Pēc neaizsniedzamā U-2 notriekšanos

Ar izlūkošanas misiju

Piecdesmitajos gados amerikāņu un angļu izlūklidmašīnas vairākkārt ielidoja Padomju Savienības teritorijā, arī pāri Urāliem Sibīrijā, fotografējot pilsētas un meklējot slepenus objektus. Reizēm šie lidojumi bija visai intensīvi. Tā 1956.gada 4. jūlijā U-2 pacēlās no lidlauka Visbādenē, pārlidoja Poliju, Baltkrieviju, Baltiju un Ļeņingradu. Tajā nedēļā bija vēl seši lidojumi. ASV prezidents Dvaits Eizenhauers sankcionēja katru U-2 lidojumu, jo viņš jutās spiests novērot padomju raķešu būvi.
Tajā maija rītā, kad Kremlis un valsts gatavojās 1. maija svētkiem, ASV pilots Frānsiss Gērijs Pauerss, uzņēmis augstumu no Pešavaras lidlauka ar mērķi Būdē Ziemeļnorvēģijā, draudēja iegrūst PSRS pretgaisa aizsardzību negodā. Ņ.Hruščovs bija saniknots. Koļcovas aviobāzes augstlidojumu pārtveriznīcinātāja T-3 pilots kapteinis Igors Mentjukovs saņēma pavēli pārsniegt 19 km augstumu un taranēt U–2. Bet I.Mentjukovs netika ne tuvu U-2 un atgriezās bāzē.
Taču F.G.Pauerss tika notriekts ar raķeti netālu no Sverdlovskas. Kad lidmašīnas atlūzas radarā radīja iespaidu, ka lidojums turpinās, vēl tika izšautas raķetes. Viena no tām pat notrieca vecākā leitnanta Sergeja Safronova MIG-19. Bet F.G.Pauerss katapultējās un nolaidās kādas padomju saimniecības teritorijā, kur kāds pārsteigts krievu zemnieks palīdzēja viņam piecelties…
Ņikita Hruščovs, saņēmis šo ziņu, no prieka palēcās. Tobrīd viņš atradās Mauzoleja tribīnē. Pa Sarkano laukumu plūda ļaužu kolonnas. Mauzoleja tribīnē cauri padomju vadītāju rindām pie Ņ.Hruščova izspraucās PSRS Pretgaisa aizsardzības spēku virspavēlnieks maršals Sergejs Birjuzovs. Bez formas tērpa. Daudziem bija skaidrs, ka noticis kas neparasts. Mikrofons neuztvēra abu sarunu, bet Ņ.Hruščova sauciens “Malači!” pārskanēja visu Sarkano laukumu.

Sensacionālākā spiegošanas prāva

ASV prezidents par F.G.Pauersa likteni uzzināja tikai pēc vairākām dienām. Sākās sensacionālākā spiegošanas prāva aukstā kara vēsturē. U-2 incidents deva toreizējam Padomju Savienības vadītājam ieganstu izjaukt paredzēto galotņu konferenci Parīzē, bet Dvaits Eizenhauers bija spiests atzīt spiegošanas lidojumu sankcionēšanu. F.G.Pauersam pēc 61 dienas pratināšanas un skaļas tiesas prāvas tika piespriesti 10 gadi apcietinājumā, no kuriem pirmie trīs jāpavada cietumā, bet atlikušie – darba nometnē. F.G.Pauersu no Lubjankas pārveda uz 150 km attālo Vladimiras cietumu.

“Mani sauc Zigurds Krūmiņš”

