
Par darba laika organizāciju ES dalībvalstīs
Procedūra:
koplēmums, pirmais lasījums
Debates: 2005.gada 10.aprīlī
Balsojums: 2005.gada 11.aprīlī
Eiropas Parlaments (EP) 10.maijā diskutēja par Eiropas Komisijas
izstrādāto projektu direktīvai par darba laika organizāciju. Galvenās domstarpības
izpaudās jautājumā par tā saukto atteikšanās iespēju: Komisijas projektā
paredzēta iespēja darbiniekam atteikties no 48 darba stundu ierobežojuma nedēļā un
strādāt ilgāk. Savukārt Alehandro Serkass (Spānija), kas sagatavoja ziņojumu par
likumprojektu, un vairums EP atbildīgās komitejas pārstāvju vēlas direktīvas
projektu grozīt tā, lai šādas atteikšanās iespējas nebūtu. Tas garantētu darba
drošību un uzlabotu darba apstākļus.
Eiropas komisārs Vladimirs Špidla, ievadot debates, atzīmēja, ka likumprojekta
mērķis ir apvienot divus principus:
1) darbinieku veselība un drošība: nosakot 48 stundas kā maksimālo darba stundu
skaitu nedēļā, direktīva aizsargās darbinieku veselību un drošību;
2) elastība, kas dalībvalstīm vajadzīga, lai vērstos pret bezdarbu un veicinātu ES
konkurētspēju. Šajā nolūkā paredzēta iespēja, ka dalībvalstis drīkst ļaut
darbiniekiem atteikties no 48 stundu ierobežojuma, citiem vārdiem — darba ņēmējam
vienoties ar darba devēju par vairāk nekā 48 stundām nedēļā. Šo laiku aprēķina nevis
katru nedēļu, bet kā vidējo skaitu, par atskaites periodu ņemot gadu.
Vēl Eiropas Komisija vēlējās dežūras laiku dalīt aktīvajā un neaktīvajā.
Par Parlamenta ziņojumu atbildīgais deputāts A. Serkass uzstājoties uzsvēra, ka
iespēja atteikties (t.s. opt out princips) ir pretrunā ar ES līgumiem un Pamattiesību
hartu, jo neaizsargā darba ņēmēju tiesības. Valstīs, kur atteikšanās iespēja
pastāv, šīs tiesības tiek pārkāptas. A.Serkass aicināja grozīt direktīvu,
nepieļaujot vairāk darba stundu nedēļā. Tas nekādā gadījumā netraucē saglabāt
elastību, jo 48 stundas aprēķina kā vidējo stundu skaitu nedēļā, par atskaites
periodu nosakot vienu gadu.
Šādu viedokli atbalstīja arī Ria Omens–Ruijtens (Nīderlande) un vairāki citi
Eiropas Tautas partijas un Sociāldemokrātu grupas deputāti. Džīns Deniss Lamberts
(Lielbritānija) uzsvēra, ka «noguruši darbinieki ir bīstami darbinieki» un
Lielbritānijā divas trešdaļas darbinieku nemaz nezina, ka viņiem ir tiesības uz
48 stundu ierobežojumu nedēļā — darba devējs, sagatavojot darba līgumu,
lielāku stundu skaitu piedāvā automātiski, un darbinieks to vienkārši paraksta.
«Direktīva arī izraisīs sociālo dempingu,» atzina arī Dimitrs Papadimoliss. «Vai,
pieņemot šādu direktīvu, jūs vēlaties, lai jums operāciju veic noguris ķirurgs?»
viņš jautāja.
Pretēju viedokli pauda Bernārs Leidū (Francija), daži Neatkarības /
demokrātijas grupas deputāti un Mogenss Kamre (Dānija). Pārmērīga regulēšanas
tieksme ir pretrunā ar mērķi panākt augstu nodarbinātību. Mūsdienu sabiedrībai ir
vajadzīga elastīga pieeja, un nodarbinātajiem ir jādod tiesības izvēlēties.
Domstarpību gandrīz nebija jautājumā par atskaites posma noteikšanu 48 stundu
aprēķināšanai.
Eiropas Komisija ieteica ļaut dalībvalstīm noteikt gadu kā atskaites laikposmu –
līdz šim tas bija četri mēneši. Referents A. Serkass atbalstīja šādu pieeju,
tomēr, viņaprāt, elastība jālīdzsvaro, garantējot darbinieku veselības un darba
drošības apstākļu pārbaudes. Komiteja vēlējās arī panākt, lai gadījumā, ja
uzņēmumā nav kolektīvā darba līgumu, darba devējam būtu pienākums par jebkuriem
darba laika aspektiem ar saviem darbiniekiem apspriesties un novērst jebkurus riskus
darbinieka veselībai un drošībai.
