
Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere izstādē tiekas ar Jakobīni un Minhauzenu, kuru lomās iejutušies limbažnieki Foto: Aivars Liepa |
Latviešu valodā grāmata par Minhauzena piedzīvojumiem pirmoreiz
izdota Jelgavā 1870. gadā skolotāja, mācību grāmatu un vārdnīcu autora, tulkotāja
un rakstnieka Frīdriha (Friča) Mekona (1833–1901) tulkojumā ar paša F.Mekona
oriģināldzejoli ievadā.
Andrejs Johansons esejā “Melu lielskungs Vidzemē” raksta: “Var nožēlot, ka par
Mihauzena īstajām dēkām mūsu zemē nav zināms tikpat kā nekas, lai gan viņa
raksturs neļauj apšaubīt, ka tādas bijušas. Rīgā viņš ieradies tikai 20 gadu
vecs, bet raibām pieredzēm bagāts: kā Braunšveigas prinča Antona Ulriha pāžs bija
piedalījies divos karagājienos pret turkiem, iegūdams starp citām trofejām arī līko
zobenu, ko allaž glabāja savā drēbju skapī un kas atkārtoti figurē viņa
piedzīvojumos.”
Kurzemes muižniece un rakstniece Elīza fon Reke kādā vēstulē 1771.gada vasarā
izsakās, ka viens no viņas paziņām Jaunpilī melojot “kā pazīstamais
Minhauzens”. Tas nozīmē, ka Minhauzena stāsti Latvijas teritorijā vai nu nostāstu
veidā, vai citādi cirkulējuši katrā ziņā jau 18.gadsimta trešajā ceturksnī, kaut
pirmā grāmata par Minhauzenu, kur šis vārds parādās nosaukumā, iznākusi tikai
1785.gadā.
1744.gadā Minhauzens vecajā Pernigeles baznīcā svinēja kāzas ar Rīgas tiesneša un
Duntes muižas īpašnieka meitu Jakobīni fon Duntenu. Šie notikumi kalpo par pamatu
Mārtiņa Zīverta lugai “Minhauzena precības”.
“Man jau sen bija nodoms rakstīt “melu triloģiju” par trim lieliem meļiem, kas
visi reiz ilgāku vai īsāku laiku mituši mūsu zemē. Tie ir – Kazanova, kas melo
mīlestības dēļ, Kaliostro, kas melo naudas dēļ, un Minhauzens, kas melo pats sava un
citu prieka dēļ,” teicis Mārtiņš Zīverts. Lugas skatuves gaitas sākās 1941.gadā
ar Eduarda Smiļģa iestudējumu Dailes teātrī, kur tas piedzīvojis vēl divus
iestudējumus. – 1958. un 1988.gadā. 1943.gadā “Minhauzena precības” uzveda
Jelgavas teātris, 1944.gadā – Tartu “Vanemuine”, 1962.gadā – Vilandes
“Ugala” un 1998.gadā – Valmieras Drāmas teātris, bet 1994.gadā Liepājas
teātris iestudēja Grigorija Gorina lugu “Minhauzens”.
“Minhauzena precības” iestudētas arī trimdas teātros Eslingenē, Lībekā un
Detmoldā (Vācija), Bredfordā (Anglija) un Upsalā (Zviedrija). Luga parādīta arī
latviešu dziesmu svētkos Toronto 2000.gadā. Šogad uz ekrāniem nonākusi Māra
Brinkmaņa animācijas filmiņa “Ātrāk, Minhauzen, ātrāk!”, kurā Minhauzens no
turku kara kaujas lauka steidzas uz Dunti pie savas iemīļotās Jakobīnes.
Jāpiemin, ka arī Kurzeme var lepoties ar savu Minhauzenu. Šādu titulu iemantoja
baltvācu mākslinieks, literāts un kaislīgais mednieks Johans Heinrihs Baumanis. Viņš
dzimis 1753. gadā Mītavā (Jelgavā), miris 1832. gadā Rīgas tuvumā Katlakalna
pagastā, kur arī apglabāts. Par saviem mednieku stāstiem viņš pats teicis, ka
patiesais tajos ir ļoti tuvu ar nepatieso.
Slava dzimtenē
Pirmo grāmatu par baronu Minhauzenu uzrakstīja Rūdolfs Ēriks Raspe
(1736–1794) – vācu bibliotekārs, dzejnieks, tulkotājs, zinātnieks, mākslinieks
ilustrators un mākslas pazinējs. 1785. gadā viņš Londonā anonīmi laida klajā mazu
grāmatiņu “Barona Minhauzena vēstījums par brīnišķīgajiem ceļojumiem” ar
paša ilustrācijām. Priekšvārdā R.Ē.Raspe rakstīja: “Tā var noderēt kā
rokasgrāmata parlamenta locekļiem un visiem, kas grib iemācīties melot.” Vēlāk
viņš pie šīs tēmas atkal atgriezās, un grāmatiņu pārpublicēja četras reizes.
