Uzticamus cilvēkus ar pilnīgi “tīrām” kadru anketām vairumā ieveda no Krievijas – kopā ar darbgaldiem un traktoriem. Tā ar politiskās modrības ieganstu latvieši tika diskriminēti paši savās mājās. Jāteic, ka šāds stāvoklis vēl arvien nav izlabots. Lai cik savādi tas būtu, bet skaitliski gluži nelielā latviešu buržuāzija spēja sekmīgi vadīt visas nozares savā šķiriskajā valstī. Turpretī latviešu strādnieku šķira, zemniecība un darba inteliģence, kas veido tautas milzīgo vairākumu, tagad, izrādās, nespēj tikt galā ne ar dzelzceļu (priekšnieks – biedrs Krasnobajevs), ne ar republikas finansēm (finanšu ministrs – biedrs Manoilo), ne ar lauksaimniecību (Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks lauksaimniecības jautājumos – biedrs Skobkins), ne ar miliciju un prokuratūru. Es pāršķirstīju Rīgas valdības tālruņu sarakstu (kā zināms, valdības tālrunis ir tikai augsta ranga vadītājiem). No 572 uzvārdiem 269 izrādījās krievu. Tādus un līdzīgus piemērus varētu uzskaitīt bezgalīgi daudz. Pirmajos pēckara gados mūsu republikā tiešām valdīja liels kvalificēto kadru trūkums un krievu tautas palīdzība bija ļoti vērtīga. Bet tagad apstākļi krasi mainījušies: krievu biedri, kas aizsēdējušies atbildīgās vietās, kavē nacionālo kadru izvirzīšanu. Nepietiekami pārzinādami vietējos apstākļus un latviešu tautas īpatnības, viņi ļoti bieži spēj strādāt tikai daudzmaz apmierinoši vai vienkārši slikti.
Ļoti daudzi pie mums baidās, ka pašreizējais PSKP CK un padomju valdības sastāvs nespēs šīs problēmas atrisināt. Šai sakarībā tiek minēti šādi fakti.
Lielākā daļa partijas un valdības vadītāju ir krievi, bet lielas tautas pārstāvim ir grūti saprast mazas tautas domas un jūtas pat tad, ja viņš ir marksists.
Pašreizējie vadītāji lielākā vai mazākā mērā ir Staļina laika audzēkņi, bet uz Staļinu, kā uzskata, vairāk nekā uz jebkuru citu var attiecināt Ļeņina vārdus, ka “pārkrievojušies cittautieši vienmēr pārsāla īsteni krievisko noskaņojumu ziņā”. Staļina laikā krievu lielvalstiskais šovinisms tika ne vien pamatīgi uzpūsts, bet tam pat radīja “zinātniski marksistisku” pamatojumu. Šķiet, ka PSRS vadītāju vidū ir ne mazums cilvēku, kas nacionālo republiku pārkrievošanu uzskata par marksistiskās nacionālās politikas uzvaru, par PSRS tautu draudzības triumfa apliecinājumu.
Gandrīz jebkuras nozares latviešu tautības darbinieki min piemērus, kas rāda vissavienības valdības iestāžu nevērīgo attieksmi pret nacionālo republiku vajadzībām.
Viens no šādiem piemēriem, kas izraisa sašutumu visā latviešu tautā, ir Latvijas mežu nesaudzīgā iznīcināšana. Pateicoties PSRS Valsts plāna “gādībai” un PSRS Mežrūpniecības ministrijas centībai, meža izciršanas normas Latvijā no gada gadā stipri pārsniedz dabisko pieaugumu. Tas notiek tāpēc, ka PSRS Mežrūpniecības ministrija līdz pat šim laikam nav izpildījusi PSKP XIX kongresa lēmumu par kokmateriālu sagatavošanas pārbazēšanu uz Sibīriju un zemes austrumiem. Bet Latvijā mežs aug blakus pirmklasīgam ceļam – tātad Latvijā var nocirst pēdējo priedi, lai Maskavas biedri varētu ziņot par kokmateriālu izvešanas plāna izpildi... Dažu deputātu – latviešu tautas sūtņu – vārgie, kautrīgie iebildumi PSRS Augstākajā padomē netika ņemti vērā (un arī tas ir ļoti raksturīgi!). Meža izciršanas plāns mūsu republikā sestajā piecgadē faktiski nozīmē nāves spriedumu atlikušajiem Latvijas mežiem.
