Kad sievietes dara to pašu, ko gudri sirmgalvji

Lai arī klasiskajā variantā ar grieķu valodas vārdu mentors apzīmē gudru sirmgalvi, no tā atvasinātais jēdziens mentorings nu jau arī Latvijā ir pazīstams sieviešu uzņēmējdarbības vidē, un latviski to varētu skaidrot kā pieredzējušas uzņēmējas atbalstu jaunai uzņēmējai.

Tā ir izveidojies, ka pilsētniecēm, kuras sāk uzņēmējdarbību, šo atbalstošo mentoringa kustību rīko sabiedriskā organizācija “Līdere”. Bet lauku sievietēm uzņēmējdarbības vide šādi tiek stiprināta starptautiska projekta FEM (Female Entrepreneurs’ Meetings in the Baltic Sea Region / Sieviešu uzņēmēju sadarbība Baltijas jūras reģionā) ietvaros, kuram finansējums konkursa kārtībā ir iegūts no Interreg III B programmas. Gada sākumā tika izveidoti lauku sieviešu pirmie mentoru (pieredzējušie) un mentu (iesācēji) pāri. Ir pazīstams arī grupu mentorings – kad kopā sanāk pat dažādu uzņēmējdarbības veidu iesācējas, tomēr reizē ne vairāk par piecām sešām, kam nepieciešamas vienas un tās pašas zināšanas, piemēram, projektu rakstīšanā.
Arī agrākos laikos pieredzējuši kolēģi neliedza padomus iesācējiem – vairākums tā esam sākuši darba gaitas vai arī paši kādu ievadījuši profesionālajā darbībā. Taču mentorings nozīmē organizētu kustību gan ar mentoru jeb darbaudzinātāju, padomdevēju, gan ar iesācēju īpašu priekšapmācību, psiholoģisku sagatavotību, bet arī šī modernā forma norisinās brīvprātīgi un bez maksas.

Ja mentori un menti vienā sasaitē

Ir svarīgi, lai arī tiem, kuri uzņemas mentoru lomu, pašiem būtu atbalsts: šajā gadījumā to sniedz projekta līderes – Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzējas ar profesori Baibu Rivžu vadībā, kā arī sabiedriskās organizācijas “Zonta”, Latvijas Lauku sieviešu apvienība, daudzie lauku sieviešu klubi, kuros sievietes gūst pamudinājumu, iedvesmu, tieši aktīvi darbojoties, kaut ko mainīt dzīvē. Kustībai ir raksturīga arī regulāra visu dalībnieku tikšanās, pieredzes apmaiņa vietējā un starptautiskā mērogā. Latvijas lauku sievietēm nesen bija iespēja piedalīties tādā starptautiskā pieredzes apmaiņas seminārā Igaunijā.
Sievietes no projekta dalībvalstīm – Norvēģijas, Somijas, Polijas u.c. – tika uzņemtas Palmsē, mūsdienīgām vajadzībām pielāgotā pils kompleksā Lahemā nacionālā parka teritorijā, un Tallinas domes Attīstības departamenta paspārnē esošajā Mentoringa klubā, kas Igaunijā koordinē visu, ne tikai sieviešu, mentoringa kustību. Taču, kā izskanēja seminārā prezentētajā igauņu pētījumā, vīrieši, īpaši tā sauktie topa uzņēmēji, ilgi neiztur mentoringa kustībā, sievietes ir pacietīgākas. Runājot vispār par šādu pieredzējušu uzņēmēju un iesācēju attiecību termiņiem, mentoru un mentu saites nav paredzētas, tā teikt, uz mūžu – cilvēki jau iepriekš vienojas, ka šī sadarbība ilgs gadu vai pusotru. Protams, var izvērsties cieša, ilgstoša draudzība, taču sākumā visbiežāk satiekas sveši cilvēki, tieši tāda vai citāda pāra izveidošanas noteicošais iemesls ir jaunā uzņēmēja konkrētā vajadzība – tiek piemeklēts attiecīgs mentors. Taču seminārā apsprieda arī tādu pieredzi, kad pāris nespēj sastrādāties.
Protams, var rasties jautājums: vai tas vispār ir dabiski, ka cilvēks, kam uzņēmējdarbībā veicas, tērē laiku, lai bez atlīdzības kādam citam, varbūt pat vēlākajam konkurentam, atklātu savas veiksmes noslēpumus un palīdzētu? Taču tāpēc jau ir tā, ka tie, kas par to šaubās, tādā pasākumā nepiedalās – mentoringā iesaistās tikai brīvprātīgie. Tie, kuri vēlas cilvēciskot uzņēmējdarbības vidi, padarīt to sociāli atbildīgāku.
Somiešu demonstrētajā videofilmā par mentoringu uzņēmējdarbībā kādas sievietes stāsts, kāpēc viņa kļuvusi par mentori, bija apmēram šāds: atverot tekstilizstrādājumu veikalu, ne jau uzreiz bizness gājis no rokas. Patiesībā arī to iesācējam ir svarīgi zināt, ka jāpaiet vismaz gadiem trim, lai sekmīgas darbības gadījumā iestātos finansiālais līdzsvars. Jaunā uzņēmēja cīnījusies visiem spēkiem, gājusi arī uz baznīcu un lūgusi Dievu, pat apņēmusies – ja tomēr izķepurošos, tad noteikti palīdzēšu citiem. Un tā arī noticis. Turklāt sieviete īpaši uzsvēra, ka šādā sadarbībā liels ieguvējs ir pats mentors. Otram cilvēkam stāstot par savu biznesu, iegūsti skaidrāku ainu par to, visu labāk sistematizē, it kā saliec pa plauktiņiem. Galu galā aktivizējas domāšanas process, ar rutīnu apklātās lietas ieraugi jaunā gaismā. Un visbeidzot rodas pat idejas mentora un jaunā uzņēmēja kopdarbībai. Mazsvarīgs pašam mentoram nav arī tas, ja viņš var redzēt – iedrošinājums par izdošanos, nodotā pieredze ir vairojusi jaunā uzņēmēja pašapziņu. Šie ir tie ar grāmatās un formālās izglītības programmās iegūtām gudrībām neaizstājamie personiskie kontakti un profesionālo smalkumu tālāknodošanas paņēmieni, kuru dēļ ir radies mentorings kā abpusēja mijiedarbība. Dažkārt kā viena, tā otra puse var padalīties arī bankrotu pieredzē.

