1.pants. 1995.gada 1.februāra Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk – Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.
2.pants. Latvijas Republika paziņo, ka termins “nacionālās minoritātes”, kas nav definēts Konvencijā, Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu. Personas, kas nav Latvijas pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, nepieder pie nacionālās minoritātes Konvencijas izpratnē atbilstoši attiecīgajā Latvijas Republikas deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet identificē sevi ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums nenosaka īpašus izņēmumus.
3.pants. Latvijas Republika paziņo, ka Konvencijas 10.panta otro daļu tā uzskata par saistošu, ciktāl tā nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un citiem Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu.
4.pants. Latvijas Republika paziņo, ka Konvencijas 11.panta trešo daļu tā uzskata par saistošu, ciktāl tā nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un citiem Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu.
5.pants. Konvencijā paredzēto saistību izpildi koordinē Ārlietu ministrija un Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts.
6.pants. Konvencija stājas spēkā tās 28.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.
7.pants. Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

Ārlietu ministra vietā – tieslietu ministre S.Āboltiņa

Par likumprojektu

1. Pašreizējās situācijas raksturojums
Latvija garantē mazākumtautībām plašu tiesību apjomu; to nodrošina jau 1991. gadā pieņemtais likums “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, virkne citu tiesību aktu. 1995.gada 1.februāra Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk – Konvencija) ir pirmais Eiropas Padomes (turpmāk – EP) ietvaros izstrādātais tiesību akts, kas nosaka valstu tiesības un pienākumus nacionālo minoritāšu aizsardzības sfērā. Šobrīd Konvenciju ratificējušas 36 EP dalībvalstis.
Šī Konvencija ir vērsta uz tādu Eiropas pamatvērtību kā kultūru, reliģiju un valodu dažādību saglabāšanu Eiropā, uzsverot to kā Eiropas kopējās identitātes pazīmi un īpašo vērtību.
Konvencijas mērķis ir aizstāvēt dalībvalstu teritorijā esošās nacionālo minoritāšu tiesības. Konvencijas būtība ir paredzēt valstu pienākumus attiecībā uz nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību, nodrošinot, ka katra nacionālā minoritāte tās var īstenot vienādi, bez diskriminācijas.
Konvencijā nav definēts termins “nacionālā minoritāte”. Ievērojama daļa valstu, pievienojoties šai Konvencijai, ir iesniegušas deklarācijas attiecībā uz nacionālo minoritāšu definīciju katras valsts un tās nacionālo tiesību izpratnē, paredzot vai nu, ka nacionālās minoritātes ir tikai etniskās grupas, kas ir tradicionāli dzīvojušas valsts teritorijā un ir šīs valsts pilsoņi, vai arī norādījušas konkrētas etniskās grupas, uz kurām valstis attiecina Konvenciju.
Saskaņā ar Konvencijas noteikumiem dalībvalstīm viena gada laikā pēc Konvencijas spēkā stāšanās attiecībā uz šo valsti ir jāiesniedz pilnīga informācija EP Ģenerālsekretāram par juridiskajiem un citiem pasākumiem, kas veikti, lai īstenotu Konvencijā ietvertos principus. Turpmākā informācijas sniegšana notiek periodiski.
2. Normatīvā akta projekta būtība
Ar šo likumu Latvija pievienojas Vispārējai konvencijai par nacionālo minoritāšu aizsardzību, tādā veidā apliecinot modernas un progresīvas tiesību normas Latvijas tiesību sistēmā attiecībā uz nacionālām minoritātēm piederīgo personu identitātes aizsardzību. Latvija, pievienojoties šai Konvencijai, definē, kas Latvijas nacionālo tiesību izpratnē tiek uzskatīta par “nacionālo minoritāti”.
Konvencijas ratifikācija sniegs papildu garantijas Latvijā dzīvojošajām mazākumtautībām, dos iespēju plašāk popularizēt Latvijas panākumus mazākumtautību tiesību veicināšanā un sabiedrības integrācijā, kā arī ļaus objektīvi atspēkot atsevišķu valstu pārmetumus par mazākumtautību stāvokli Latvijā.
3. Cita informācija
Papildus deklarācijai, kas definē, kas Latvijas tiesību izpratnē ir “nacionālā minoritāte”, Latvija iesniegs arī deklarāciju par to, ka Latvija piemēros Vispārējās konvencijas 10.panta otro daļu, kas attiecas uz personu saskarsmes valodu ar vietējām pašvaldībām, ciktāl tā nav pretrunā ar Satversmi un citiem tiesību aktiem, un Vispārējās konvencijas 11.panta trešo daļu attiecībā uz vietvārdu atveidošanu nacionālās minoritātes valodā, ciktāl tā nav pretrunā ar Satversmi un citiem tiesību aktiem.

