
ES paplašināšana noteica ne tikai vērienīgāku attīstības iespēju, bet radīja arī virkni grūti risināmu problēmu.Vācijas ekonomiku raksturo divas atšķirīgas sejas, izveidojies īpatnējs pretrunu kamols; mēģināsim to atšķetināt.
Starptautiskā valūtas fonda pētījumi apliecina, ka Vācijas darba ņēmējs strādā tikpat efektīvi kā viņa ASV kolēģis. Nodarbināto īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā ASV ir augstāks, un strādāts tur tiek ilgāk Foto: EPA/A.F.I |
Pirmā seja – eksporta pasaules čempions
Statistika nepārprotami liecina: Vācija ir vienīgā vadošā
industriālā valsts, kas pēdējos piecos gados kāpinājusi savu īpatsvaru pasaules
eksportā – no 8,6 procentiem līdz 10,1 procentam. Tāds panākums tika īstenots
apstākļos, kad VFR attīstības tempi bija gaužām pieticīgi. ASV īpatsvars pasaules
eksportā šinī pašā laika sprīdī kritās no 12,3 procentiem līdz 9,7 procentiem,
kaut gan IKP pieaugums pēdējos gados bija relatīvi augsts. Vācija – dēvēta par
Eiropas “slimo cilvēku” – ir noteikti eksporta pasaules līdere.
Apstākļos, kad Vācijā valda pesimistiskas noskaņas, žēlabas par
ekonomisku nevarību, tās konkurētspēja pasaules tirgū pastiprinās. Pozitīvus
rezultātus iekšzemē gan nemin. Bet tādi ir! Tā, piemēram, kopš 1996.gada darba
ražīgais spēks Vācijā audzis tikpat strauji kā ASV. Algas VFR gan pieauga lēni –
ik gadu tikai par 1,3%; toties ASV šis pieaugums sasniedza 4 procentus. Rezultātā
Vācijā ražošana vidēji gadā pieauga par 0,5 procentiem, ASV par 1,7 procentiem. VFR
uzņēmumu peļņa auga straujāk nekā Amerikā. Par Vācijas panākumiem liecina biržu
indeksu salīdzinošā dinamika: VFR biržas indekss DAX pēdējos divos gados pieauga
vairāk nekā par 70 procentiem, ASV indekss DOW SONES – tikai par 30 procentiem.
Nebūt nav nejaušība, ka 2004.gadā Vācija ar 14,5 procentu īpatsvaru ieņem pirmo
vietu Latvijas preču importā, tālu apsteidzot visas vecās ES dalībvalstis (Zviedrija
– 6,3%, Nīderlande – 3,5%, Dānija – 3,0%). Tikai pērngad vien imports no Vācijas
pieauga par 13 procentiem.
Vācijas ekonomikas pirmā seja – panākumi eksporta nozarēs – liecina par šīs
valsts tautsaimniecības ievērojamu attīstības potenciālu.
Otrā seja – stagnācijas draudi
ES Komisija nesen koriģēja Vācijas IKP pieauguma prognozi 2005.gadam
no sākotnējā – 1, 5 procentiem – gandrīz uz pusi – līdz 0,8
procentiem. Šāds pieticīgs izaugsmes temps ir zemākais rādītājs visā Eiropas
Savienībā un liecina par stagnācijas briesmām.
Kā attaisnojumu Vācijas mazajam attīstības solim parasti min:
pirmkārt, naftas cenu kāpumu; otrkārt, importētā metāla cenu izaugsmi; treškārt,
augsto eiras kursu pret ASV dolāru; ceturtkārt, kapitāla aizplūšanu uz valstīm ar
krietni zemāku darba apmaksas līmeni, t.sk., uz jaunajām ES dalībvalstīm; piektkārt,
iedzīvotāju novecošanos, kas nosaka lielākus izdevumus sociālajā jomā, atraujot
līdzekļus no raženās pielietošanas.
Starptautiskā valūtas fonda pētījumi apliecina, ka Vācijas darba ņēmējs strādā
tikpat efektīvi kā viņa ASV kolēģis. Nodarbināto īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā
ASV ir augstāks, un strādāts tur tiek ilgāk. Likumsakarīgi, ka Vācijā ir krietni
zemāks ekonomikas attīstības temps.
Ka naftas cenu pieaugums kāpina ekspluatācijas izmaksas, to rāda šāds fakts: pirms
trim gadiem vācu aviokompānijas par tonnu petrolejas maksāja 240 ASV dolāru, tagad –
630 dolāru.
Ķīnas un Indijas straujā ekonomiskā attīstība noteica izejvielu cenu kāpumu
pasaules tirgū. Tērauda un vara cenu pieaugumu gada laikā raksturo divzīmju skaitlis.
Tas sevišķi skāra Vācijas vadošo rūpniecības nozari – automobiļu ražošanu.