Ar Latvijas pieredzi ciemkukulī

Interesanti bija uzzināt par mūsu pašu Latvijas lauku sieviešu darbošanos, par ko viņas stāstīja pārējo valstu sievietēm. Piemēram, Agita Hauka no Iecavas, pēc pamatprofesijas asinsvadu ķirurģijas medicīnas māsa, savu individuālo komercdarbību, pagūstot izmēģināt spēkus vairākās jomās un patlaban tos liekot lietā pašas izveidotā skaistumkopšanas salonā, sākusi no nulles un arī kā mentore var dot padomus, sākot jau no uzņēmuma reģistrācijas. Agita turklāt ir arī sieviešu kluba “Liepas” valdes priekšsēdētāja un cītīgi piedalījusies daudzu projektu rakstīšanā, lai būtu līdzekļi labdarības pasākumiem, topošo vecāku skoliņai, jauniešu veselības dienai, mācību telpas iekārtošanai utt.
Signe Potaša, arī iecaviete, kuras ģimenei pieder ziedu un dāvanu veikaliņš, atzina, ka cilvēki labprātāk iepērkas pie tiem, kas kaut ko dara sabiedrības labā, cenšas panākt labvēlīgas vietējās vides pārmaiņas.
Vaidavietes Zeltītes Kavieres vadītais sieviešu klubs “Zeltslotiņas” kaut ko līdzīgu grupu mentoringam bija sācis organizēt jau pirms iesaistīšanās šajā kustībā – tikai aizbraucot uz mentoringa semināru, Zeltīte izdzirdējusi, kā “smalki tiek nosaukts” tas, ka reizi nedēļā sievietes viņas mājā mācās grāmatvedības pamatus, lai spētu rakstīt projektus. Bet, to uzzinot, ar vēl lielāku iedvesmu mācījušās tālāk, un vairākas sievietes jau iesniegušas projektus par pusnaturālajām saimniecībām. Pati Zeltīte nodarbojas ar ārstniecības augu audzēšanu un ir mentore arī šajā jomā. Viņai pieder arī tāda doma – varam prātot par globalizāciju, par Eiropas vai Baltijas kopīgās telpas veidošanu, bet, kad kādai tepat blakus brūk un jūk viņas vienīgā telpa, tad ir jāiet palīgā.
Inguna Dzigune no Ērgļiem mentoringā iesaistījusies ar vēlmi iedziļināties e–komercijā, jo abiem ar vīru ir Mākslas akadēmijas izglītība, ir izveidojusies datu bāze ar oriģinālzīmējumiem un aktuāls ir interneta veikaliņš, kurā būtu iespējams pārdot apgleznotus traukus un zīda izstrādājumus, pastkartes utt. Paralēli tam, tā kā viņi ir mākslas pedagogi, darbnīcā, kurā tiek strādāts ar mālu, ar šo nodarbi tuvāk tiek iepazīstināti ekskursijās atbraukušie skolēni. Bērni labprāt te ierastos arī uz vasaras nometnēm, taču mūsu stingrie sanitārie noteikumi to nepieļauj. Acīmredzot šajā ziņā Igaunijā ir liberālāka attieksme, jo turpat Lahemā nacionālā parka teritorijā mēs varējām apmeklēt tieši individuālo uzņēmēju, kas nodarbojas ar radošu vasaras nometņu rīkošanu bērniem, īpaši meitenēm, kam tur ir iespēja nodarboties ar apģērba šūšanu, visdažādāko citu fantāziju īstenošanu ar dziju kamoliem, audumu atgriezumiem, lentītēm un spīgulīšiem. Par nometni maksā pārsvarā paši vecāki. Izglītības ministrija šādu darbību, protams, pārrauga, taču neredzējām divstāvīgajā mājā nekādu īpaši aprīkotu bērnu ēdināšanas mezglu vai ko citu īpaši pielāgotu – viss kā mājās, produktus pērkot no autoveikala. Ingunas nākotnes vīzija ir rīkot tādas radošas bērnu vasaras nometnes.
Par skolojušās Alūksnes puses piensaimnieces no Lāsmas Kronbergas topošo biznesu pavisam praktiskā veidā uzzinājām pie brokastu galda, kad līdzās igauņu sarūpētajam ēdienam bija iespēja nobaudīt sevišķi garšīgu kazas sieru. Tādiem mazajiem ražotājiem vislielākās grūtības esot ar produkcijas realizēšanu tā, lai lauvas tiesa neaizietu starpniekiem. Jokojot teicu – noteikti zvaniet kādam tautā iemīļotam komponistam, kurš kā