Minhauzens ieguva pasaules lielākā meļa slavu.
Arī paša R.Ē.Raspes dzīve bija pārbagāta piedzīvojumiem, gan neizdomātiem.
Tālaika angļu laikraksti viņu raksturo kā “zinātnieku, zagli, blandoni un
ogļraktuvju ekspertu, kas izpostījis savu labo slavu, nozogot darba devēja
dārgakmeņus un aizmūkot no Hannoveres uz Londonu”. Bet, pateicoties viņam, visas
pasaules bibliotēkas ir bagātinājušas savus fondus ar nu jau literatūras klasiku –
daudzās valodās izdotajiem stāstiem par lielo fantastu baronu Minhauzenu.
Pašam Minhauzenam nelūgtā un negaidītā popularitāte bija smags slogs. Bet Vācija
pamatoti lepojas ar savu slaveno dēkaini: jau 1939. gadā Hieronīma Kārļa Frīdriha
fon Minhauzena dzimtajā pilsētiņā Bodenverderā izveidoja muzeju. Pirms dažiem gadiem
tas savā īpašumā ieguva apbrīnas vērtu eksponātu – Minhauzenu dzimtas hroniku, ko
uzdāvinājusi kāda ASV dzīvojoša Minhauzenu dzimtas pēctece.
Pirmās dienas aploksnes bilde. Māksliniece Elita Viliama |
Atgriešanās Krievijā
H.K.F.Minhauzens Krievijā ieradās kā prinča Antona Ulriha pāžs,
pēc tam kļuva par kornetu un vēlāk poručiku kirasieru pulkā.
Bet īstā Minhauzena atgriešanās Krievijā sākās nesen. Rakstnieks un
literatūrzinātnieks Sergejs Makejevs 1995. gadā sarakstīja leļļu teātrim lugu
“Barons Minhauzens Krievijā”. Aizrāvies ar Minhauzena personības izpēti,
rakstnieks savāca prāvu kolekciju, kurā ir arī retas grāmatas, un 2002. gadā sāka
apbraukāt Krievijas pilsētas, rīkojot Minhauzenam veltītas izstādes. Vēlāk tapa
pastāvīgā ekspozīcija Maskavas Vēstures muzeja filiālē “Ļefortovo”. Internetā
Sergejs Makejevs izveidojis virtuālo Minhauzena muzeju.
Barona Minhauzena gars mīt arī bijušajā Prūsijas pilsētā Kēnigsbergā, tagadējā
Kaļiņingradā, kur aktīvi darbojas Aleksandra Zaharova vadītais klubs “Minhauzena
mazbērni”. Pērn te bija ieradies Bodenverderas birģermeistars Herberts Brekels un
laipni atdeva pilsētai Minhauzena parādu. Braucot cauri pilsētai 1738.gada janvārī,
barons Kēnigsbergas krodziņā iedzēris alu, bet viņam nav bijis sīknaudas, lai
norēķinātos ar krodzinieku. Atdoto naudu kluba aktīvisti svinīgi iemūrēja tā
restorāna sienā, kas uzcelts senā krodziņa vietā.
Minhauzena piemiņas dienā 2003.gadā 22.februārī Prohladnijas pilsētā
Ziemeļkaukāzā atklāja slavenā barona muzeju. To nodibinājis Vladimirs Nagova –
Minhauzens, kas sevi uzskata par Minhauzena tiešo pēcteci un ir oficiāli atguvis
slavenā senča uzvārdu. Ir plaši zināms, ka barons 12 gadus pavadījis Krievijā un
vēlāk atgriezies Bodenverderā. Mazāk zināms ir fakts, ka viņam Sanktpēterburgā
bijis sakars ar kņazieni Golicinu un Krievijā palicis viņu ārlaulības bērns. Stāsts
īsti minhauzeniskā garā! No šā atzara cēlies Minhauzena pēctecis Vladi Nagova –
Minhauzens, kura grāmata “Barona Minhauzena pēcteča piedzīvojumi” iznāca 2002.
gadā un ir pārtulkota un izdota arī angļu un vācu valodā.
Minhauzena muzejs izvietots 21 metru augstā divstāvu tornī, kura otrajā stāvā,
apmēram 11 metru augstumā, ir izvietoti muzeja eksponāti. Tiem diezgan grūti
piekļūt, jo uz otro stāvu jākāpj pa dzelzs līkloču kāpnēm.