Vladimiras cietumā satikās divi spiegi, tas gan ārpus cietuma sienām netika popularizēts. Īsu brīdi pēc F.G.Pauersa cietuma uzrauga ēkā ienāca kāds vīrs ar bereti galvā. “Mani sauc Zigurds Krūmiņš,” roku sniegdams, angļu valodā stādījās priekšā ienācējs. F.G.Pauerss atvainojās, mēģinādams izrunāt uzvārdu, jo viņam esot grūtības ar krievu vārdiem. “Esmu latvietis,” sacīja Zigurds. F.G.Pauerss bija lūdzis kameras biedru, kas runātu angliski. Abi tika ievietoti nelielā kamerā, kurā dienu un nakti dega 100 vatu spuldze.
Zigurds paskaidroja F.G.Pauersam, ka šinī ēkā ievietoti bīstamākie politiskie ieslodzītie. Arī viņš, Zigurds, notiesāts uz 15 gadiem par nodevību. 1944. gadā, kad krievi otrreiz sākuši okupēt Latviju, Zigurds brīvprātīgi pret vecāku gribu iestājies vācu armijā. Kad bijis skaidrs, ka Vācija karu zaudējusi, viņiem likts cīnīties arī pret sabiedrotajiem. Tad daudzi dezertējuši, arī Zigurds. Lai nekristu krievu gūstā, kas draudēja ar nāvi, Zigurds devies uz rietumiem. Kritis angļu gūstā. Nometnē Zigurdu savervēja angļu pretizlūkošanas dienests un nosūtīja uz Angliju speciālā aģentu skolā. Pēc mācībām viņu ar laivu izsēdināja Latvijas krastā ar uzdevumu iesaistīties pagrīdes darbā, sūtīt ziņojumus, palīdzēt cilvēkiem slepeni iekļūt un izkļūt no Latvijas. Zigurds pagrīdē darbojās vairāk nekā pusotra gada, bet ar vecākiem apzināti nesazinājās, atstājot viņus pārliecībā, ka dēls kritis. Sekojusi nodevība, un viņš nonācis čekas rokās. Tiesa, kas notikusi padomju garā bez aizstāvības, Zigurdam piespriedusi 15 gadus, trīs pavadīti vieninieka kamerā. Kad nepārtrauktās pratināšanās nav izdevies Zigurdu salauzt un nodot pārējos pagrīdniekus, Cietumu pārvalde aizrakstījusi vecākiem, un tie apmeklējuši ieslodzīto.
Abi nolēma, ka F.G.Pauerss palīdzēs Zigurdam labāk apgūt angļu, bet Zigurds kameras biedram – krievu valodu. Kaut arī F.G.Pauersam kameras biedrs bija iepaticies, pilnībā tomēr viņam neuzticējās, jo varēja būt iespēja, ka Zigurds ir padomju spiegs.
Visgrūtākās F.G.Pauersam bija naktis. Nenāca miegs, spuldzes gaisma spieda acīs. Grūti bija pierast pie cietuma apstākļiem. Zivju zupu, ko deva pusdienās, viņš nespēja ieēst, pat degunu turot ciet. Amerikānim piederīgie bija atsūtījuši uz cietuma pārvaldi 250 dolārus. Viņš varēja iegādāties produktus cietuma veikaliņā. Abu cietumnieku dzīvi smagi māca bezdarbs un neziņa. Vēstules pienāca ļoti reti. Tā kā Vladimiras cietuma bibliotēkā bija grāmatas tikai krievu valodā, čekas aģenti no Maskavas universitātes grāmatu krātuves piegādāja sējumus angļu valodā.
Par spīti visām nebūšanām, Vladimiras ieslodzījuma vieta bija tāds kā paraugcietums ar uzdevumu parādīt pasaulei, cik labi padomijā apietas ar ieslodzītajiem. Notika pat fotografēšanās, kuras laikā ieslodzītajiem lika smaidīt. Reizēm demonstrēja krievu propagandas filmas. Atbildot uz čekas ierēdņu jautājumu par filmām, amerikānis tās salīdzināja ar savas zemes otršķirīgajām Mežonīgo Rietumu lentēm. Salīdzinājums krievus briesmīgi satrieca.
Zigurds iepazīstināja lidotāju ar krievu klasiķu darbiem. Izrādījās, ka F.G.Pauerss ir vājš pretinieks Zigurdam šaha spēlē. Zigurdam nesagādāja grūtības uzvarēt pat aklajā spēlē, sēžot ar muguru pret šaha dēli. Tomēr amerikānis strauji progresēja. Abi lūdza darbu un saņēma atļauju izšūt paklājus. Zīmējumus un materiālu sūtīja Zigurda vecāki. Amerikāņu lidotājs cītīgi izšuva latviskos rakstus uz maisa drēbes, lai izvairītos no krievu valodas mācībām.
Dzirdot ziņas no Maskavas radio, kas augu diennakti skanēja kamerā, par amerikāņu neizdevušos invāziju Kubā, F.G.Pauersu pārņēma vēl lielāka bezcerība. Viņam sākās sirdsdarbības traucējumi un pasliktinājās redze. Zigurds ar vecāku palīdzību sagādāja vitamīnus, nepārtraukti uzmundrināja kameras biedru.
Pienāca otrie Ziemassvētki apcietinājumā, gadu mija – klāt 1962. gads. Februāris atnāca ar pārsteigumu. Ieradās čekas pulkvedis, kas bez ievada paziņoja, ka F.G.Pauerss rīt dosies uz Maskavu “bez sargiem”. Amerikānis sasēja sainī savus trīs izšūtos latviskos paklājus, tiem pa vidu noslēpjot cietuma dienasgrāmatu, visu pārējo mantību novēlot Zigurdam. Viņi pavadīja nakti sarunās. Apmainījās ar adresēm un fotogrāfijām. Zigurds uz tās uzrakstīja: “Manam draugam un kameras biedram 9.9.60 – 8.2.62. Zigurds Krūmiņš.”
No rīta agri ieradās F.G.Pauersa pavadoņi. Abu kameras biedru atvadīšanās bija īsa, abiem asaras acīs. Zigurds atvadu vārdus sacīja ar izteiktu Virdžīnijas akcentu.
Vakarā F.G.Pauerss jau bija Maskavā, tālāk ceļš veda uz Austrumvāciju. Gaidot turpmākos notikumus, čekas pulkvedis uzaicināja F.G.Pauersu uz šaha partiju. Lidotājs bija gandarīts un pateicīgs Zigurdam, jo pretinieks ticis vairākkārt pieveikts. Berlīnē viņu apmainīja pret ne mazāk slaveno latviešu izcelsmes krievu spiegu pulkvedi Rūdolfu Ābelu, kuru amerikāņi bija notiesājuši uz 30 gadiem cietumā…