Otrs piemērs no pavisam citas dzīves jomas. Latviešiem, tāpat kā citām tautām, ir savi kultūras pieminekļi, to skaitā zemnieku sētas un nami, kur dzimuši, dzīvojuši un radoši strādājuši ievērojami rakstnieki, mākslinieki, kultūras darbinieki. Šo pieminekļu restaurācijai un uzturēšanai kārtībā nepieciešamas zināmas summas no valsts budžeta. Jau vairākus gadus PSRS Finanšu ministrija, saskaņojot budžetu, šo pantu izsvītro. Tas nozīmē: valdība, kura pēc kara tikai Mihailovskas ciema un tā apkārtnes atjaunošanai, kur dzīvojis un radījis lielais krievu dzejnieks A.S.Puškins, atvēlēja 10 miljonu rubļu, atteicās dot dažus simtus tūkstošu rubļu, lai glābtu pieminekļus, kas dārgi katra latvieša sirdij. Tikai šogad (t.i., 1957.g.) pirmo reizi izdevās saņemt ļoti ierobežotas summas šim nolūkam.
Neizpratni izraisa arī dažas Latvijas industrializācijas iezīmes. Pie mums veido veselu virkni lielu uzņēmumu, kuru vajadzībām burtiski viss tiek ievests no Krievijas: iekārtas, inženieri, strādnieki, izejvielas. Arī produkciju ved uz turieni – atpakaļ. Rodas jautājums – kāda jēga radīt nacionālā republikā tādas rūpnīcas, izņemot vienu: palielināt krievu iedzīvotāju skaitu, panākt, lai viņi izveidotu vairākumu, un tad kādā jaukā dienā, balstoties uz šo vairākumu, pasludināt nacionālo savienoto republiku par likvidētu un lūgt KPFSR Augstāko padomi, uzņemt Krievijas sastāvā jaunu autonomo republiku... Kareļu–somu republikas piemērā daudzi latvieši redz pašu likteņa bēdīgo perspektīvu.
Kā zināms, 1953.gadā notika Latvijas KP CK plēnums (tāpat arī Lietuvā), kur tika atklāti brēcoši fakti par novirzīšanos no marksistiski ļeņiniskās politikas nacionālajā jautājumā. Taču pieņemtie lēmumi palika tikai uz papīra. Nevar neredzēt, ka tādā kārtā nekrievu tautas intereses ziedotas par labu lielvalstiskiem noskaņojumiem. Vai šo lēmumu (kas, cik man zināms, nav atcelti) neizpilde nav kapitulācija lielkrievu šovinisma priekšā?
Ja vērtē, kā tiek ievērotas latviešu tautas nacionālās tiesības, tad gaužam bēdīgā gaismā parādās kā mūsu republikas valdība, tā arī republikas partijas organizācijas vadība. Viņiem būtu jāpauž tautas griba, jācīnās par tautas prasību izpildi, taču viņi to dara ļoti vārgi. Tas arī saprotams – visi mūsu vadītāji ir izgājuši baigo staļinisko aklās paklausības un bezierunu izpildes skolu. Visvairāk viņi baidījās, ka varētu tikt apvainoti buržuāziskajā nacionālismā, tāpēc sacentās “no augšas” nākamo norādījumu priekšzīmīgā izpildē. Protestēt, cīnīties par tautas interešu, Latvijas īpašo apstākļu ievērošanu – tas viņiem ir kaut kas pilnīgi jauns. Daudzi no viņiem nav uz to spējīgi arī tāpēc, ka paši paguvuši pārkrievoties, attālinājušies no savas tautas un katrā nacionālās pašapziņas izpausmē gatavi ieraudzīt “buržuāziskā nacionālisma atliekas”.
Turklāt daudzi mūsu vadītāji ir cilvēki ar ļoti viduvējām spējām, kas izvirzījušies tieši savas paklausības, nevis talanta dēļ. Viņi tagad gluži pamatoti baidās par savām vietām, un gaidīt no viņiem enerģisku rīcību būtu vienkārši naivi.
Rusifikācija ir novedusi pie tā, ka padomju varas nodibināšanu Latvijā tautā dēvē kā “krievu atnākšanu”, pašu padomju varas pastāvēšanu kā “dzīvi pie krieviem”; komunistisko partiju un Latvijas ĻKJS traktē kā krievu organizācijas, bet dienestu padomju armijā kā dienēšanu “krievu armijā”. Tas nozīmē, ka visi šie institūti rusifikācijas gaitā arvien vairāk un vairāk atsvešinās no tautas, zaudē autoritāti.