1. Ietekme uz makroekonomisko vidi
Jūtama ietekme nav paredzama.
2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu
Jūtama ietekme nav paredzama.
3. Sociālo seku izvērtējums
Likumprojekts par pievienošanos Konvencijai radīs pozitīvas sociālās sekas, apliecinot to, ka Latvijas valsts politika attiecībā uz nacionālo minoritāšu tiesību ievērošanu atbilst augstākajiem Eiropas valstu standartiem šajā jomā.
4. Ietekme uz vidi
Ietekmes uz vidi nav
5. Cita informācija –

tūkst. Ls

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību
(Strasbūra, 1.II 1995.)

Eiropas Padomes Dalībvalstis un citas Valstis, kas paraksta šo Vispārējo konvenciju,
Uzskatot, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku tās Dalībvalstu vienotību ar nolūku nostiprināt drošību, kā arī lai realizētu Eiropas Padomes idejas un principus, kas ir Dalībvalstu kopīgais mantojums;
Uzskatot, ka viens no veidiem, kā sasniegt šādu mērķi, ir cilvēka tiesību un pamatbrīvību saglabāšana un tālāka attīstīšana;
Vēloties sekot Eiropas Padomes Dalībvalstu un valdību vadītāju 1993. gada 9. oktobrī pieņemtajai deklarācijai;
Nolemjot aizsargāt nacionālo minoritāšu eksistenci attiecīgo valstu teritorijās;
Uzskatot, ka lielās pārmaiņas Eiropas vēsturē apliecinājušas, ka nacionālo minoritāšu aizsardzība ir nozīmīgs faktors stabilitātes, demokrātiskas drošības un miera radīšanā šajā kontinentā;
Uzskatot, ka plurālai un patiesi demokrātiskai sabiedrībai ir ne tikai jāciena katras nacionālās minoritātes personas etniskā, kultūras, lingvistiskā un reliģiskā identitāte, bet arī jārada atbilstoši apstākļi, kas ļautu izpaust, saglabāt un attīstīt šo identitāti;
Uzskatot, ka tolerances un dialoga atmosfēras radīšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka kultūru dažādība būtu nevis šķelšanās faktors, bet gan katras sabiedrības bagātināšanās avots;
Uzskatot, ka tolerantas un plaukstošas Eiropas pastāvēšana nav atkarīga vienīgi no sadarbības valstu starpā, bet arī no savstarpējas vietējo un reģionālo varas iestāžu pārrobežu sadarbības, nekaitējot katras Valsts konstitucionālai un teritoriālai integritātei;
Ņemot vērā Konvenciju par cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzību un tai pievienotos Protokolus;
Ņemot vērā nacionālo minoritāšu aizsardzības saistības, ko satur Apvienoto Nāciju konvencijas un deklarācijas, kā arī Eiropas Drošības un Sadarbības Apspriedes dokumentus, īpaši 1990. gada 29.jūnija Kopenhāgenas dokumentu;
Apņemoties noteikt galvenos principus, kas jāievēro, un no tiem izrietošās saistības, kas nodrošinātu, ka Dalībvalstis un citas Valstis, kuras varētu kļūt par šīs Vispārējās konvencijas Pusēm, efektīvi aizsargātu nacionālās minoritātes un tām piederošo personu tiesības un brīvības likuma ietvaros un respektējot Valstu teritoriālo integritāti un nacionālo suverenitāti;
Nolemjot īstenot šajā Vispārējā konvencijā izteiktos principus ar nacionālās jurisdikcijas un valdību politikas palīdzību,
Vienojas par sekojošo:

