
Par ugunsdrošību Rīgas teātros runāts maz. Vēl vairāk – šai tēmai nav bijusi pievērsta uzmanība, kas acīmredzot saistīts ar to, ka pēdējos gadus šajās kultūras iestādēs lielu ugunsnelaimju nav bijis. Diemžēl ugunsdzēsēji atzīst – ja kaut kas notiks, problēmas varētu būt, jo ugunsdrošība teātros nav tādā līmenī, kādā tai vajadzētu būt.
Nacionālajā teātrī nesen pabeigts remonts, tāpēc lieki piebilst, ka arī ugunsdrošības iekārtas ir modernas un atbilst visiem standartiem, lai gan remonta sākums nemaz nav solījis tādu iznākumu Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I. |
Teātri kā paaugstinātas bīstamības objekti
“Dažkārt ir vērts paskatīties uz teātri nevis no
mākslinieciskā, bet gan no ugunsdrošības viedokļa, jo šādā aspektā tas ir viens
no bīstamākajiem ēku veidiem. Turklāt tur jāuzstāda vissarežģītākais
ugunsdrošības aprīkojums,” saka VUGD Galvenās ugunsdrošības uzraudzības
pārvaldes priekšnieks Igors Ponomarjovs un paskaidro, ka galvenie bīstamību
pastiprinošie apstākļi ir lielas ļaužu masas.
“Ja ir kaut neliela panika, nemaz nerunājot par aizdegšanos, sekas
var būt ļoti smagas.” Otrs faktors ir daudzu un dažādu degošu materiālu
klātesamība. Lielākā daļa no tiem atrodas uz skatuves. Lai bīstamību mazinātu,
Ugunsdrošības noteikumu 58.punktā paredzēts: “Skatuves, šņorbēniņu un bēniņu
koka konstrukcijas, kā arī degtspējīgas dekorācijas un skatuves noformējumu
apstrādā ar pretuguns aizsargvielu, ko apliecina, sastādot aktu.” Speciālisti
atzīst, ka visas dekorācijas nav no koka un, piemēram, plastmasas konstrukcijas vai
papīru ir ļoti grūti atbilstoši apstrādāt. Trešais bīstamais faktors ir skatuves
kārbas konstrukcijas īpatnības. Tā ir ļoti augsta, un šādās telpās rodas dūmu
– skursteņa efekts: “Ja tur kaut kas notiks, tad liesmas ļoti ātri izplatīsies uz
augšu, un tās būs grūti apturēt,” skaidro I.Ponomarjovs.
Pēdējā laikā vērojama tendence teātra izrādēs izmantot pirotehniku, kas rada
papildu bīstamību. I.Ponomarjovs gan piebilst, ka uz šādiem gadījumiem attiecas
īpaši stingras prasības.
Ņemot vērā visus iepriekšminētos apsvērumus, teātri pakļauti rūpīgai VUGD
speciālistu kontrolei. “Ja nedarbojas apkures vai kanalizācijas sistēmas, to visi
pamana. Taču, piemēram, faktu, ka nedarbojas ugunsgrēka signalizācija, bieži vien nav
nemaz tik viegli konstatēt, bet sekas tam var būt neiedomājami smagas,” uzsver
I.Ponomarjovs. Katrā teātrī ir darbinieki, kuri teātra vadītāja uzdevumā nodrošina
ugunsdrošības pasākumu kontroli un veikšanu. Viņiem jābūt ar atbilstošu
izglītību. To nosaka Ugunsdrošības noteikumi.
