Par Eiropas nākotni 60 gadus pēc Otrā pasaules kara

Procedūra: rezolūcija
Debates: 2005.gada 11.maijā
Balsojums: 2005.gada 12.maijā

EP Nāciju Eiropas grupas deputāts Ģirts Valdis Kristovskis:

Cienījamie kolēģi! 60 gadus pēc Otrā pasaules kara ar pārliecību var teikt, ka Eiropas Savienība ir labākais līdz šim pieredzētais valstu sadarbības modelis vecajā kontinentā.
Karus Eiropā aizstājis dialogs, tomēr izlīgums, dziļa vēsturiskās patiesības izpratne, valstu un politiķu ieinteresētība tajā joprojām nav panākta.
Jā, šajās dienās kopīgi atzīmējam vienu no lielākajām cilvēces uzvarām pār nacistisko ideoloģiju, pieminam fašisma upurus un noliecam galvas kritušo cīnītāju priekšā.
Jā, ir gandarījums, ka Eiropas Parlaments visa politiskā spektra ietvaros ir spējis vienoties par rezolūciju Otrā pasaules kara beigu sakarā un pirmo reizi vienlaikus vērtē un nosoda abu – kā nacistiskā, tā arī komunistiskā – režīmu noziegumus.
Kolēģi! Mūsu kopīgajā deklarācijā nepārprotami teikts, ka nevar būt izlīguma bez vēsturiskas patiesības, ka tikai stipra Eiropa spēj piedāvāt risinājumus, kā pārvarēt pagātnes sekas, kuru pamatā ir netaisnība un pusgadsimtu ilgusi sociālā, politiskā un ekonomiskā ieslodzīto nāciju degradācija!
Diemžēl šajā Eiropas Parlamenta deklarācijā viss nav pateikts.
Nepieņemams ir arī Žana Kloda Junkera vakar (10.maijā – red.) Maskavā teiktais, ka vēsture ir sarežģīta un šo jautājumu risināšana ir nākamo paaudžu jautājums.
Tikai stiprie sauc lietas īstajos vārdos. ASV prezidents Džordžs Bušs pirms dažām dienām Rīgā nepārprotami teica: “Jaltas līgums sekoja netaisnīgajai Minhenes un Ribentropa-Molotova pakta tradīcijai. Toreiz atkal runāja stipras valdības, tas notika uz mazu tautu brīvības rēķina. Pēc mēģinājuma ziedot brīvību stabilitātes vārdā kontinents palika sadalīts un nestabils.”
Tie ir patiesi vārdi!
Teikto apliecina reāls aukstais karš Eiropā gandrīz pusgadsimta garumā. Ikviens Eiropas Parlamentā zina, ka bailēs no totalitārā, ciniskā un agresīvā padomju režīma invāzijas Eiropas drošības interesēs tika izveidota Ziemeļatlantijas savienība – NATO. Tas apliecina, ka Rietumiem pēc Otrā pasaules kara nebija uzticības tādam sabiedrotajam kā Staļins. Nepieņemama bija Staļina veidotā ļaunuma impērija, lai gan pirms tam kopīgi svinēta uzvara pār nacistisko ideoloģiju...
Cienījamie kolēģi! Domājot par Eiropas nākotni, iepriekš teiktais ir cieši jāpatur prātā.
Ir pagājuši 60 gadi kopš Otrā pasaules kara, un Eiropa kopīgi ar sabiedrotajiem veido savu nākotni. Diemžēl joprojām PSRS tiesību pārmantotāja Krievija savos izteikumos noliedz gan Austrumeiropas valstu ietekmēšanu, gan manas valsts – Latvijas, arī Lietuvas un Igaunijas okupāciju! Pazemojoša ir šāda vēsturiskās patiesības noliegšana, apzināta komunistiskā režīma noziegumu uzturēšana, tā ir necieņa pret režīma upuriem un cietušajiem. Taču tas notiek! Krievija mēģina noturēt iespējas, lai manipulētu ar sabiedrisko domu pasaulē. Krievija aktualizē un pārspīlē nepilsoņu problemātiku Latvijā, taču vienlaikus turpina pārkāpt totalitārā padomju režīma upuru, cietušo un viņu tuvinieku cilvēktiesības, jo tiek noliegtas viņu ciešanas un zaudējumi.
Šāda Krievijas attieksme neveicina izlīgumu starp Krieviju un brīvību atguvušajām Austrumeiropas un Baltijas valstīm. Ir nepieciešama patiesa komunisma noziegumu nosodīšana un to seku risināšana Eiropas stabilitātes un nākotnes interešu vārdā. Aicinu balsot par rezolūciju.