Vairāki deputāti ieteica darba laiku organizēt tā, lai darbinieki varētu veltīt
laiku mūžizglītībai. Viņuprāt, ar elastīgāku darba laiku jāļauj darbiniekiem
veltīt pietiekamu laiku ģimenes dzīvei. Viņi arī vēlējās panākt, lai direktīva
attiektos uz tiem darbiniekiem, kas strādā vairākās darba vietās, tāpēc tika
iesniegts grozījums, lai vienas personas darba laiku aprēķinātu, summējot stundu
skaitu visās viņas darba vietās.
Darba laika direktīva (2003/88/EC) nosaka minimālās prasības, lai nodrošinātu
aizsardzību vairumam nodarbināto — būtisks izņēmums ir vadošie darbinieki.
Nodarbinātajam ir tiesības uz 11 stundu atpūtu diennaktī, regulāriem
pārtraukumiem, ne vairāk kā 48 darba stundām nedēļā (ja vien nav iepriekšēja
vienošanās starp darbinieku un darba devēju), vismaz 4 atvaļinājuma nedēļām gadā
un ierobežojumiem attiecībā uz nakts darba stundām. Spēkā esošā 2003. gada
direktīva apvieno divas agrāk – 1993.gadā un 2000.gadā – pieņemtas direktīvas.
Tagad Eiropas Komisija šis tiesību akts tika pārskatīts, lai Padome (dalībvalstu
ministri) un Eiropas Parlaments to kopīgi pieņemtu.
Pirms astoņiem gadiem Lielbritānijai izdevās panākt vienošanos, ka dalībvalstīm ir
tiesības nepiemērot 48 astoņu maksimālo darba stundu skaitu nedēļā, ievērojot
atsevišķus nosacījumus: darbiniekam bija jāsniedz iepriekšēja piekrišana,
darbinieku, kas nevēlas atteikties, nedrīkst nosodīt, un ir jāuzskaita papildus
nostrādātās stundas. Tomēr darbinieki sāka iebilst pret savām atteikšanās it kā
tiesībām — īpaši tie, kuriem piedāvātajā darba līgumā jau bija iekļauta
atteikšanās klauzula. Pēc viņu uzskata, tā ir faktiskas izvēles brīvības
ierobežošana.
Strīdus izraisīja arī dežūrlaika definīcijas trūkums, jo vairākās valstīs
neaktīvo dežūras laiku bija pieņemts nereģistrēt tāpat kā parastās darba stundas.
Eiropas Kopienu tiesa lietās par ārstu dežūru laikiem nolēma, ka tie ir jāskaita kā
darba laiki — šim lēmumam bija būtiska ietekme uz vairākām dalībvalstīm,
piemēram, Francija, Spānija un Vācija pēc tiesas sprieduma veselības aprūpes nozarē
ieviesa atteikšanās sistēmu.
Latvijā dežūras laiku reģistrē tāpat kā parasto darba laiku un pašlaik nav
paredzētā individuālā atteikšanās iespēja no 48 stundu ierobežojuma nedēļā.
Par A. Serkasa ziņojumu Parlaments balsoja 11. maijā.
Eiropas Parlamenta deputātu nostāju, lai tiktu atcelta pašreizējā iespēja darba
ņēmējam atteikties no 48 darba stundu ierobežojuma nedēļā un lai visas dežūras
stundas uzskaitītu kā parastu darba laiku, Eiropas Parlaments vakar pieņēma ar 345
balsīm par, 264 pret un 43 atturoties, pirmajā lasījumā balsojot par ziņojumu
saistībā ar darba laika direktīvu.
Eiropas Parlaments 11.maija balsojumā nepiekrita Eiropas Komisijai, kas direktīvas
projektā vēlējās saglabāt darbinieku individuālās tiesības atteikties no
maksimālā 48 stundu skaita nedēļā. Komisija gan plānoja šīs atteikšanās
nosacījumus darīt stingrākus. Atteikšanās tiesības ir spēkā vairākās valstīs,
bet nav noteiktas Latvijas tiesību aktos. Grozījumu par atteikšanās iespēju deputāti
pieņēma ar 378 balsīm par, 262 pret un 15 atturoties.
Ar šo balsojumu deputāti arī prasa, lai visu dežūras laiku, gan aktīvo, gan
neaktīvo, reģistrētu kā parastu darba laiku.
Plenārsēdē notika karstas deputātu debates par to, vai darba laiks jāregulē
stingrāk nekā pašlaik (lai garantētu darbinieku veselību un drošību) vai – gluži
pretēji – darba ņēmējiem jāpiešķir lielāka rīcības brīvība.
Dalībvalstu ministriem par EP pieņemto likumprojekta redakciju jāpauž kopīga
nostāja. Ja pieņemto tekstu noraidīs, direktīvu izskatīs otrajā lasījumā.
Kā direktīva nākotnē ietekmēs Latvijas darba devējus un darba ņēmējus — lasiet rītdienas laikraksta B daļā