Svarīga nav tikai nauda
Attiecībā uz ugunsdrošības pasākumiem teātra ēkās jāpievērš
uzmanība diviem aspektiem. Pirmais ir veicamie ugunsdrošības inženiertehniskie
pasākumi, lai ēka atbilstu būvnormatīvu prasībām – nodrošināšana ar
evakuācijas izejām, to apzīmējumu izvietošana, ugunsdzēšamo aparātu
uzstādīšana, ugunsgrēka signalizācijas sistēmu, sprinkleru (smidzināšanas) un
dzēšanas sistēmu ierīkošana u. tml. “Visu šo pasākumu veikšana – gan sistēmu
ierīkošana, gan to uzturēšana, gan arī tehniskā apkope – prasa ievērojamus
finansiālus ieguldījumus,” atzīst I.Ponomarjovs. Viņš gan piebilst, ka
ugunsdzēsējus neinteresē un viņi arī nav atbildīgi par to, kā tiek iegūta un
dalīta nauda. Ugunsdzēsēju intereses objekts ir vienīgi ugunsdrošības pasākumu
kvalitatīva izpilde.
Otrā ugunsdrošības nodrošināšanai svarīgā pasākumu grupa ir
organizatoriskie pasākumi, kuros ietilpst ugunsdrošības režīma noteikšana un
kontrole, personāla apmācība ugunsdrošības jomā un tā prasme rīkoties ugunsgrēka
gadījumā.”
Latvijas Nacionālā opera
LNO pārstāvis Ilgvars Upenieks, stāsta, ka Operas vadība lielāku
uzmanību pievērst ugunsdrošībai sāka pēc ēkas kapitālā remonta: “Tika
nodibināta pretuguns aizsardzības jeb impregnēšanas darba grupa. Tās vadību
uzticēja man. Pa šo laiku tā attīstījusies un nu jau ir atsevišķa
struktūrvienība.” Operas darbinieki ļoti lielu uzmanību pievērš impregnēšanai
jeb dažādu materiālu apstrādei ar uguns aizsargvielu. “Katrā jaunuzvedumā
izmantotās dekorācijas tiek impregnētas un par to sastādīti dokumenti. Laboratorijā
veicam pārbaudes. Struktūrvienība arī pastāvīgi uzrauga tam, lai dekorācijas, kuras
bijušas pārvietotas, tiktu atkārtoti impregnētas. Sākoties jaunajai sezonai, tiek
impregnētas arī skatuves daļas konstrukcijas,” darba specifiku atklāj I. Upenieks.
Viņš arī stāsta, ka rūpīgi seko līdzi citām lietām, kas notiek teātrī. Ēkā ir
plaši bēniņi, kas arī jāimpregnē. Turklāt reizi trijos vai četros gados bēniņi
tiek rūpīgi iztīrīti. “Mēs pret savu ēku un dekorācijām izturamies ar
vislielāko atbildību, jo ēka vien jau ir nacionāla vērtība. Turklāt vismazāk jau
nu mums ir tiesību jokoties ar skatītājiem,” teātra nostāju pauž I.Upenieks.
Viņš uzskata, ka vadībai ir ļoti nopietna attieksme pret ugunsdrošības jautājumiem,
tāpēc pastāvīgi tiek meklēti un arī atrasti līdzekļi obligāto darbu veikšanai.
“Notikt tāpat var viss, bet mēs esam pārliecināti, ka no savas puses esam
izdarījuši visu, lai problēmas novērstu,” saka I.Upenieks.
Ugunsdzēsēji gan pagaidām nav apmierināti ar ēkas pašreizējo
stāvokli, tomēr ir priecīgi, ka Operas vadība mēģina nepilnības novērst. Pēdējo
reizi VUGD speciālisti to pārbaudīja 2003. gada decembrī. “Konstatējām būtiskas
nepilnības ekspluatācijai pieņemto tehnisko iekārtu apkopē. Daudz bija problēmu arī
ar degošo materiālu glabāšanu un ugunsdrošības pasākumu nodrošināšanu Pēc
pārbaudes uzrakstījām dokumentu, kuram līdzīgus gatavojam ļoti reti, – tas bija
brīdinājums par darbības pārtraukšanu. Dokumentu iesniedzām administrācijā,”
atceras I.Ponomarjovs. Operas darbinieki gan esot ļoti operatīvi reaģējuši un
sākuši labot iepriekš pieļautās kļūdas. Savulaik Operas ēka bija viena no
pirmajām lielajām kultūras iestādēm, kas tika rekonstruēta. I.Ponomarjovs uzskata,
ka atjaunošanas darbi veikti pietiekami kvalitatīvi. Viņš gan norāda arī uz
nepilnībām, sakot, ka rekonstrukcijas laikā bijusi problēma ar atbilstošu telpu
nodrošināšanu.
