Ar brīvdomības un brīvības zīmolu

Nobeigums. Sākums “LV” 19.04., 26.04.2005

Zemnieka Karla Andresena māja Flensburgas apriņķa Vedingas ciemā, kur Kārlis Reimanis strādāja no 1942. gada marta līdz 1945. gada maijam. Uzņēmums izdarīts 1989. gadā, kad K.Reimanis aizsāka saraksti ar saimniecības tagadējiem īpašniekiem Tomseniem Foto no K.Reimaņa personīgā arhīva

3. Viens varu vērpetēs

Līdz ar Otrā pasaules kara beigu kārtējo gadadienu biežāk nekā agrāk sabiedrībā uzvirmo strīdi par Hitlera un Staļina režīmu līdzību, pat vienādību. Turklāt bieži vien sakritība izpaudās ne tikai lielās līnijās un īpaši cietsirdīgā attieksmē pret režīmam nepakļāvīgajiem – tirānija paliek tirānija –, bet pat sīkumos.“Atbrauca vietējo kolhozu priekšsēdētāji. Sākās izsūtīto sadalīšana pa kolhoziem. Tā bija ļoti pazemojoša procedūra un atgādināja vergu tirgu. Priekšsēdētāji pūlējās sev izmeklēt gados jaunākus un muskuļotākus darba lopus.”Tā savu ierašanos komunistu pārraudzītajā Sibīrijā atceras 1949.gada martā aizvestā Aija Ozoliņa. Ar viņas atmiņām var iepazīties grāmatā “Via Dolorosa”.Kārlis Reimanis uz Vāczemi, kur valdīja nacisti, tika atvizināts septiņus gadus agrāk.

Holandiešu piena mašīnu kalpībā

– Kā notika darbaspēka izraudzīšana Flensburgā?

– Visus aizveda uz Arbeitsamt jeb darba biržu. Nonācām lielā istabā, ko sadalīja redelītes. Vienā pusē bijām mēs, otrā – vācu zemnieki, kas atbraukuši, lai izmeklētu savām saimniecībām strādniekus.
Nekad neesmu varējis lepoties ar dižu augumu, biju samērā sīks starp Lejaskurzemes puišiem, kas tiešām noauguši kā ozoli. Un saimnieku acis jau arī vispirms vērsās pie tiem lielajiem, stiprajiem.
No aizmugures vēroju telpā sanākušos kalpu meklētājus. Viņi manī neiedvesa ne mazāko uzticību. Bija divi tipi. Vieni – mazi, tukli, ar hūtītēm galvās, spalviņa aiz cepures lentas – viņi caurcaurēm atgādināja vācu baronus, kādus biju redzējis Latvijā teātra izrādēs. Otri atkal bija gari, līki, izkāmējuši, nošļukušām ūsām – vairāk izskatījās pēc poļu šļahtičiem, nevis vāciešiem. Un visi raudzījās ar tādām aukstām zivs acīm uz latviešu puišiem: kuru tad nu ņemt, kuru ne... Dažs vēl paspaidīja darbaspēka muskuļus... sajūta, ka tevi kā zirgu pērk.
Raudzījos šajā pūlī vēl: vai tad nu nepamanīšu kādu cilvēcīgāku? Kā tad – aizmugurē stāv viens ar nolaideniem pleciem, tāds diezgan nošņurcis vīriņš ap gadiem piecdesmit, nonēsātu platmalīti galvā, vienkāršu darba frenci mugurā. Jutu šajā zemniekā sev ko radniecīgu. Spruku klāt un uzrunāju viņu vāciski: esmu zemnieku jauneklis, gribu pie jums strādāt. Saimnieks bija priecīgs, ka spēsim sazināties. Vienojāmies. Pieveda mani pie ierēdņa, tas mudīgi nokārtoja papīrus. Iesēdāmies atsperratos un braucām.
Ceļš nebija īpaši tāls, saimniecība atradās kādus piecus kilometrus no Flensburgas. Tur nostrādāju trīsarpus gadus, līdz kara beigām.

– Kā iejuties svešajā vidē? Kādi bija tavi darba pienākumi?

– Man ļoti laimējās. Tā izrādījās dāņu ģimene apvidū, kur pēc Pirmā pasaules kara bija nobalsots, ka paliks pie Vācijas. Viņi izturējās pret mani ļoti cilvēcīgi. Protams, es kārtīgi strādāju. Man tas nebija nekas neparasts – esmu taču zemnieka dēls. Darba apstākļi gan izrādījās grūtāki nekā tēva paspārnē. Un ne tikai tāpēc, ka svešumā. Tā bija pavisam cita tipa saimniecība – tur ražoja pienu, ko deva holandiešu 25 lielas slaucamās govis, milzīgas piena mašīnas.
Četros no rīta bija jāceļas. Līdz septiņiem govīm vajadzēja būt izslauktām, pēc tam vāca pienu kopā. Manā ziņā bija visa mēslu bagātība seklajā kūtī. Ar ķerru mēslus izšķūrēju pagalmā. Tad aicināja brokastīs. Turpmākais darbs – mēsli jāsasviež augšā uz lielo kaudzi. Krātuve bija, kā nākas, betonēta, nekas no mēsliem vai vircas negāja sāņus un zudumā. Krāva slāni pēc slāņa, reizēm bija jāsviež pat divu metru augstumā. Kad ar šo pienākumu tiku galā, gaidīja lauka darbi. Norauties iznāca pamatīgi. Vasarās divas stundas atvēlēja diendusai – kārtīgi gulējām. Tad jau arī varēja vakarā strādāt līdz deviņiem, desmitiem. Viena svētdiena mēnesī bija brīva.
Pēc tam viss sākās no gala, nemitīgs ritms.
Tā pagāja kara laiks. Un mana galviņa šajā kalpībā tika glābta.
Nonācu latviešu bēgļu nometnē okupācijas zonā, kur noteicēji bija angļi.