vienkārša, dabiska un veselīga ēdiena cienītājs būs gatavs pircējs tik labai mantai… Taču Lāsmai vēl jāpieaudzē ganāmpulks, lai bizness varētu uzņemt apgriezienus. Arī šajā gadījumā ir ticis rakstīts projekts un iegūti līdzekļi darbības uzsākšanai. Lāsmas interese ir atrast mentoru lauku tūrisma attīstīšanai. Igaunijā apmeklējām sētu, kur kazas tiek turētas arī tāpēc, lai tās izrādītu tūristiem (ir pieprasījums!), lai viņi varētu pagaršot kazas pienu. Mūsu čaklās un mutīgās sievietes pie sevis gan pārsprieda – būtu nu vismaz apkārtni sakopuši... No otras puses – var redzēt reālo dzīvi un to, ka ir cilvēki, kas saskata iespējas tur, kur citi tās nemana, un tāpēc izķepurojas.
Zemgalietes Inese Oša un Gunta Čepuka kā mentoringa pāris ir piemērs tam, ka lieliski var sadarboties iepriekš pilnīgi sveši cilvēki. Guntai, paplašinot zemnieku saimniecības darbību, profesionālas finansistes un pieredzējušas banku darbinieces Ineses padoms ir neatsverams, īpaši vēl tāpēc, ka Guntas pārliecība ir – negribu riskēt ar to, ka kaut ko vispār nesaprotu vai saprotu nepareizi.

Ne katrs spēj dalīties padomā

Tallinas domes Attīstības departamentā starptautisko projektu vadītājs Jānuss Vehesalu, iepazīstinādams ar biznesa atbalsta pasākumiem, pie kuriem pieder arī mentoringa kustības organizēšana un pat mentoringa kluba izveidošana, vēlreiz apstiprināja atziņu, ka pats mentorings gan nav bizness. Ir jājūt aicinājums būt par mentoru – tātad brīvprātīgi un bez maksas. Bet ne velti līdztekus pastāv arī padomdošana par naudu. Abas šīs lietas nevajadzētu jaukt.
Mentoringu par sava zinātniskā darba tēmu ir izvēlējusies Latvijas Lauksaimniecības universitātes doktorante Elīna Konstantinova, kas šoreiz bija arī Latvijas delegācijas vadītāja. Viņa, iedziļinoties dažādu valstu pieredzē, anketējot gan mentorus, gan iesācējus uzņēmējdarbībā, ar laiku noteikti daudz pamatīgāk varēs pastāstīt, kas tas īsti ir par sabiedrības fenomenu.

Ausma Mukāne, speciāli “Latvijas Vēstnesim”