
Par reģionālo politiku atbildīgā Eiropas
komisāre Danuta Hībnere otrdien, 17.maijā, iepazīstināja ar “Trešo progresa
ziņojumu par kohēziju”. Ziņojumā izklāstīta situācija paplašinātās Eiropas
Savienības (ES) reģionos attiecībā uz ienākumiem, nodarbinātību un produktivitāti.
Tajā arī sniegta informācija par to, kā dalībvalstis un reģioni izmantojuši
Struktūrfondu vidusposma pārskata sniegtās iespējas, lai izdarītu grozījumus savās
attīstības programmās.
Izklāstot ziņojuma galvenos secinājumus, D.Hībnere sacīja: “Ziņojums apstiprina
nepieciešamību pēc tālejošas kohēzijas politikas un adekvātiem resursiem, sākot ar
2007.gadu. Paplašinātajā Eiropā pastāv lielas atšķirības labklājības un
nodarbinātības ziņā. Aptuveni 140 miljoni iedzīvotāju dzīvo reģionos, kur IKP ir
zemāks vai tuvu 75% no ES vidējā IKP. Šajā sakarā Kopienai ir skaidrs uzdevums
veicināt straujāku izaugsmi saskaņā ar pārskatīto Lisabonas stratēģiju izaugsmei
un darba vietām. Šajā ziņojumā izklāstītais liecina, ka Eiropas Savienībai ir
būtiska loma, lai nodrošinātu, ka ieguldījums izaugsmē un darba vietu radīšanā ir
galvenā prioritāte.”
Paplašinātajā ES joprojām ir ievērojamas ekonomiskās un sociālās atšķirības
starp reģioniem. Jaunākie par reģioniem pieejamie dati – par 2002.gadu – liecina,
ka IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju svārstījās no 189% no vidējā ES–25 līmeņa
desmit pārtikušākajos reģionos līdz 36% desmit vismazāk pārtikušajos reģionos.
Vairāk nekā vienai ceturtdaļai ES iedzīvotāju 64 reģionos IKP uz vienu iedzīvotāju
ir mazāks par 75% no vidējā. Jaunajās dalībvalstīs tas attiecas uz 90% no kopējā
iedzīvotāju skaita, izņemot Prāgas, Bratislavas, Budapeštas, Kipras un Slovēnijas
reģionus. ES–15 tas attiecas tikai uz 13% iedzīvotāju. ES–15 zemo ienākumu
reģioni ģeogrāfiski koncentrējušies Grieķijas dienvidos, Portugālē, Spānijas un
Itālijas dienvidu daļā, kā arī Vācijas austrumdaļas zemēs. Optimismu vieš
ziņojumā apstiprinātais, ka visstraujākā izaugsme bijusi daudzos nabadzīgākajos
reģionos jaunajās dalībvalstīs. “Jaunās dalībvalstis palīdz paaugstināt vidējos
izaugsmes tempus Eiropas Savienībā, un tādējādi visos reģionos tiek radīti jauni
tirgi uzņēmējdarbībai,” piebilda D.Hībnere.
Ziņojumā atzīmēts, ka ir skaidri jaušama saikne starp pārskatītās Lisabonas
stratēģijas izaugsmei un darbavietām mērķiem un kohēzijas politikas izdevumu
prioritātēm, kad tiek ņemti vērā ieguldījumi transportā un enerģētikā.
“Tādēļ es aicinu Padomi un Eiropas Parlamentu Luksemburgas prezidentūras laikā
panākt vienošanos par nākamajiem finanšu plāniem tā, lai kohēzijas uzdevumus
varētu risināt atbilstošā līmenī, ņemot vērā analīzes rezultātus, kas
izklāstīti šajā ziņojumā,” sacīja D.Hībnere.
Laika posmam no 2000. līdz 2006.gadam Eiropas Savienības nabadzīgākajiem reģioniem
vai reģioniem, kas piedzīvo strukturālas grūtības, paredzētie ieguldījumi no
struktūrfondiem un instrumentiem veido aptuveni 265 miljardus eiru jeb vienu trešdaļu
no ES budžeta. Lielāko daļu finansējuma izlieto vairākgadu attīstības programmu
ietvaros, ko kopīgi pārvalda Eiropas Komisija, dalībvalstis un reģionālās iestādes.
Eiropas Komisijas priekšlikums pārskatītai kohēzijas politikai laika posmam no 2007.
līdz 2013.gadam sasniedz 336,1 miljardu eiru. No šīs summas 79% (t.i., 264 miljardi
eiru) ir paredzēti nabadzīgākajiem reģioniem un dalībvalstīm saskaņā ar jauno
konverģences mērķi, 17% (t.i., 57,9 miljardi eiru) – Kopienas atbalstam saskaņā ar
jauno reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķi un 4% (t.i., 13,2
miljardi eiru) – teritoriālajai sadarbībai. 2005.gada pavasara Eiropadomē
dalībvalstis apliecināja, ka kohēzijas politikai ir būtiska loma Lisabonas programmas
mērķu īstenošanā.