"Juceklīgais projekts"

Darbs ar jauno Eiropas Savienības (ES) Pamattiesību hartu (Charter of Fundamental Rights) drīzāk līdzinās slikti organizētam tūrisma braucienam. ES jaunās cilvēktiesību deklarācijas projekta autori radījuši dokumentu, kurā ietverts pa druskai no visa, sākot ar acīm redzamo un nepārprotamo līdz pat pilnīgi bezjēdzīgām un neizprotamām lietām. Pašlaik projekts nodots apspriešanai, lai, apkopojot iegūtos komentārus, septembra vidū radītu šī dokumenta galīgo versiju. Lūk, viens komentārs, lai šo lietu iekustinātu: šis projekts ir "pilnīga putra".

Jaunā harta paredzēta ES institūciju un dalībvalstu lietošanai, bet diemžēl ES dalībvalstīm šāds dokuments nav nepieciešams. Visas 15 ES dalībvalstis ir parakstījušas Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kas ir plaši atzīts dokuments, kuru parakstījusi 41 valsts un kurš juridiski iztiesājams Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā. Šajā tiesā ar savu prasību var griezties ikviens ES pilsonis.

Pati Savienība nav parakstījusi šo dokumentu, bet tai piemīt juridiskas personas statuss, kas ļauj to darīt. Šāds solis būtu daudz saprātīgāks, nekā radīt savu konkurējošu dokumentu.

Jaunās ES Pamattiesību hartas atbalstītāji norāda, ka šis dokuments ietvers tiesības, kuras ir specifiskas tikai ES pilsoņiem, kā, piemēram, kustības un dzīvesvietas izvēles brīvība visā ES teritorijā. Pašreiz tiesības, kas specifiskas tikai ES, tiek garantētas ES pamatdokumentos — dibināšanas līgumos. Šie līgumi ir juridiski pārāki par nacionālo likumdošanu un ir iztiesājami ES augtākajā tiesu orgānā Eiropas Tiesā.

Dažu ES dalībvalstu valdības, īpaši Vācijas, aizstāv jaunā dokumenta nepieciešamību, jo tādējādi cer nostiprināt saikni starp Savienību un tās pilsoņiem jeb, citiem vārdiem sakot, celt ES popularitāti tautā. Šādam satraukumam ir pamats. ES iekšējās sabiedrības aptaujas rāda, ka mazāk par pusi ES pilsoņu uzskata, ka dalība Savienībā nes labumu viņu valstij. Bet, izvērtējot jaunās Pamattiesību hartas projektu, šķiet, ka arī šis mērķis netiks sasniegts. Jaunais dokuments uzrakstīts jau labi zināmajā "eirovāvuļošanas" stilā, kuru neviens, izņemot juristus, interešu grupu aktīvistus un citus šī žanra lietpratējus, nekad tā arī neizlasīs.

Daļa jaunās, 52 paragrāfus garās Pamattiesību hartas ietver tiesības, kuras jau ilgu laiku ir "pamattiesības" un ir atrunātas Eiropas cilvēktiesību konvencijā un dalībvalstu nacionālajā likumdošanā. Lielai daļai jaunajā hartā ietverto tiesību ir visai maza saistība ar ES institūcijām un likumdošanu, kā, piemēram, aizliedz verdzību, sola "tiesības dzīvot" un garantē "vārda brīvību". Turpretim citi paragrāfi atkārto jau ES līgumos ietvertās tiesības.

Dažas sociālās tiesības tiek garantētas tikai "saskaņā ar nacionālo likumdošanu un praksi". Šādu tiesību ietveršana ES hartā šķiet bezjēdzīga. Šīs tiesības ietver "strādnieku tiesības uz informāciju un paskaidrojumiem", par ko lielu sašutumu pauž britu darba devēji. Liela daļa hartā ietverto normu noteiktas tik brīvi un nekvalitatīvi, ka to interpretācijas iespējas redzamas jau pašlaik, vēl pirms dokumenta stāšanās spēkā. Ir neiespējami izpildīt 35. paragrāfu, kurš nosaka, ka "Savienības politikai jānodrošina labi dzīves apstākļi un apkārtējās vides aizsardzība un saglabāšana." Pirmkārt, šādu normu izpilde šķiet visai abstrakta un neiespējama. Otrkārt, lielākai daļai ES likumdošanas ir visai maz sakara ar apkārtējo vidi.

ES līderi cer sasniegt Pamattiesību hartas galējo variantu oktobrī paredzētajā sanāksmē Biaricā. Pirms kāda laika izskanēja arī cerība, ka, jaunizveidotais dokuments varētu tikt iekļauts ES likumos jau ES starpvaldību konferencē šī gada decembrī, bet nu jau tas šķiet visai nereāli. Labākajā gadījumā hartu varētu pieņemt kā konferences deklarāciju, bet arī tad, cienot visas dokumenta veidošanā iesaistītās personas, šai hartai nepieciešami ievērojami labojumi jau tās pamatos.

"The Economist"

2000.08.19./25.