I daļa

1. pants
Nacionālo minoritāšu un tām piederošo personu tiesību un brīvību aizsardzība ir neatņemama starptautiskās cilvēka tiesību aizsardzības daļa un tādējādi iekļaujas starptautiskās sadarbības ietvaros.
2. pants
Šīs Vispārējās konvencijas nosacījumi tiek īstenoti taisnīgi, ar sapratni un toleranci, saskaņojot labu kaimiņattiecību, draudzīgu attiecību un starpvalstu sadarbības principus.
3. pants
1. Katra persona, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga brīvi izvēlēties, vai to uzskata vai neuzskata par nacionālo minoritāti, un šī izvēle vai ar to saistīto tiesību izmantošana nedrīkst radīt nekādus zaudējumus.
2. Jebkura persona katra atsevišķi vai kopā ar citām personām, kura pieder pie nacionālajām minoritātēm, var izmantot tiesības vai baudīt brīvības, kas izriet no šīs Vispārējās konvencijas principiem.

II daļa

4. pants
1. Puses apņemas garantēt vienlīdzību un aizsardzību likuma priekšā personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm. Šajā ziņā jebkura diskriminācija, kuru pielieto sakarā ar piederību nacionālai minoritātei, ir aizliegta.
2. Puses apņemas, ja nepieciešams, veikt atbilstošus pasākumus, kas veicinātu pilnīgu un efektīvu līdztiesību visās ekonomiskās, sociālās, politiskās un kultūras dzīves jomās starp personām, kuras pieder pie nacionālās minoritātes, un personām, kuras pieder pie vairākuma. Šajā ziņā Puses apņemas ņemt vērā īpašos nosacījumus, kas attiecas uz personām, kuras pieder pie nacionālās minoritātes.
3. Otrās daļas nosacījumi netiek uzskatīti par diskriminējošu darbību.
5. pants
1. Puses apņemas veicināt tādu apstākļu radīšanu personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, kuri saglabātu un attīstītu to kultūru, sargātu to identitātes būtiskos elementus, tas ir, to reliģiju, valodu, tradīcijas un kultūras mantojumu.
2. Nekaitējot vispārējās integrācijas politikas ietvaros veiktiem pasākumiem, Puses atturas no tādas politikas vai darbības, kas asimilētu nacionālo minoritāšu personas pret to gribu, un aizsargā šādas personas no jebkādas darbības, kuru mērķis būtu šāda asimilācija.
6. pants
1. Puses veicina tolerances garu un starpkultūru dialogu un veic efektīvus pasākumus, kas veicinātu savstarpēju ciešu un sapratni, un sadarbību starp visām personām, kuras dzīvo to teritorijā, neskatoties uz šo personu etnisko, kultūras, lingvistisko vai reliģisko identitāti, un īpaši izglītības, kultūras un mediju jomās.
2. Puses apņemas veikt tādus pasākumus, kas aizsargātu personas, kuras varētu pakļaut draudiem vai diskriminējošai darbībai, naidam vai vardarbībai viņu etniskās, kultūras, lingvistiskās vai reliģiskās identitātes dēļ.
7. pants
Puses apņemas ievērot katras personas, kura pieder pie nacionālās minoritātes, tiesības uz miermīlīgas pulcēšanās brīvību, uz biedrošanās brīvību, uzskatu, domu, apziņas un reliģijas brīvību.
8. pants
Puses apņemas atzīt, ka jebkura persona, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga nodoties savai reliģijai vai ticībai un dibināt reliģiskās institūcijas, organizācijas un asociācijas.
9. pants
1. Puses apņemas atzīt, ka katras nacionālās minoritātes personas tiesības brīvi paust savus uzskatus ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas minoritātes valodā bez iejaukšanās no sabiedrisko iestāžu puses un neatkarīgi no valstu robežām. Valstu tiesību sistēmu ietvaros Puses apņemas nodrošināt, ka personas, kuras pieder pie nacionālās minoritātes, netiek diskriminētas mediju izmantošanas jomā.
2. Pirmais punkts nekavē Puses pieprasīt radio un televīzijas pārraižu vai kino uzņēmumu licencēšanu, to veicot bez diskriminācijas un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem.
3. Puses apņemas netraucēt personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, radīt un izmantot iespieddarbu medijus. Likumu par radio un televīzijas pārraidēm ietvaros Puses apņemas nodrošināt savu iespēju robežās un, ņemot vērā pirmā punkta nosacījumus, ka personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, tiek sniegta iespēja radīt un izmantot savu mediju.
4. Savu tiesību sistēmu ietvaros Puses apņemas veikt atbilstošus pasākumus, lai veicinātu nacionālo minoritāšu personu pieeju medijiem un veicinātu toleranci un atļautu kultūru daudzveidību.
10. pants
1. Puses apņemas atzīt, ka jebkurai personai, kura pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesības brīvi un bez iejaukšanās lietot savas minoritātes valodu privātā saskarsmē un sabiedrībā, mutveidā un rakstveidā.