Tikai BMW un “DaimlerChrysler” 2004.gadā par tēraudu katrs papildus
samaksāja līdz 300 milj. eiru, kam pievienojas augstāka maksa par citiem materiāliem.
Apstākļos, kad pieprasījums pēc automašīnām iekšējā un ārējā tirgū (izņemot
Ķīnu) mazinājās, nozare sakarā ar šo “rūgto kokteili” šogad nepārprotami
stagnēs.
Kopš 2003.gada pavasara eiras kurss pret ASV dolāru pieaudzis par 22 procentiem. Sakarā
ar to sadārdzinājās Vācijā ražotās automašīnas, iekārta, ķīmiskā produkcija
salīdzinājumā ar konkurentu precēm ASV, Āzijā.
Sporta apģērba un inventāra lieluzņēmums “Solomon–Adidas” savu produkciju ražo
nevis dzimtajā valstī, bet Dienvidaustrumu Āzijā. Koncerns “Siemens” slēdz
ražotnes Vācijā un atver filiāles valstīs, kur darbaspēks ir lētāks, nodokļu
slogs – mazāks, dabas aizsardzības prasības – ne tik stingras. Kanclera Gerharda
Šrēdera aicinājums vācu uzņēmējiem būt patriotiem un nepārcelt ražošanu uz
ārzemēm neatrod dzirdīgas ausis. Šādus piemērus var minēt atliku likām.
Šie nelabvēlīgie saimniekošanas nosacījumi nebūt nav lokāla, tīri “vāciska”
parādība: tie skāra un skar arī citas ES dalībvalstis. Pārdomas izraisa šāds
fakts: laikā no 1994. līdz 2004.gadam Vācijas IKP pieauga par 13,9 procentiem,
Francijas – par 24 procentiem.
Kas gaidāms Vācijas ekonomikā šogad? Sociāli negatīva situācija darbaspēka tirgū.
Jau gada sākumā fiksēts bezdarba apmēru rekords visam pēckara periodam – 5,2
miljoni bezdarbnieku; gada nogalē to skaits pieaugšot vēl par 200 000. Daudzi
eksperti prognozē, ka vienas eiras kurss pret ASV dolāru svārstību režīmā 2005.gada
otrajā pusē sasniegs 1,5 līmeni (gada sākumā šis kurss “peldēja” ap 1,3);
rezultātā attiecīgi mazināsies ienākumi no eksporta ārpus eiras zonas. Cietīs arī
valsts budžets, tā ieņēmumi mazināsies vēl par pieciem miljardiem eiru; budzēta
deficīts ceturto gadu pēc kārtas pārsniegs trīs procentu slieksni no IKP. Lai nosegtu
“caurumu” valsts budžetā, nāksies palielināt valsts iekšējo parādu, kas, pēc
dažu speciālistu sprieduma, sekmēs inflācijas kāpinājumu.
Pretēji pirmajai sejai šo otro seju par pievilcīgu grūti nosaukt.
Kā stāvokli normalizēt?
Plaša diskusija par Vācijas ekonomikas rītdienu, par veicamajiem
“ārstēšanas” pasākumiem rit gan iekšzemē, gan starptautiskajā līmenī. Vienots
viedoklis: uzsāktās reformas jāturpina, tikai vēl plašāk, aktīvāk,
mērķtiecīgāk, saistībā ar izvērstu izskaidrošanas darbu. Starptautiskā valūtas
fonda vadītājs Rodrigo Rato uzskata, ka Vācija attīstās “pareizā virzienā”,
bet, tā kā valdība “jauninājumus īsteno visai atturīgi, tā vispirms izjūt
sāpes, nevis gūst lietderīgu rezultātu”, reformām jākļūst dziļākām,
aptverošākām, jāiedarbojas ar lielāku iedarbības spēku.
Arvien lielāks skaits augsti mācīto ekonomistu atzīst:
nepieciešama jauna orientācija, proti, jāstimulē pieprasījums. Jāatzīst, ka
pēdējā laikā šī keinsisma prasība nebija modē; ekonomiku mēģināja virzīt
augšup ar piedāvājuma sviru. Franču speciālists Antons Brendērs norāda: “Vācija
neizķepurosies no krīzes bez patēriņa pieauguma.” Jāīsteno tādas reformas, kas
pārvarētu iedzīvotāju atturību un rosinātu izdot vairāk naudas.
Problēma vissarežģīta. Vācieši netic savas valdības spējām nodrošināt tiem
gaišāku rītdienu. Izskanēja doma par “kolektīvu pašapziņas trūkumu”, ka
Vācijā “skepse ir dziļāk iesakņojusies nekā citur Eiropā”, ka šī valsts ir
“čempione plašajā pasaulē gadījumos, kad nākotni krāsot drūmos toņos”.