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Divi karavīri pret komunismu

Zigurdam vēl atlika pavadīt cietumā astoņus gadus, un tomēr viņš priecājās par drauga atbrīvošanu pirms laika. Tikai 1969. gadā F.G.Pauersam atļāva izdot grāmatu par piedzīvojumiem Krievijā un U-2 notriekšanu. Beidzot viņš varēja izpildīt savu pirms septiņiem gadiem cietumā doto solījumu un uzrakstīt Zigurdam Krūmiņam. Atbildi gan F.G.Pauerss nesaņēma.
F.G.Pauersam smagie Padomju Savienības cietuma apstākļi, kad reizēm kamerā temperatūra noslīdēja mīnusos, kad apcietinātie mēnešiem ilgi nesaņēma ziņas par tuviniekiem, kad viņus turēja neziņā un bez pienācīgas medicīniskās aprūpes, varēja kļūt liktenīgi, ja blakus nebūtu tāds kameras biedrs kā Zigurds Krūmiņš. Var secināt, ka mūsu tautietis bija labāk sagatavots spiega darbam, viņš bija fiziski un morāli spēcīgāks, viņam bija lielākas izredzes izdzīvot iekrišanas gadījumā. Tomēr jāatzīst, ka liela nozīme F.G.Pauersa izdzīvošanā bija apstāklim, ka viņš bija lielas un varenas valsts pārstāvis, kā arī politisko apstākļu sakritībai, jo jau 1961. gadā Ņ.Hruščovs runāja par mieru un sadzīvošanu, kā arī iespēju piedot Amerikai incidentu ar U-2.
Gan Gērijs Pauerss, gan Zigurds Krūmiņš bija karavīri cīņā pret komunismu. Viens kļuva slavens un plaši pasaulē pazīstams, par otru reti kāds zināja, – tāds ir karavīru liktenis. Tikai apstākļu sakritība viņus saveda kopā tālu no savām dzimtenēm – vienu lielas un varenas valsts, otru – mazas un apspiestas tautas dēlu. Abi stoiski, nezaudējot pašcieņu, pārcieta visas grūtības un cīnījās līdz galam, viens otru atbalstot, kā karavīriem pienākas…
…F.G.Pauerss nositās helikoptera avārijā 1978. gadā.
…Zigurda Krūmiņa tālākais liktenis autoram pagaidām nav zināms.