EP rezolūcija par 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 8. maijā

Eiropas Parlaments,
“A) atzīmējot 60.gadadienu, kopš Eiropā 1945.gada 8.maijā nacistiskās Vācijas kapitulācijas rezultātā beidzās Otrais pasaules karš,
B) pieminot un sērojot par visiem nacistiskās tirānijas upuriem,
C) īpaši pieminot visus holokausta upurus,
D) pieminot un sērojot par kara upuriem, ko zaudēja visas puses, un uzskatot šos upurus par kopīgu Eiropas traģēdiju,
E) izsakot pateicību visiem, kas deva savu ieguldījumu, lai atbrīvotos no nacionālsociālisma – uz necilvēcību un tirāniju balstītas sistēmas, un uzskatot, ka šo atbrīvošanos simbolizē 1945.gada 8.maijs,
F) īpašu cieņu apliecinot visiem sabiedroto karavīriem, kas ziedoja savu dzīvību, un tautām, sevišķi Amerikas Savienoto Valstu, Apvienotās Karalistes, Padomju Savienības un citu sabiedroto valstu tautām, kuras cīnījās karā pret nacismu un fašismu, un izsakot pateicību tautām, kas stingri atbalstīja brīvības un demokrātijas atjaunošanu lielākajā mūsu kontinenta rietumu daļā,
G) atceroties, ka dažām tautām Otrā pasaules kara beigas nozīmēja jaunu tirāniju, ko radīja staļiniskā Padomju Savienība,
H) apzinoties, cik lielas ciešanas, netaisnību un ilgstošu sociālu, politisku un ekonomikas degradāciju nācās piedzīvot nebrīvē esošajām tautām, kas atradās uz austrumiem no tā sauktā dzelzs priekškara,
I) izsakot atzinību par Centrālās Eiropas un Austrumeiropas tautu panākumiem, kas gūti, nostiprinot tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu pēc demokrātiskajām revolūcijām, kurās šīs tautas gāza komunistiskos režīmus un pašas atguva brīvību,
J) uzskatot Eiropas integrācijas procesa un transatlantiskās alianses panākumus, kā arī mieru un labklājību, ko tie nesuši, par pārliecinošu atbildi uz secinājumiem, kuri gūti no pagātnes nelaimēm un neveiksmēm:
1) uzsver, ka svarīgi ir pagātnes atmiņas saglabāt dzīvas, jo bez patiesības un piemiņas nav iespējama samierināšanās; vienlaikus uzsver, ka tikai stipra Eiropa var piedāvāt līdzekļus, kas palīdz tikt pāri pagātnes šausmām;
2) pauž cieņu un godina visus, kas cīnījās pret tirāniju, it īpaši tos, kuri kļuva par tās upuriem;
3) vēlreiz apliecina savu apņēmību veicināt miermīlīgu un plaukstošu Eiropu, kuras pamatā ir tādas vērtības kā cilvēka cieņas respektēšana, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana;
4) apstiprina savu vienoto nostāju pret jebkuru totalitāru režīmu, lai uz kādu ideoloģisko pārliecību tas būtu balstīts;
5) atzinīgi vērtē šo pirmo iespēju svinēt gadadienu kopā ar deputātiem, kas ievēlēti no visām 25 Eiropas Savienības valstīm, un uzskata šo iespēju par izpausmi aizvien ciešākai to mūsu tautu un pilsoņu savienībai, kuri ir pārvarējuši dalījumu agresoros un upuros, uzvarētājos un zaudētājos, par piemērotu brīdi, lai dalītos mūsu atmiņās un apvienotu tās, veidojot patiešām kopēju Eiropas atmiņu, kā arī par iespēju novērst nacionālisma un totalitāra režīma atkārtošanos;
6) atzinīgi vērtē to, ka pēc daudziem gadu desmitiem, kas pavadīti padomju kundzībā vai okupācijā vai citās komunistiskās diktatūras iekārtās, tagad arī Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstis un tautas var dzīvot brīvībā un izmantot tiesības noteikt savu likteni; apsveic Vācijas apvienošanos un to, ka desmit Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstis ir pievienojušās vai drīz pievienosies Eiropas Savienībai;
7) uzsver, ka Eiropas integrācijas process ir palīdzējis likvidēt gandrīz visas pēckara diktatūras Eiropas kontinentā — gan Centrālajā Eiropā, gan Austrumeiropā, kā arī Spānijā, Portugālē un Grieķijā;
8) paziņo, ka Eiropas integrācijas process un Eiropas Savienības kā miera parauga turpmāka attīstīšana ir tautu brīvas izvēles rezultāts, lai lemtu pašiem savu likteni un uzņemtos saistības pašiem veidot kopīgu nākotni;
9) paziņo, ka saskaņā ar Helsinku nolīgumiem nevienai valstij nav tiesību izlemt citas valsts likteni;
10) aicina visas valstis padarīt pieejamus savus arhīvus attiecībā uz Otro pasaules karu;
11) uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, ar Eiropas Savienību asociēto valstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomes dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Amerikas Savienoto Valstu Kongresam.”