2. Puses apņemas, savu iespēju robežās, nodrošināt minoritāšu valodu izmantošanu attiecībās starp nacionālo minoritāšu personām un varas iestādēm tajās teritorijās, kuras tradicionāli vai lielā skaitā apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, pēc šādu personu lūguma un tādā gadījumā, ja šāds lūgums atbilst patiesai nepieciešamībai.
3. Puses apņemas garantēt katras personas, kura pieder pie nacionālās minoritātes, tiesības bez kavēšanās saņemt informāciju valodā, kuru viņš vai viņa saprot, pamatojot viņa vai viņas apcietināšanas iemeslus un jebkādu pret viņu vērsto apsūdzības veidu vai cēloni, un aizsargāt sevi šādā valodā, ja nepieciešams, ar bezmaksas tulka palīdzību.
11. pants
1. Puses apņemas atzīt, ka jebkura persona, kura pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga izmantot savu uzvārdu (dzimtas vārdu) un vārdu minoritātes valodā un ir tiesīga uz tā oficiālu atzīšanu saskaņā ar juridisko sistēmu nosacījumiem.
2. Puses apņemas atzīt, ka jebkura persona, kura pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga izvietot zīmes, uzrakstus un citu personiska rakstura informāciju minoritātes valodā sabiedrībai redzamās vietās.
3. Puses apņemas savu tiesību sistēmu un, ja nepieciešams, starpvalstu līgumu ietvaros, un, ņemot vērā savus specifiskos apstākļus, izvietot sabiedrības informācijai tradicionālos vietvārdus, ielu nosaukums un citus topogrāfiskus apzīmējumus arī minoritātes valodā teritorijā, kuru lielā skaitā apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālās minoritātes, ja ir pietiekams pieprasījums izvietot šādas norādes.
12. pants
1. Puses apņemas, ja nepieciešams, veikt pasākumus izglītības un zinātnes jomās, lai veicinātu nacionālo minoritāšu un vairākuma kultūras, vēstures, valodas un reliģijas zināšanu apguvi.
2. Šādā kontekstā Puses apņemas cita starpā nodrošināt atbilstošas iespējas skolotāju apmācībai un pieejai mācību līdzekļiem un sekmēt kontaktu dibināšanu starp dažādu kopienu audzēkņiem un skolotājiem.
3. Puses apņemas nodrošināt vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību visos līmeņos personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm.
13. pants
1. Izglītības sistēmu ietvaros Puses apņemas atzīt, ka personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, ir tiesīgas izveidot un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes.
2. Šīs tiesības baudīšana nerada Pusēm nekādas finansiālas saistības.
14. pants
1. Puses apņemas atzīt, ka jebkura persona, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga apgūt savas minoritātes valodu.
2. Valstu izglītības sistēmu ietvaros Puses apņemas, ja ir pietiekams pieprasījums, nodrošināt savu iespēju robežās, ka personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, ir pienācīgas iespējas apgūt minoritātes valodu vai iegūt izglītību šajā valodā tajā teritorijā, kuru vēsturiski vai lielā skaitā apdzīvoto nacionālo minoritāšu personas.
3. Šī panta 2. punkts tiek īstenots, nekaitējot oficiālās valodas apguvei vai izglītības iegūšanai šajā valodā.
15. pants
Puses apņemas radīt nepieciešamos apstākļus, lai personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, varētu efektīvi piedalīties kultūras, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, kā arī sabiedriskajā dzīvē, īpaši tad, kad skartas minoritātes.
16. pants
Puses apņemas atturēties no tādiem pasākumiem, kas mainītu iedzīvotāju proporcionālo struktūru teritorijā, kuru apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, ar mērķi ierobežot tiesības un brīvības, kas izriet no šajā Vispārējā konvencijā noteiktajiem principiem.
17. pants
1. Puses apņemas nekavēt to personu, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, tiesības veidot un saglabāt brīvus un miermīlīgus pārrobežu sakarus ar personām, kuras likumīgi uzturas citās valstīs, īpaši ar tādām personām, ar kurām tās vieno kopīga etniskā, kultūras, lingvistiskā vai reliģiskā identitāte vai kopējs kultūras mantojums.
2. Puses apņemas nekavēt to personu, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, tiesības piedalīties nevalstisko organizāciju darbībā gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī.
18. pants
1. Puses cenšas noslēgt, ja nepieciešams, divpusējus un daudzpusējus līgumus ar citām Valstīm, īpaši ar kaimiņvalstīm, lai nodrošinātu attiecīgo nacionālo minoritāšu personu aizsardzību.
2. Ja nepieciešams, Puses apņemas veikt pasākumus, lai veicinātu pārrobežu sadarbību.
19. pants
Puses apņemas cienīt un īstenot šajā Vispārējā konvencijā noteiktos principus, veicot, ja nepieciešams, tikai tādus ierobežojumus, iegrožojumus vai atkāpes, kuras nosaka starptautiskie juridiskie dokumenti, īpaši Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, ciktāl tā attiecas uz tiesībām un brīvībām, kas izriet no augstākminētiem principiem.