Latvijas Dailes teātris
90.gadu sākumā teātrī tika izveidots ugunsdzēsības postenis,
kurā darba aizsardzības un ugunsdrošības inženieres Sarmītes Purnes pakļautībā
strādāja un joprojām strādā astoņi ugunsdzēsēji. Tie dežūrē 24 stundas
diennaktī pa diviem maiņā – viena ugunsdzēsēja uzdevums ir – atkarībā no
apstākļiem – uzraudzīt telpās notiekošo. Piemēram, ja notiek izrāde, jābūt
turpat tuvumā. Vēl vairāk – ja izrādē tiek izmantota atklāta liesma, tam noteikti
jābūt uz skatuves. Tikmēr otrs pastāvīgi uzturas postenī, kur atrodas
ugunsdzēsības signalizācijas vadības pults. S.Purne stāsta, ka signalizācija
teātrī pirms četriem gadiem pilnībā pārveidota un tagad atbilst visām prasībām.
Viņa arī lepojas, ka nomainīti visi vecie ugunsdzēsības aparāti: “Kāpēc es to
tā uzsveru? Tāpēc, ka tās ir ļoti lielas izmaksas. Parēķiniet paši, mums teātra
ēkā ir 120 ugunsdzēsības aparāti…” Teātrī izstrādāti arī jauni evakuācijas
plāni. S.Purne stāsta, ka gribējusi, lai tie būtu praktiski noderīgi, nevis
uztaisīti tikai tāpēc, ka tādiem formāli jābūt. Vēl būtisks sasniegums ir
rekonstruētā sūkņu stacija, kas tagad arī atbilst visām prasībām.
VUGD pārstāvis I.Ponomarjovs ir apmierināts ar ugunsdrošības
pasākumu izpildes kvalitāti LDT. Viņš atzīst, ka daudzas lietas tur ir sakārtotas,
bet vēl nepieciešama, piemēram, modernāka ugunsgrēka apziņošana un jāmaina
sprinkleru sistēma. Vecās iekārtas gan ir salīdzinoši labā stāvoklī, jo tās tiek
rūpīgi apkoptas un ekspluatētas.
Krievu Drāmas teātris
Tagadējā teātra ēka sākotnēji tika izmantota citiem mērķiem.
Teātra vajadzībām to pielāgoja 60.gadu beigās, savienojot ar divām citām būvēm.
Kopš tā laika Krievu Drāmas teātrī (KDT) kapitālā remonta nav bijis, ko teātra
Ugunsdzēsēju un sardzes daļas vadītājs Vladimirs Govorkovs uzskata par galveno
problēmu. Taču situācijas uzlabošanai no ugunsdrošības viedokļa padarīts daudz.
V.Govorkovs stāsta, ka sākotnēji speciālisti mēģinājuši izveidot nelaimes
scenāriju, tādējādi gūstot priekšstatu par veicamajiem pasākumiem: “Pirmkārt,
noteicām cilvēku evakuācijai nepieciešamo laiku, kas ir sešas minūtes. Otrkārt,
pieņemot, ka nelaimes gadījumā pazudīs elektrība, izveidojām autonomu elektropadeves
sistēmu. Tas nozīmē, ka evakuācijas ceļus izgaismojošajās norādēs gaisma
nepazudīs pat tad, ja elektrības nebūs visā teātrī. Tātad ir nodrošināta cilvēku
izkļūšana no ēkas noteiktajā laikā. Teātrī ir arī moderna signalizācijas
sistēma, un detektori reaģē gan uz siltumu, gan dūmiem. Sistēmas vadības pults
atrodas dežūrējošā ugunsdzēsēja postenī. Ja kaut kas notiek, sistēma precīzi
parāda negadījuma vietu. Skatuve ir aprīkota ar automātisko ugunsgrēka dzēšanas
sistēmu.