Tāpēc nav jābrīnās, ka vācieši apdomīgi taupa, nevis plaši tērē. Pārvarēt
psiholoģiskos stereotipus ir visai grūti. Ar likumu nevar piespiest cilvēkus vairāk
patērēt un mazāk taupīt. Nepieciešama rosinoša iedarbība.
Palielināt atalgojumu ir nelietderīgi. Šāds solis tikai pasliktinātu situāciju
darbaspēka tirgū, jo uzņēmumiem palielinātos izmaksas un rastos tieksme samazināt
strādājošo skaitu.
Strīdus objekts ir problēma, vai drīkst stimulēt ekonomikas izaugsmi, palielinot
budžeta deficītu un līdz ar to valsts parādu. Ir speciālisti, kas pozitīvi vērtē
ES lēmumu vājināt jaunā iekšējā parāda normatīvu. Nīderlandes profesors Ronalds
Šefkars uzskata, ka “Māstrihtas kritērija pārkāpšanas attaisnotā iespēja padara
mazāk stingru nejēdzīgo korseti un paplašina konjunktūrpolitisko spēles lauku”.
Vai jaunā situācija izvedīs Vācijas ekonomiku no stagnācijas ostas? Jautājums paliek
atklāts.
Ko Vācija var mācīties no ārzemēm? Eksperti pievērš uzmanību ASV pieredzei.
2001.gada nogalē, neraugoties uz 11.septembra terora aktu, ASV ekonomika atbrīvojās no
recesijas valgiem. Privātā patēriņa palielinājumu stimulēja ievērojams nodokļu
pazeminājums un budžeta deficīta pieaugums. ASV IKP pieauguma temps – ap 4 procenti
– attaisnoja minētos pasākumus.
Bezdarba apkarošanā labus panākumus guva Dānija. Vēl 1994.gadā tā ieviesa principu
“prasīt un sekmēt”. Nosacījums, kas liedza atbrīvot no darba, tika atcelts, laika
sprīdis, kurā varēja saņemt bezdarba pabalstu, saīsināts, darba meklētājiem bija
jāpieņem darbs arī neatbilstošā specialitātē. Sevišķi nozīmīgi bija tas, ka
valdība nežēloja naudu, lai pārkvalificētu bezdarbniekus. Izdevumi nodarbinātības
politikai sasniedza 5,2 procentus no IKP, kas ir augstākais līmenis Eiropā. Rezultāti
neizpalika: desmit gadu laikā bezdarba rādītājs noslīdēja no 12,2 līdz 6,2
procentiem; toties Vācijā šajā laikposmā šis rādītājs pieauga no 9 līdz 11,7
procentiem.
No citām valstīm jāmācās radīt optimistiskāku gaisotni. Jāpārņem arī pieredze
kredītprocentu politikā. Vācijā pieņemts noteikt procentu likmi visam kredīta
darbības periodam. Dažās citās valstīs šī likme mainās atkarībā no tirgus
situācijas. Tas var dot daudzu miljardu ietaupījumu.
Pašā Vācijā tiek veikti pasākumi, lai iegrožotu nelegālo darbu, arī izbeigtu
ārzemju sezonas strādnieku piesaisti, nodrošinot ar darbu pašmāju bezdarbniekus.
Priekšlikums ražas novākšanai norīkot bezdarbniekus, nevis ar firmu starpniecību
aicināt strādniekus no Polijas un dažām citām valstīm izraisīja lauksaimnieku
protesta vilni. Bezdarbnieki, kam nav darba iemaņu ražas novākšanā, ražu būtībā
izniekošot, nevis reāli savākšot.
Lai mazinātu birokrātiskus kavēkļus, valdība līdz 2006.gada sākumam gatavojas
atcelt 360 likumus un rīkojumus. Zinātāji aprēķinājuši, ka no 1998. līdz
2004.gadam stājās spēkā 2000 dažādu likumiem pakļautu aktu, priekšrakstu.
Lai taupītu budžeta līdzekļus pārvaldes jomā, tiek pārdomāta iespēja vairāk
nekā divkārt samazināt federālo zemju skaitu, tās apvienojot. Tas nedaudz mazinātu
valsts izdevumus.
Joprojām uz stāvokļa radikālu uzlabojumu gaida austrumu zemes, kur bez darba ir katrs
piektais darbaspējīgais.
Secinājums viens: jānostiprina sasniegtais eksporta jomā un jāīsteno daudzpusīgas
reformas, kas ietu krietni tālāk nekā līdz šim pieņemtā “Agenda–2010”. Tikai
tā Vācija spēs pārvarēt stagnācijas draudus, ieviest iedzīvotājos tik
nepieciešamo ticību labākai, pilnasinīgākai rītdienai.
Georgs Lībermanis, pēc ārzemju preses materiāliem.