
Kaujiniekiem atņemtie ieroči un revolucionārie, tostarp sociāldemokrātijas, izdevumi Foto no grāmatas “1905.–1907.gada revolūcija Latvijā un latviešu sociāldemokrāti” |
Nevar teikt, ka Piektā gada jubileja Latvijā netiktu atzīmēta. Tai
veltītas zinātniskas konferences un lasījumi, ne mazums publikāciju laikrakstos un
žurnālos. Taču I.Apines darbs ir vienīgā pēdējā
laikā izdotā grāmata par gadsimtu senajiem vēsturiskajiem notikumiem. Tas nav
akadēmisks izdevums, bet zinātnisks katrā ziņā. Par to vispirms liecina autores
historiogrāfiskā pieeja problēmai – lakoniska, bet gandrīz visuresoša polemika ar
pirmskara, trimdas un padomju vēsturniekiem, daudzas atsauces uz izmantoto literatūru un
grāmatā minēto personu rādītājs.
Ievadnodaļā, kas aplūko Latvijas ekonomisko attīstību un strādnieku šķiras
īpatnības 20.gadsimta sākumā, uzmanību saista ziņas par pilsētu iedzīvotāju un
proletāriešu nacionālo sastāvu. 1863.gadā Rīgā bija tikai 23,6% latviešu,
turpretim 49,9% vāciešu. Pēc nepilniem 20 gadiem šie skaitļi attiecīgi bija 29,5% un
34,4%. Gadsimtu mijā latviešu īpatsvars bija izaudzis līdz 45%, atstājot otrajā
vietā vāciešus un trešajā – krievus. Pilsēta, raksta I.Apine, “vienlaicīgi
kļūst latviskāka, proletāriskāka un gados jaunāka”. (No laukiem ienāca
galvenokārt jauni vīrieši. – R.T.) Diezgan pārsteidzoši ir arī dati par
strādnieku tautību. Izrādās, ka nozarēs, kas prasīja izglītību un augstāku
kvalifikāciju (metālapstrāde, mašīnbūve), latviešu bija 65%, bet apmēram puse visu
strādnieku bija pamatnācijas pārstāvji: “Latvijas strādniecības kodols
neapšaubāmi bija latvieši.”
I.Apine iebilst tiem pētniekiem, kuru apziņā stingri iesēdies uzskats par 700 vācu
verdzības gadiem. Viņasprāt, dzimtbūšana piezagās pakāpeniski, un zemniekiem
vissmagākais izrādījās laiks pēc Latvijas pievienošanas cariskajai Krievijai, kad
Pēteris I atzina visas vācu muižniecības privilēģijas. Runājot par jaunlatviešiem,
zinātniece tomēr idealizē stāvokli laukos, atzīmējot, ka jau šajā laikā katrā
mājā atradās vieta grāmatām un kalendāriem un bērnu izglītošana bija nerakstīts
likums. Taču “pirmā atmoda veicināja latviešu nācijas izveidošanos (..).
Vēsturiski īsā laikā latvieši no apspiestas zemnieku tautas izveidojās par kultūras
nāciju ar savu vēsturisko apziņu. Latviešu emancipējošais kultūrnacionālisms
kļuva par tramplīnu vēlākai pārejai uz politisko nacionālismu 1918.gadā”.
Profesore norāda, ka nav pamata jaunlatviešus kā nacionālisma paudējus pretstatīt
Jaunajai strāvai kā kosmopolitiski noskaņotai. Viena kustība nomainīja otru, jo
radikāli bija mainījies laiks. Jaunajai paaudzei bija izvēle – jaunstrāvnieki vai
pilsoniskais jaunnacionālisms. 90.gadu kreisi tendētās kustības dalībnieki nebija ne
pasaules pilsonības idejas paudēji, ne nacionāli nihilisti.
Autore nepievienojas Latvijas vēstures I sējumā apgalvotajam, it kā 1904.gadā
notikušais LSDSP dibināšanas kongress noraidījis nacionālus mērķus,
pašnoteikšanās tiesības, bet partijas vadoņi sekojuši “pasaules lāpīšanas
idejām”. Ir vērts atkārtot I.Apines citētos dažus latviešu sociāldemokrātu
programmas punktus, kuri runā par labu viņai: “Krievijas demokrātiskās republikas
nodibināšanā pašnolemšanās tiesības visām tautām, kas dzīvo līdzšinējās
Krievijas valsts robežās”; “plašu politisku un saimniecisku pašvaldību
(autonomiju) provincēm”; “vienādas tiesības visām valodām, t.i., neapspiestu
tautas valodas lietošanu privātā un sabiedriskā dzīvē, skolās, tiesās”; “visu
pilsoņu pilnīgu vienlīdzību, nelūkojoties uz to dzimumu, ticību un tautību”.
