Laivas kā spārni uz brīvību

Leonids Silins. “Östersjön. Vägen till frihet. 1943 – 1945.” Uppsala, 2004., 330 lpp. – grāmata zviedru valodā par Baltijas jūru kā ceļu uz brīvību, kurai lemts stāstīt par notikumiem Kurzemes piekrastē
Otrā pasaules kara izskaņā. Bagātīgs ilustrāciju klāsts.

Leonīds Siliņš Kurzemes jūrmalā 2004.gadā Foto: Pēteris Stradiņš

Ulda Zemzara zīmēts Leonīda Siliņa (12.05.1916. - 31.03.2005.) portrets, balto Kurzemes vizbulīšu ieskauts, un grāmata, kuru nepaguva ieraudzīt tās autors. Zigrīda Siliņa kundze, Zviedrijas vēstniecības padomniece Gunila Karlsone, radi, draugi, kopas “Austrums” pārstāvji, zinātnieki Latvijas Zinātņu akadēmijā atvēra šo grāmatu vakar, autora 89. dzimšanas dienā.
“Mēs šodien atceramies leģendāru personību, Latvijas pretestības kustības cīnītāju un cīņu dokumentētāju,” sacīja akadēmiķis Jānis Stradiņš. “L.Siliņš ir atstājis vēl vienas grāmatas manuskriptu – par latviešu trimdas sākumiem Zviedrijā, par vairāk nekā 4500 personām, kuras pārveda ar laivām no Kurzemes uz Gotlandi. Mēs atceramies Otrā pasaules kara, lielākās latviešu tautas traģēdijas latviešu tautas vēsturē 20. gadsimtā, beigas. Tās atnesa Latvijai mieru, bet ne brīvību. L.Siliņš bija Konstantīna Čakstes labā, darbīgā roka. Viņš nodrošināja informāciju no okupētās Latvijas sabiedrotajiem Zviedrijā un ASV. Kurzemes laivu akcija, šķērsojot Baltijas jūru, pārveda uz Gotlandi 4559 bēgļus, t.sk. latviešu inteliģences pārstāvjus – Kārli Skalbi, Alfrēdu Vītolu, Arvedu Švābi. Leonīds Siliņš saglabāja Latvijas Centrālās padomes (LCP) arhīvu un pēdējos desmit gados, kad viņš būtu varējis baudīt svešvalodu pasniedzēja pensiju, intensīvi izdeva grāmatas, vispirms Upsalā, tad Rīgā. Triju Zvaigžņu ordenis, LKF Spīdolas balva, LZA goda doktora grāds un mūsu atzinība. Bezgala rosīgs, vēl pēdējā apmeklējuma reizē viņš ekspedīcijā apsekoja visu Kurzemes jūrmalu. L.Siliņš bija viens no tiem, kurš 1954. gadā ASV Kongresā liecināja par latviešu cīņu. Tas palīdzēja ASV neatzīt Baltijas valstu okupāciju. Un zīmīgi, ka šodien Strasbūrā Eiropas Padome pieņems komunistiskā terora nosodījuma deklarāciju. Grāmata būs avots zviedru akadēmiskajām aprindām un sabiedrībai – lai labāk izprastu tā laika notikumus.”
J.Stradiņš pateicās Zviedrijas valdībai un vēstniecībai par attieksmi pret latviešu bēgļiem. Daudzi no tiem kļuva par profesoriem, turpināja akadēmisko karjeru. Ja runājam par leģionātu izdošanu – ir jāatceras sabiedrības un karaļa attieksme; tā bija negatīva.
Zigrīda Siliņa atzina: “Viņa mūžs bija straujš, un šis saiets dos man spēku turpināt viņa darbu, sakārtot arhīvu, lai būtu grāmata par latviešu politisko trimdu.”
Ainārs Dimants, kopas “Austrums” vecbiedru vadītājs, atgādināja, ka no “Austruma” vecbiedriem L.Siliņš nebija vienīgais, kurš piedalījās pretestības kustībā, tādu bija 40, sākot ar Konstantīnu Čaksti. “Šīs grāmatas visas būtu jāizdod angļu valodā,” secināja A.Dimants.
Latvijas vēsturnieku komisijas pie Valsts prezidentes priekšsēdētājs akadēmiķis Andris Caune, novērtējis L.Siliņu kā leģendu, teica: “Viņam bija dzīves pienākums pret tiem, kuri bija gājuši bojā. L. Siliņš centās pats izdot savus pētījumus un arhīvus. LU Latvijas vēstures institūtā viņa darbu turpina Dzintars Ērglis – par tiem LCP locekļiem, kuri palika Latvijā, par viņu likteņiem.”
Kurts Grīnups, LCP radists, atcerējies tālo gadu notikumus un baisās sekas, kas viņu uz 18 gadiem aizveda tālos ziemeļu rajonos, nolasīja savu veltījuma dzejoli Latvijai ar vēlējumu, lai “Saule spoži svētī šo zemi”.
Aleksandrs Eihe atzina, ka atrodas šeit kā dzīvs piemērs tam, ka Leonīds Siliņš, savā “laivu akcijā” pārvedot viņa vecākus uz Gotlandi, izglāba viņu dzīvību. Vēlāk visa ģimene ieguva akadēmiskos grādus, un pats A.Eihe darbojās Latviešu palīdzības komitejā. J.Stradiņš papildināja, ka Aleksandra Eihes tēvs, K.Čakstes līdzgaitnieks, bija viens no tiem 188 deklarācijas veidotājiem, kurā pieprasīta Latvijas neatkarība.
LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonda vadītāja Ļubova Zīle dalījās atmiņās par izdotajiem L.Siliņa darbiem. Indulis Blūmfelds atcerējās, ka mūžīgi rosīgais Leonīds Siliņš mīlējis teikt – man taču tik daudz vēl jāpaspēj, un nav laidis klāt savam rakstāmgaldam dzīvesbiedri Zigrīdu – sak, ka tik kaut ko nesajauc. “Nu tu esi tam galdam pietuvināta,” pasniedzot Zigrīdas kundzei baltu rozi, teica runātājs. Mākslinieks Kārlis Dobrājs nolasīja romantisku leģendu par zemi, kurā augusi Zelta ābele. Nu, protams, to iekāro gan Melnais, gan Sarkanais kungs. Zelta ābeli dabūs tas, kurš ar vienu cirtienu saskaldīs tās saknes. Ja vien neatradīsies kāds, kurš iestāsies vidū... Tā radusies ideja par pieminekli K.Čakstem. J.Stradiņš atgādināja Leonīda Siliņa vēstuli, kurā viņš paudis domu – K.Čakste, demokrātiski noskaņots cilvēks, nevēlētos sev pieminekli Rīgas centrā, bijušā Ļeņina pieminekļa vietā. Būtu jāceļ piemineklis pretestības kustības idejai, minot visu dalībnieku vārdus. Gunila Karlsone sirsnīgi pateicās par pasākuma ideju un dāvāto grāmatu, kurai jāmudina zviedri labāk saprast vēsturi. Leonīds Siliņš ir ievērojams gan Zviedrijā, gan Latvijā, sacīja diplomāte.
Dr. habil. sc. pol. Tālavs Jundzis piemiņas stundas noslēgumā uzsvēra, ka mēs visi esam piedalījušies pretestības kustībā okupācijas režīmam. Un, lai Dievs dod, ka mūsu ideju mantiniekiem nenāktos piedzīvot ko līdzīgu.

Ilga Tālberga