko sadarbību runājot – finansējums
samazinājies, bet gribētāju skaits palielinājies, un jaunie zinātņu doktori var
aizbraukt par mazāku naudu,” akadēmiķis bija visai optimistisks.
Visi runātāji, skarot zinātnieku sabiedrībai vitāli svarīgos jautājumus un
problēmas, galu galā pauda cerību uz šīs sistēmas sakārtotību un attīstību. Kā
savas runas sākumā sacīja LU zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks: “Varbūt
iestājies vēturisks moments.”
Ilga Tālberga