VUGD pārstāvis I.Ponomarjovs atzīst, ka šajā ziņā teātrī
padarīts daudz, bet: “vai nu nepārdomātas rīcības, vai finanšu trūkuma dēļ
sistēmā nav veikts it kā nelielas, bet svarīgas daļas remonts. Proti, tur būtu
jāuzstāda jauni ievadi, kam vajadzīgi aptuveni 20 000 līdz 40 000 latu. Līdz ar to
nav iespējams efektīvi strādāt.” V.Govorkovs stāsta, ka par papildu līdzekļiem
sistēmas pabeigšanai teātra vadība cīnās jau divus gadus, taču līdzekļi joprojām
nav iedalīti.
Latvijas Nacionālais teātris
Teātrī nesen pabeigts remonts, tāpēc lieki piebilst, ka arī
ugunsdrošības iekārtas ir modernas un atbilst visiem standartiem. LNT Ēkas
ekspluatācijas daļas vadītājs Jānis Vingris stāsta, ka teātrī ir arī
automatizēta ventilācijas un vēdināšanas sistēma. Tajā uzstāda noteiktu režīmu,
un sistēma automātiski regulē temperatūru un klimatu telpās. Tas nozīmē arī to, ka
impregnētās dekorācijas iespējams uzglabāt atbilstoši visām prasībām.
I.Ponomarjovs gan atceras, ka remonta sākums nemaz nav solījis tik
labu iznākumu. Ieraugot projektēšanas uzdevumu, ugunsdzēsēji ar to bijuši ļoti
neapmierināti. Nekavējoties visas iesaistītās puses rīkoja sanāksmi, lai diskutētu
par problēmām un ieviestu labojumus. I.Ponomarjovs atzīst, ka visi bijuši ļoti
atsaucīgi, tāpēc nepilnības izdevies novērst: “Es saprotu, ka vairākas problēmas
bija grūti atrisināt, tomēr tas izdevās. Piemēram, ugunsdzēsēji pieprasīja
ierīkot piekļuvi Rīgas kanālam, kur nepieciešamības gadījumā varētu ņemt ūdeni.
Šim priekšlikumam pretojās, jo teātra ēkas apkārtne ir vēsturiskais centrs. Taču
piekļuves vietas tika uztaisītas, un, manuprāt, tagad apmierināti ir visi.”
Jaunais Rīgas teātris
Ugunsdrošība šajā Rīgas teātrī līdz šim bijusi atstāta
novārtā. No teātra darbinieku teiktā noprotams, ka vainojams līdzekļu trūkums. JRT
direktora vietnieks saimniecības jautājumos Ainis Grīnbergs, iepazīstinot ar
situāciju, saka: “2002.gadā izstrādāts projekts un tas iesniegts Kultūras
ministrijai par nepieciešamo 110 000 latu piešķiršanu signalizācijas un
apziņošanas sistēmas izveidošanai. Pirmās kārtas darbu īstenošanai 2003.gadā mums
iedeva 20 800 latu. Kopš tā laika viss ir apstājies. Katru gadu iesniedzam
investīciju un stratēģisko plānu projektus, bet uz priekšu nekas nevirzās.” Viņš
ir pārliecināts, ka būtu nepieciešama moderna ugunsdzēsības sistēma, bet šaubās,
vai bez kapitālā remonta ēkā to varētu uzstādīt. “Tādu svaru sijas neizturētu
un ēka varētu sabrukt,” uzskata A.Grīnbergs. Tātad vienīgā izeja būtu pamatīgs
visas ēkas kapitālais remonts.
Tā nu mēs atgriežamies pie tā, ar ko sākām: lai veiktu
ievērojamas pārmaiņas, nepieciešami arī ievērojami līdzekļi. Protams, pašlaik
tādu nav ne Kultūras ministrijai, ne, vēl jo mazāk, teātriem. Savukārt
ugunsdzēsējiem nav tiesību paļauties uz to, ka nelaimes teātriem, kuros ir
nepilnīgas ugunsdrošības sistēmas, ies secen.
Ieva Treija