Pētniece pievienojas viena no latviešu sociāldemokrātu līdera B.Kalniņa sacītajam,
ka LSDSP bija ne tikai labi organizēta masu partija, bet vispār pirmā un vienīgā
pirmsrevolūcijas politiskā partija Latvijā. Ne latviešu pilsonībai, ne zemniecībai
tolaik vēl nebija savu partiju. Var tikai pabrīnīties par trimdas vēsturnieka
O.Freivalda teikto, ka pirmā latviešu politiskā partija bijusi F.Veinberga Tautas
partija, par kuras nodibināšanas laiku viņš deklarējis ne vairāk, ne mazāk kā …
1883.gadu.
Apskatot 1905.gada revolūcijas cēloņus, I.Apine pievēršas arī nacionālā jautājuma
īpatnībām Latvijā. Pie Krievijas impērijas iekšējām kolonijām Latvija
nepiederēja, jo šejienes progresīvais industriālais kapitālisms apsteidza metropoli.
J.Mistra ģimene pie nodedzinātām dzimtas mājām Sēlpils pagastā 1906.gadā Foto no grāmatas “1905.–1907.gada revolūcija Latvijā un latviešu sociāldemokrāti” |
Tomēr koloniālās apspiešanas elementi bija redzami, īpaši pēc
revolūcijas sakāves, kad carisms mēģināja Latvijas laukus kolonizēt ar vācu un
krievu zemniekiem.
Centrālo varu Latvijā pārstāvēja krievu birokrātiskie ierēdņi ar gubernatoru
galvgalī, te izvietotā karaspēka pavēlniecība un pareizticīgās garīdzniecības
virsotne. Nelielā vācbaltiešu saujiņa savukārt turēja savās rokās visas Kurzemes
un Vidzemes bagātības: zemi, kapitālus, nekustamos īpašumus laukos un pilsētās.
Viņi saglabāja lielu ietekmi baznīcas, tiesu un skolu lietās. I.Apine norāda, ka
dubultais nacionālais jūgs tomēr nebija divu jūgu aritmētiska summa, bet gan
konkurentu cīņa par noteicošo ietekmi Baltijā. Šajā “sacensībā” tika pilnīgi
ignorētas pamattautu – latviešu un igauņu – intereses viņu zemē. Šķiet, tomēr
pārspīlēts ir apgalvojums, it kā “abi apspiedēji viens otru arī balstīja un
spēja vienoties”. Ne jau nu vienmēr gāja tik gludi.
Atslēgas vārdi grāmatā līdztekus revolūcijai ir brīvība un tiesības. Tās
vēlējās iegūt strādnieki un zemnieki, skolotāji un studenti. Pētniece raksta, ka
“pilsoniskās tiesības tauta realizēja pati, negaidot vecās varas pārstāvju
piekrišanu”. Labi, pilsoniskās tiesības. Bet kā ar cilvēktiesībām, par kurām tik
daudz runā mūsdienās? Jebšu tie ir identiski jēdzieni? Uz šo jautājumu I.Apine
atbildi nesniedz. Taču viņa plaši stāsta par jaunās varas – rīcības komiteju –
dibināšanu un darbību 1905.gada rudenī, par tautskolotāju un pagastu delegātu
kongresu. Pētniece uzsver, ka Latvijas lauku iedzīvotāji “jau bija pavisam tuvu tam,
lai nomainītu veco varu un veidotu savu”.
Grāmatas priekšpēdējās nodaļas nosaukumā ir ietverts vārdu salikums “Vara un
vardarbība”. I.Apine to izmanto, aplūkojot bruņoto cīņu Latvijas laukos 1905.gada
beigās un tās izpalikšanu pilsētās, kā arī daudz diskutēto jautājumu par muižu
dedzināšanu. Viņa nepievienojas tiem padomju vēsturniekiem, kuri uzskatīja, ka,
neorganizējot sacelšanos pilsētās, LSDSP nokļuva oportūnisma gūstā, bet min
apsvērumus un argumentus, kas liecināja pret iespēju veikt šādas akcijas. Rīgas,
Liepājs un Jelgavas strādnieki tām nebija gatavi arī psiholoģiski, jo bija
streikojuši gandrīz nepārtraukti visu gadu, un liels nogurums neizpalika. “Lai rastos
dzelžaina apņēmība ķerties pie ieročiem un iet līdz galam, vajadzīgi kaut kādi
īpaši apstākļi, kurus nevar prognozēt un ieprogrammēt.”