Nesen mans paziņa jautāja kādam kolhoza priekšsēdētājam: “Kāpēc tik daudzi kolhoza jaunieši (to skaitā arī komjaunieši) baznīcā iesvētījās?” Atbilde skanēja: “Tāpēc, ka luterāņu baznīca tagad palikusi vienīgā patiesi nacionālā organizācija, kurā nav iespiedušies krievi. Tā ir vienīgā organizācija, kas ar tautu runā tai saprotamā valodā.”
Un, ja man jautātu, kā rīkotos latviešu jaunieši, ja izceltos karš ar angļu-amerikāņu kapitālistisko valstu grupējumu, es būtu spiests atzīt: diez vai vairums dotos liet asinis, lai aizstāvētu Latvijas tālākās pārkrievošanas iespējas.
Bet viens latvietis – komunists (starp citu, nesen likvidētās latviešu nacionālās karaspēka daļas virsnieks) izteica bažas, ka varētu pienākt laiks, kad par galveno spēku, kas saturētu vienkopus padomju republiku savienību, varētu kļūt padomju armija ar krievu ģenerāļiem un maršaliem priekšgalā.
Tagad atliek jautājums: kāpēc es visu to uzrakstīju?
Lūk, atbilde.
1. Tāpēc, ka es kā latviešu tautas dēls esmu vitāli ieinteresēts manas tautas gaišās nacionālās nākotnes nodrošināšanā.
2. Tāpēc, ka es dziļi ticu komunistiskajai partijai, tās gaišajam prātam, tās uzticībai Ļeņina idejām. Es esmu pārliecināts, ka PSKP CK ir spējīga likvidēt visas pagātnes negatīvās sekas un veiks to apņēmīgi. Pretējā gadījumā es nebūtu šķiedis spēkus un laiku rakstīšanai.
3. Tāpēc, ka redzu, ka ir apdraudēts tas, kam esmu atdevis savas apzinātās dzīves labākos gadus līdz šim un kam es apzināti vēlos veltīt arī visu atlikušo dzīvi. Kā ierindas komjaunietis, kā skolas komsorgs, kā komjaunatnes CK lektors un, visbeidzot, kā žurnālists esmu centies ar vārdu un spalvu pārliecināt savus tautiešus, ka vienīgi sociālismā, vienīgi PSRS tautu saimē rodama garantija latviešu tautas gaišajai nākotnei. Bet tagad es redzu, ka tas, kas izveidots ideoloģiskajā jomā, – tai skaitā arī mans niecīgais pienesums – grīļojas, ka tā pamatus izskalo varena straume, kas arvien vairāk pieņemas spēkā. Tās ir tautas apvainotā nacionālā goda jūtas, pašaizsardzības jūtas, nācijas pašsaglabāšanās jūtas.
Bet šīs jūtas ir stiprākas par visu. Tās nevar nodzēst ne ar ko – ne ar kādiem materiāliem labumiem, ne ar kādām propagandas frāzēm. Aizlaida lauksaimniecību – to varēs izlabot dažās piecgadēs. Bet aizlaidiet nacionālo jautājumu – un jums nāksies ievākt iesēto vēl pēc vairākām paaudzēm.
Nacionālo republiku pārkrievošana, kas notiek, aizbildinoties ar dažādo tautu draudzīgo līdzāspastāvēšanu, ir jāizbeidz, jo tā ved uz mūsu daudznāciju valsts galvenā spēka – tautu draudzības – bojāeju. Latviešu tauta ir pacietīga un – es atļaujos sacīt – diezgan kulturāla tauta, kurai parasti prāta apsvērumi valda pār jūtām. Tā patiešām jūt dziļas simpātijas pret krievu tautu un apzināti vēlas dzīvot ar to draudzībā. Bet latviešu tauta arī vēlas palikt pašu mājās saimnieka lomā. Pašreizējais stāvoklis rada draudus tās nacionālajai eksistencei, un tā sāk to arvien skaidrāk apzināties. Tā redz, ka tās laipnību un viesmīlību sāk izmantot pret tās dzīvības interesēm. No tā neizbēgami izriet atbilstoši secinājumi. Lūk, kā man teica jauns elektrotehniķis: “Kad tu padomā, cik daudz krievu sabraukuši Rīgā un ko tas mums nozīmē, tad gluži nevilšus sāc lūkoties ar aizdomām uz savu labāko darbabiedru krievu.”
Kāds skolotājs sacīja: “Es neapšaubāmi esmu par sociālistisko dzīvesveidu, es esmu ļoti apmierināts, ka varu dzīvot sabiedrībā, kurā neesmu spiests pārdot ne sevi, ne citus. Taču, ja man kā latvietim būtu jāizšķiras par manas tautas eksistēšanu kapitālismā vai tās asimilāciju, izšķīdināšanu krievu masā sociālismā, tad es būtu spiests izvēlēties pirmo iespēju.”