III daļa

20. pants
Baudot jebkuras no šīs Vispārējās konvencijas izrietošās tiesības un brīvības, jebkura persona, kura pieder pie nacionālās minoritātes, ievēro nacionālo likumdošanu un citu personu tiesības, īpaši tādu personu tiesības, kuras pieder pie vairākuma vai kādas citas nacionālās minoritātes.
21. pants
It nekas šajā Vispārējā konvencijā nepieļauj tādu interpretāciju, kas dotu tiesības piedalīties jebkādā darbībā vai veikt jebkādu darbību, kas ir pretrunā ar starptautisko likumu pamatprincipiem un īpaši ar Valstu suverēnās līdztiesības, teritoriālās integritātes un politiskās neatkarības principiem.
22. pants
It nekas šajā Vispārējā konvencijā netiek saprasts kā cilvēka tiesību un pamatbrīvību ierobežošana vai iegrožošana, kuras tiek nodrošinātas saskaņā ar jebkuras Līgumslēdzējpuses likumiem vai citiem līgumiem, kuros tā ir Puse.
23. pants
No šīs Vispārējās konvencijas principiem izrietošās tiesības un brīvības, kamēr tās izriet no Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas vai tai pievienotajiem Protokoliem, tiek saprastas saskaņā ar pēdējās nosacījumiem.