Muzeja eksponāti ir tikpat neparasti, cik viņš pats. Te ir zobens un duncis, ko baronam
uzdāvinājuši kazaki, pateicībā par viņa varoņdarbiem krievu – turku karā, kazaku
atamana Nagovicina (viņš uzaudzināja Minhauzena un kņazienes Golicinas ārlaulības
bērnu) apmetnis un duncis, turku sultāna ragi, kurus saudzīgi saglabājušas sultāna
harēma sievas, atceroties atjautīgo baronu, lielgabala lode, uz kuras jautrajam baronam
paticis lidot, un citi brīnumaini eksponāti.
Eiropā un pasaulē
Barona Minhauzena vārdu ir dzirdējis vai ikkatrs Eiropas
iedzīvotājs. Kāds par diženo fantastu lasījis, cits sekojis viņa piedzīvojumiem
teātra izrādēs vai kinofilmās. Daudzsološs ir starptautiskā tūrisma projekts
“Minhauzena zeme – nepazīstamā valsts Eiropas centrā”. Tajā iesaistījušās
Minhauzena pilsētas Bodenverdera (Vācija), Pila (Polija), Kaļiņingrada (Krievija),
Skuoda (Lietuva), Rīga, Limbaži un Dunte (Latvija) un Pēterburga (Krievija).
Rūdolfa Raspes un Gotfrīda Birgera radītais barona Minhauzena tēls bieži ticis
piemērots arī kino vajadzībām. Barons Minhauzens filmās mēdz parādīties dažādos
veidolos, bet tajos var saskatīt vienojošus motīvus. Barons var būt brunču mednieks,
spēkavīrs, liels ceļotājs un, protams, vienmēr ir liels melis. Vienojošais barona
rīcībā ir viņa darbību šķietamais neloģiskums. Viss ir pakārtots vienam mērķim
– augstas klases melu mākslai. Panākt kinematogrāfiski adekvātu stāsta vieglumu ir
diezgan grūts režijas uzdevums.
Mūsdienās barons Minhauzens savā ziņā kļuvis par kultūras zīmolu. Baronu var
ieraudzīt reklāmās, tas ir biežs viesis plašsaziņas līdzekļos. Viņš raugās uz
mums no komiksu grāmatām, reklāmu stendiem, televizoru un datoru ekrāniem. Minhauzenu
var dzirdēt runājam pa radio un redzēt tēlotājā mākslā.
Arī mūsu izstādē aplūkojama latviešu uzņēmēju produkcija – Minhauzena nēģi,
Minhauzena alus un Minhauzena konfektes, diemžēl Minhauzena brendijs vairs netiek
ražots.
Pirmā no agrīnajām filmām par Minhauzenu, kas saglabā savu māksliniecisko vērtību,
ir “Barona Minhauzena sapnis” (1911.gads).
Tomēr visnozīmīgākā ir vācu režisora Jozefa fon Bakija 1943.gadā uzņemtā filma
“Barona Minhauzena piedzīvojumi”. Tas bija Jozefa Gebelsa iecerēts un sponsorēts
projekts, par ko viņš rakstījis savās dienasgrāmatās. Tā ir pirmā krāsu filma par
Minhauzenu. Neraugoties uz tālaika drūmo politisko fonu, filmā ir maz politikas un tā
vairāk atgādina krāšņu Holivudas ražojumu. Limbažu muzejam uzdāvināta šīs
filmas kopija, un tā jau parādīta Limbažu televīzijā.
Terijs Giliams 1988.gadā uzņēma “Barona Minhauzena piedzīvojumu” jaunu versiju.
Tā ir tipiska Holivudas filma ar pazīstamiem aktieriem.
Daudzi uzskata, ka pati labākā ir Marka Zaharova Krievijā 1979.gadā uzņemtā
psiholoģiski smalkā filma “Tas pats Minhauzens” ar lielisko Oļegu Jankovski
galvenajā lomā.
Pārsteigumi un jaunatklājumi
Pārsteidza autentiskais Bruknera veidotais klusināti kautrīgā un
gludi skūtā Minhauzena portreta pretstats viņa grāmatu uzburtajam lielmanīgi
brašajam tēlam ar kuplajām ūsām un valdonīgi prūsisko skatienu.
Pārsteigums bija arī Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas krājumā atrastie un izstādē
izvietotie Duntenu ģimenes dokumenti – mājas grāmata, Jakobīnes tēva Georga Duntena
dokumenti un citi materiāli.
Minhauzens aicina pie sevis uz izstādi Lielvārdes ielā visu vasaru, ja nu tikai uz
brīdi nesakrauj savas mantas kādā pasta karietē un nepārved uz citu ekspozīcijas
vietu (ar slaveno dzīves improvizatoru visādi var gadīties!).
Inta Šmitiņa, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas nodaļas vadītāja