Es jautāju savam skolas biedram, ļoti spējīgam cilvēkam, kas varētu ieņemt daudz atbildīgāku posteni un dot daudz vairāk labuma padomju sabiedrībai, – kāpēc viņš nestājas partijā. Viņš atbildēja: “Es to labprāt darītu, ja būtu pārliecināts, ka manai tautai galu galā nenāksies uzstāties pret šo neprātīgo rusifikāciju. Tad es gribu būt tautas pusē.”
To nesacīja cilvēks, kas nācis no buržuāzijas vai saklausījies “Amerikas Balsi”. To sacīja jauneklis, kas izaudzis trūkumā, saņēmis augstāko izglītību pie padomju varas, bijušais aktīvais komjaunietis.
Līdzīgi noskaņojumi latviešu jaunatnes apziņā nostiprinās arvien vairāk un plašāk, īpaši jaunajā inteliģencē.
Ja ar šo manu vēstuli tiktu iepazīstināti daži mūsu republikas vadošie darbinieki, viņi, iespējams teiktu, ka manā vēstulē ir daudz pārspīlējumu un tendenciozitātes. Tā viņi varētu teikt tāpēc, ka, pirmkārt, daži no viņiem zināmā mērā ir atrauti no masām, nepietiekami zina cilvēku noskaņojumu un, otrkārt, tāpēc, ka manis minētie fakti var izraisīt secinājumu, ka ideoloģiskā audzināšana tautu draudzības garā mūsu republikā norit slikti. Kā zināms, dažiem vadītājiem piemīt vājība – censties parādīt stāvokli rožainā gaismā, lai tādā veidā izceltu savus personīgos nopelnus.
Es domāju, ka masu ideoloģiskajā audzināšanā mums tiešām ir daudz nopietnu trūkumu. Taču galvenais mūsu propagandas vājuma (es teiktu tieši: neveiksmes) cēlonis nav tas, ka mūsu lekcijas, pārrunas un raksti būtu zemā līmenī vai arī ka to skaits būtu nepietiekams. Galvenais neveiksmju cēlonis ir tas, ka latviešu darbaļaužu acīs mūsu vārdi, kad runājam par nacionālo jautājumu, galīgi nesaskan ar faktisko stāvokli. Un tas padara veltīgas pat vislabāko propagandistu un aģitatoru pūles.
Biedri Maskavā varētu secināt, ka Latvijā ļoti stipri attīstās buržuāziskais nacionālisms un ka šī vēstule arī uzrakstīta šīs ideoloģijas ietekmē, jo autors lieto tādus terminus kā “rusifikācija”, “asimilācija”, “diskriminācija” utt., kurus, kā zināms, attiecībā uz padomju iekārtu lieto imperiālistiskā propaganda.
Gribu pateikt, ka es lietoju šos vārdus ne tāpēc, ka būtu šīs terminoloģijas piekritējs. Bet es esmu spiests tos lietot, jo daudzu latviešu darba cilvēku acīs tiem ir pilnīgi reāls saturs, tie atspoguļo reālās dzīves parādības. Taču diez vai šo faktu varētu uzskatīt par imperiālistiskās propagandas panākumu. Izšķirīgais ir tas, ka tauta savā dzīvē redz parādības, kuru nosaukumus nākas ņemt no buržuāziski nacionālistiskās propagandas. Tātad – ja mēs nepapūlēsimies enerģiski un konsekventi likvidēt šīs parādības, mēs kļūsim par pašiem labākajiem, pašiem vērtīgākajiem palīgiem padomju varas ienaidniekiem.
Nekādus konkrētus pasākumus es neiesaku, jo uzskatu, ka vadītāji tos var izstrādāt ar daudz dziļākām zināšanām. Manas vēstules mērķis – pievienot vēl vienu signālu tiem signāliem, kuri, bez šaubām, jau atrodas centrālo iestāžu rīcībā.
Viens ir skaidrs: kamēr Padomju Savienībā pastāvēs nacionālās atšķirības (un tās vēl būs ļoti, ļoti ilgi), latviešu tautai ir jānodrošina ne ar ko neapdraudēts vairākums savā dzimtajā zemē, visās Latvijas pilsētās un rajonos, vislielākā nacionālās attīstības brīvība.
Nekādi puspasākumi un ārišķības (piemēram, tagad krievu biedri dažās avīzēs sākuši parakstīt savus rakstus ar latviskiem pseidonīmiem...) nepalīdzēs; tie spēj stāvokli tikai pasliktināt.