IV daļa

24. pants
1. Eiropas Padomes Ministru komiteja vada Līgumslēdzējpušu darbību šās Vispārējās konvencijas īstenošanai.
2. Puses, kuras nav Eiropas Padomes dalībvalstis, piedalās Vispārējās konvencijas īstenošanas mehānismā tādā veidā, kā tas tiks noteikts.
25. pants
1. Viena gada laikā pēc šīs Vispārējās konvencijas spēkā stāšanās datuma attiecībā pret Līgumslēdzējpusi, pēdējā apņemas nodot Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram pilnīgu informāciju par likumdošanas un citiem pasākumiem, kas veikti, lai īstenotu šajā Vispārējā konvencijā izteiktos principus.
2. Pēc tam katra Puse regulāri un tādā laikā, kā to pieprasa Ministru komiteja, nodod Ģenerālsekretāram jebkādu turpmāku informāciju par šīs Vispārējās konvencijas īstenošanu.
3. Ģenerālsekretārs nodod saņemto informāciju Ministru komitejai saskaņā ar šī panta nosacījumiem.
26. pants
1. Izvērtējot Pušu veikto pasākumu atbilstību, lai īstenotu šīs Vispārējās konvencijas principus, Ministru komitejai palīdz Konsultatīvā komiteja, kuras dalībnieki ir atzīti eksperti nacionālo minoritāšu aizsardzības jomā.
2. Šādas Konsultatīvās komitejas sastāvu un tās darbības procedūras nosaka Ministru komiteja viena gada laikā pēc šīs Vispārējās konvencijas spēkā stāšanās datuma.

V daļa

27. pants
Šo Vispārējo konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes Dalībvalstis. Līdz datumam, kurā Konvencija stājas spēkā, to var parakstīt jebkura cita Valsts pēc Ministru komitejas aicinājuma. Tā paredzēta ratifikācijai, pieņemšanai vai atzīšanai. Ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumenti tiek nodoti Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.
28. pants
1. Šī Vispārējā konvencija stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc trīs mēnešu perioda beigām, skaitot no datuma, kurā divpadsmit Eiropas Padomes Dalībvalstis ir izteikušas savu piekrišanu ar šo Vispārējo konvenciju uzņemties attiecīgas saistības saskaņā ar 27.panta nosacījumiem.
2. Ja kāda Dalībvalsts izsaka savu piekrišanu uzņemties saistības, šī Vispārējā konvencija stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc trīs mēnešu perioda beigām, skaitot no tā datuma, kurā tiek nodoti ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumenti.
29. pants
1. Pēc šīs Vispārējās konvencijas spēkā stāšanās datuma un pēc Līgumslēdzējpušu konsultēšanas Eiropas Padomes Ministru komiteja, pieņemot lēmumu ar vairākuma balsīm, kā to nosaka Eiropas Padomes Statūtu 20.d. pants, var aicināt pievienoties Konvencijai jebkuru Valsti, kura nepieder pie Eiropas Padomes un kura pēc šāda aicinājuma saskaņā ar 27.panta nosacījumiem nav to darījusi, vai jebkuru citu Valsti.
2. Attiecībā pret jebkuru citu Valsti šī Vispārējā konvencija stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc trīs mēnešu perioda, skaitot no datuma, kurā pievienošanās dokumenti nodoti Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.
30. pants
1. Jebkura Valsts parakstīšanas laikā vai nododot ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentus, var norādīt teritoriju vai teritorijas, par kuras starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga un attiecībā uz kurām Vispārējā konvencija attieksies.
2. Vēlāk jebkura Valsts, adresējot deklarāciju Eiropas Padomes Ģenerālsekrertāram, var paplašināt šīs Vispārējās konvencijas darbību uz jebkuru citu teritoriju, kura noteikta deklarācijā un attiecībā uz kuru ir atbildīga par tās starptautiskajām attiecībām, un kuras vārdā ir pilnvarota spert šādus soļus. Attiecībā uz šo teritoriju Vispārējā konvencija stāsies spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc datuma, kad šādu deklarāciju būs saņēmis Ģenerālsekretārs.
3. Jebkura deklarācija, kas izstrādāta, balstoties uz diviem iepriekšējiem punktiem, attiecībā uz jebkuru teritoriju, kas noteikta šajā deklarācijā, var tikt atsaukta, nosūtot notu, kas adresēta Ģenerālsekretāram. Atsaukums stāsies spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc datuma, kad šādu notu būs saņēmis Ģenerālsekretārs.
31. pants
1. Katra Puse jebkurā laikā var denonsēt šo Vispārējo konvenciju, nosūtot notu, kas adresēta Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.
2. Šāda denonsācija stāsies spēkā mēneša pirmajā dienā, kas seko sešu mēnešu periodam pēc datuma, kad Ģenerālsekretārs saņēmis šādu notu.
32. pants
Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs paziņos Padomes Dalībvalstīm, citām Valstīm, kas parakstījušas šo Vispārējo konvenciju, un jebkurai Pusei, kura pievienojas šai Vispārējai konvencijai par:
a. jebkuru parakstīšanu;
b. jebkura ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta nodošanu;
c. jebkuru datumu, kad šī Konvencija stājas spēkā saskaņā ar 28., 29. un 30.pantu;
d. jebkuru citu aktu, notu vai paziņojumu, kas attiecas uz šo Vispārējo konvenciju.