I.Apine nenosoda Kurzemes un Vidzemes 459 muižu (vairāk nekā 40%) nodošanu sarkanajam
gailim. Viņas viedoklim var nepiekrist, bet der ieklausīties. Lai tam kalpo pagarāks
grāmatas fragments: “Pats svarīgākais ir saprast, ko nozīmēja muiža latviešu
zemniekam un kāds bija viņa psiholoģiskais noskaņojums. Muiža gadsimtu laikā bija
zemnieku nebeidzamās apspiestības un pazemojuma iemiesojums, no kura viņš netika
vaļā. Gandrīz katram zemniekam un kalpam tuvējā muižā tika pērti un pazemoti tēvi
un vectēvi (..). Muižu pagrabi tika pārvērsti par moku kambariem notvertiem
revolucionāriem. Muižās izvietotie dragūni un kazāki siroja pa pagastiem. LSDSP
vadība nekur tieši nebija mudinājusi pielietot šādu cīņas formu. Zinot tautas
noskaņojumu, tādu iespēju varēja arī paredzēt. LSDSP lapiņā “Mēs esam gatavi uz
cīņu” 1905.gada novembrī lasāmi vārdi: “... tikpat piepeši kā apstājās
kūpēt visu fabriku dūmeņi, tikpat piepeši un vienā laikā var iekūpēties visi
Kurzemes un Vidzemes kraukļu perēkļi” (..). Spriežot tiesu, ievērosim arī to, ka
latviešu zemnieki sadedzināja nīsto baronu muižas, bet neizlaupīja, kā tas bieži
notika Krievijā (..). Laikam nekur citur Krievijā muižniekiem nebija tik neierobežotas
varas un tādu privilēģiju kā vācu muižniekiem Latvijā. Nu bija situsi vēsturiskās
atmaksas stunda.”
Pretēji okupācijas perioda vēsturniekiem, kuri nesaskatīja sakarību starp 1905. un
1918.gadu, grāmatas autore to redz. Viņa raksta un secina: “1905.gada revolūcijas
laikā Miķeļa Valtera rakstos iezīmējās arī jauni orientieri. Iedīglī dzima
republikas ideja, savas valsts ideja (..). 1905.–1907.gada revolūcijā gūtā pieredze
ļāva tautai sajusties par patstāvīgu politisku un reizē nacionālu spēku. Tā tika
gatavoti priekšnoteikumi vēlākai cīņai par Latvijas valsts neatkarību.”
Ko vēl būtu gribējies atrast un arī neatrast jaunizdevumā? Plašāku stāstījumu par
laukstrādnieku streiku, kurā 1905.gada vasarā tikai Kurzemes guberņā vien esot
piedalījušies ap 30 tūkstoš kalpu. Ne visiem mūsdienu lasītājiem ir zināms, kas
bija Manaseina revīzija, cik liela ir desetīna, u.tml. To vajadzēja paskaidrot.
Krievijas 3.Valsts domes deputāts Priedkalns bija nevis Andrievs, bet Andrejs (49.lpp.),
un Liepājā atradās nevis rūpnīca “Vezums”, bet “Vezuvs” (8.lpp.). Mūsu mazā
zemīte tiek dēvēta par latviju (lappusi nav iespējams minēt, jo tajā skaitlis nav
atzīmēts; var tikai sacīt – starp 24. un 26.lpp…), bet Daugavpils stacija diezin
kāpēc nosaukta par Dvinskas staciju (18.lpp.). Taču pavisam neparasti, lai neteiktu
aplam, skan “redakcionālā kolēģija” (27.lpp.). Tie, protams, ir sīkumi, taču
vēl labāk būtu bijis, ja minētie un vēl viens otrs izpaliktu.
Varbūt tas skan pārāk skaļi, bet I.Apines grāmatu var nosaukt par sava veida Piektā
gada enciklopēdiju. To izlasot, var gūt pietiekamu priekšstatu par norisēm un
peripetijām pirms 100 gadiem, kuras, jācer, latviešu tauta nekad neaizmirsīs.
Prof. Dr.habil.hist.
Rihards Treijs