
Otrā pasaules kara izskaņā. Bagātīgs ilustrāciju klāsts.
Leonīds Siliņš Kurzemes jūrmalā 2004.gadā Foto: Pēteris Stradiņš |
Ulda Zemzara zīmēts Leonīda Siliņa (12.05.1916. - 31.03.2005.)
portrets, balto Kurzemes vizbulīšu ieskauts, un grāmata, kuru nepaguva ieraudzīt tās
autors. Zigrīda Siliņa kundze, Zviedrijas vēstniecības padomniece Gunila Karlsone,
radi, draugi, kopas “Austrums” pārstāvji, zinātnieki Latvijas Zinātņu akadēmijā
atvēra šo grāmatu vakar, autora 89. dzimšanas dienā.
“Mēs šodien atceramies leģendāru personību, Latvijas pretestības kustības
cīnītāju un cīņu dokumentētāju,” sacīja akadēmiķis Jānis Stradiņš.
“L.Siliņš ir atstājis vēl vienas grāmatas manuskriptu – par latviešu trimdas
sākumiem Zviedrijā, par vairāk nekā 4500 personām, kuras pārveda ar laivām no
Kurzemes uz Gotlandi. Mēs atceramies Otrā pasaules kara, lielākās latviešu tautas
traģēdijas latviešu tautas vēsturē 20. gadsimtā, beigas. Tās atnesa Latvijai mieru,
bet ne brīvību. L.Siliņš bija Konstantīna Čakstes labā, darbīgā roka. Viņš
nodrošināja informāciju no okupētās Latvijas sabiedrotajiem Zviedrijā un ASV.
Kurzemes laivu akcija, šķērsojot Baltijas jūru, pārveda uz Gotlandi 4559 bēgļus,
t.sk. latviešu inteliģences pārstāvjus – Kārli Skalbi, Alfrēdu Vītolu, Arvedu
Švābi. Leonīds Siliņš saglabāja Latvijas Centrālās padomes (LCP) arhīvu un
pēdējos desmit gados, kad viņš būtu varējis baudīt svešvalodu pasniedzēja
pensiju, intensīvi izdeva grāmatas, vispirms Upsalā, tad Rīgā. Triju Zvaigžņu
ordenis, LKF Spīdolas balva, LZA goda doktora grāds un mūsu atzinība. Bezgala rosīgs,
vēl pēdējā apmeklējuma reizē viņš ekspedīcijā apsekoja visu Kurzemes jūrmalu.
L.Siliņš bija viens no tiem, kurš 1954. gadā ASV Kongresā liecināja par latviešu
cīņu. Tas palīdzēja ASV neatzīt Baltijas valstu okupāciju. Un zīmīgi, ka šodien
Strasbūrā Eiropas Padome pieņems komunistiskā terora nosodījuma deklarāciju.
Grāmata būs avots zviedru akadēmiskajām aprindām un sabiedrībai – lai labāk
izprastu tā laika notikumus.”
J.Stradiņš pateicās Zviedrijas valdībai un vēstniecībai par attieksmi pret latviešu
bēgļiem. Daudzi no tiem kļuva par profesoriem, turpināja akadēmisko karjeru. Ja
runājam par leģionātu izdošanu – ir jāatceras sabiedrības un karaļa attieksme;
tā bija negatīva.
Zigrīda Siliņa atzina: “Viņa mūžs bija straujš, un šis saiets dos man spēku
turpināt viņa darbu, sakārtot arhīvu, lai būtu grāmata par latviešu politisko
trimdu.”
Ainārs Dimants, kopas “Austrums”
vecbiedru vadītājs, atgādināja, ka no “Austruma” vecbiedriem L.Siliņš nebija
vienīgais, kurš piedalījās pretestības kustībā, tādu bija 40, sākot ar
Konstantīnu Čaksti. “Šīs grāmatas visas būtu jāizdod angļu valodā,” secināja
A.Dimants.
Latvijas vēsturnieku komisijas pie Valsts prezidentes priekšsēdētājs akadēmiķis
Andris Caune, novērtējis L.Siliņu kā leģendu, teica: “Viņam bija dzīves
pienākums pret tiem, kuri bija gājuši bojā. L. Siliņš centās pats izdot savus
pētījumus un arhīvus. LU Latvijas vēstures institūtā viņa darbu turpina Dzintars
Ērglis – par tiem LCP locekļiem, kuri palika Latvijā, par viņu likteņiem.”
Kurts Grīnups, LCP radists, atcerējies tālo gadu notikumus un baisās sekas, kas viņu
uz 18 gadiem aizveda tālos ziemeļu rajonos, nolasīja savu veltījuma dzejoli Latvijai
ar vēlējumu, lai “Saule spoži svētī šo zemi”.
Aleksandrs Eihe atzina, ka atrodas šeit kā dzīvs piemērs tam, ka Leonīds Siliņš,
savā “laivu akcijā” pārvedot viņa vecākus uz Gotlandi, izglāba viņu dzīvību.
Vēlāk visa ģimene ieguva akadēmiskos grādus, un pats A.Eihe darbojās Latviešu
palīdzības komitejā. J.Stradiņš papildināja, ka Aleksandra Eihes tēvs, K.Čakstes
līdzgaitnieks, bija viens no tiem 188 deklarācijas veidotājiem, kurā pieprasīta
Latvijas neatkarība.
LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonda vadītāja Ļubova Zīle dalījās atmiņās
par izdotajiem L.Siliņa darbiem. Indulis Blūmfelds atcerējās, ka mūžīgi rosīgais
Leonīds Siliņš mīlējis teikt – man taču tik daudz vēl jāpaspēj, un nav laidis
klāt savam rakstāmgaldam dzīvesbiedri Zigrīdu – sak, ka tik kaut ko nesajauc. “Nu
tu esi tam galdam pietuvināta,” pasniedzot Zigrīdas kundzei baltu rozi, teica
runātājs. Mākslinieks Kārlis Dobrājs nolasīja romantisku leģendu par zemi, kurā
augusi Zelta ābele. Nu, protams, to iekāro gan Melnais, gan Sarkanais kungs. Zelta
ābeli dabūs tas, kurš ar vienu cirtienu saskaldīs tās saknes. Ja vien neatradīsies
kāds, kurš iestāsies vidū... Tā radusies ideja par pieminekli K.Čakstem.
J.Stradiņš atgādināja Leonīda Siliņa vēstuli, kurā viņš paudis domu –
K.Čakste, demokrātiski noskaņots cilvēks, nevēlētos sev pieminekli Rīgas centrā,
bijušā Ļeņina pieminekļa vietā. Būtu jāceļ piemineklis pretestības kustības
idejai, minot visu dalībnieku vārdus. Gunila Karlsone sirsnīgi pateicās par pasākuma
ideju un dāvāto grāmatu, kurai jāmudina zviedri labāk saprast vēsturi. Leonīds
Siliņš ir ievērojams gan Zviedrijā, gan Latvijā, sacīja diplomāte.
Dr. habil. sc. pol. Tālavs Jundzis piemiņas stundas noslēgumā uzsvēra, ka mēs
visi esam piedalījušies pretestības kustībā okupācijas režīmam. Un, lai Dievs dod,
ka mūsu ideju mantiniekiem nenāktos piedzīvot ko līdzīgu.
Ilga Tālberga