To apliecinot, apakšā parakstījušies attiecīgi pilnvaroti pārstāvji, parakstīja šo Konvenciju.

Sastādīts Strasbūrā 1995.gada 1.februārī angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, kas tiek nodots glabāšanā Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs nosūtīs apstiprinātas kopijas visām Eiropas Padomes Dalībvalstīm un katrai Valstij, kas uzaicināta pievienoties šai Konvencijai.

Deklarācija

Latvijas Republika
– norādot uz kultūru, reliģiju un valodu dažādību Eiropā, kas ir viena no Eiropas kopējās identitātes pazīmēm un īpaša vērtība;
– ņemot vērā Eiropas Padomes dalībvalstu pieredzi un vēlmi, respektējot katras valsts valstisko un nacionāli – kulturālo identitāti, veicināt nacionālo minoritāšu kultūru un valodu saglabāšanu un attīstību;
– norādot uz integrētas sabiedrības, ieskaitot valsts valodas pārvaldīšanas, pozitīvo lomu demokrātiskas valsts dzīvē;
– ņemot vērā Latvijas specifisko vēsturisko pieredzi un tradīcijas,
deklarē, ka jēdziens “nacionālās minoritātes”, kas nav definēts Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību, konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri:
1) kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem,
2) paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai,
3) vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu.
Personas, kas nav Latvijas pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, kas nepieder nacionālai minoritātei Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību izpratnē atbilstoši šajā deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums nenosaka īpašus izņēmumus.

Projekts

Deklarācija

Latvijas Republika paziņo, ka Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 10.panta otro daļu tā uzskata par saistošu, ciktāl tā nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un tiesību aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu.
Apliecinot to, es, …, …, esmu parakstījis šo deklarāciju un pievienojis oficiālo zīmogu.
Sastādīta … gada …mēneša … dienā.

/Paraksts, zīmogs/

Deklarācija

Latvijas Republika paziņo, ka Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 11.panta trešo daļu tā uzskata par saistošu, ciktāl tā nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un tiesību aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu.
Apliecinot to, es, …, …, esmu parakstījis šo deklarāciju un pievienojis oficiālo zīmogu.
Sastādīta … gada …mēneša … dienā.

/Paraksts, zīmogs/