Tas garais ceļš uz mājām

– Kārtējo reizi vajadzēja izdarīt izvēli. Vairums izšķīrās par palikšanu svešumā. Kāpēc tu pavērsies pret šo straumi, kas uz to pamudināja?

– Man tik tiešām pavērās vislielākās iespējas. Bija vienošanās ar okupācijas varu, ka latviešiem pagaidām, kamēr noskaidrosies pēckara Latvijas statuss, mājās nav jābrauc. Apkārt jau rosījās dažādu firmu vervētāji, kas meklēja darbaspēku un aicināja slēgt līgumus. Visa pasaule bija vaļā. Varēja tikt uz kuģiem par matrožiem, par celtniekiem Āfrikā, vēl citur. Vairāki mani darba biedri latvieši šos piedāvājumus izmantoja. Kā viņiem veicās, nezinu. Man pēc atgriešanās dzimtenē nekāda sarakste ar svešumā palikušajiem nebija iespējama.
Es izvēlējos doties mājup. Jutos pārāk cieši saistīts ar savu dzimteni. Biju latvietis, Latvija bija mana tēvzeme. Kaut gan apzinājos: par darbu Vācijā, kaut piespiedu kārtā, man neviens paldies neteiks, drīzāk otrādi – būs nepatikšanas. Pēc teorijas man kā komjaunietim vajadzēja cīnīties pret ienaidnieku līdz pēdējam elpas vilcienam – tas jau vien skaitījās noziegums, ka biju palicis dzīvs. Tomēr, kā jau minēju iepriekš, par Staļina režīmu kā ko īpaši zvērīgu man nebija ne jausmas. Attēlos laikrakstos redzēju šo smaidīgo vīru, kas nu no visu laiku asiņainākā kara bija iznācis kā uzvarētājs. Uztvēru viņu kā pozitīvi domājošu valstsvīru, ko godāja gan Rietumos, gan Austrumos.
Bijām neliels pulciņš to, kas izšķīrās par mājupceļu. Vispirms mums nācās paslepus pārvākties uz krievu nometni, viņus centās pēc iespējas drīzāk nogādāt uz Padomju Savienību. Tikām iekšā šādā ešelonā, un drīz vien Lībeka palika aiz muguras, nu bijām padomju okupācijas zonā. Tur visus gaidīja filtrācijas nometne.

– Tā laikam tolaik bija neizbēgama procedūra. Bet kā tā risinājās?

– Ielika šādā nometnē kādu pusotru tūkstoti cilvēku. Un tad kādudien izdalīja milzīgas anketas ar jautājumiem septiņdesmit. No tēvutēviem līdz padomju laikam. Rūpīgi aizpildīju, nodevu, turpināju mitināties nometnē. Mūs nodarbināja vācu rūpnīcu nojaukšanā, darbgaldi un cits aprīkojums tika vests uz Padomju Savienību. Kādunakt bija jādodas ceļā. Pēc kilometriem piecdesmit gaidīja nākamā nometne. Atkal viss tāpat. Un vēlreiz jāpilda anketa. Jautājumi it kā tie paši, bet pavisam citā secībā.
Tā šādu anketu nācās pildīt trīs reizes, turklāt jautājumi katru reizi bija citā kārtībā. Es šo triku atminēju: kam nav ko slēpt, tas arvien atbildēs vienu un to pašu, lai kā jautājumus sagrozīsi. Bet tam, kas vēlējās izmantot izdevību un ielīst svešā ādā, šāda jaukšana sagādāja grūtības. Dažu arī atmaskoja.
Septembra sākumā mūs beidzot sāka vest uz mājām. Braucām ar amerikāņu studebekeriem. Vispār visa sarkanarmija Vācijā bija tikai uz amerikāņu riteņiem, es neredzēju nevienu krievu smago automašīnu. Pie Toruņas auto, kurā braucu, iekļuva negadījumā. Starp smagi cietušajiem biju arī es – salauztas ribas, smaga kontūzija. Slimnīcā mani uzreiz pat neievietoja palātā, uzskatīja par nāvinieku. Tomēr kādu sešu nedēļu laikā izķepurojos. Novembra sākumā vienatnē devos tālāk ar maizes ķieģelīti padusē, to iedeva pārtikai. Braucu vispirms uz Brestu, tad Minsku, Rīgu, līdz nonācu Liepājā.
Tur kādā ieskrietuvē paņēmu kafiju. Bet kas tad tas – nevaru norīt! Par laimi, poliklīnika turpat netālu. Izrādās, biju saslimis ar difteriju. Manā vecumā! Zirgu vilkta sanitārā kariete aizvizināja uz slimnīcu. Tur ilgāku laiku atrados uz dzīvības un nāves robežas. Teica, ka izglābušas amerikāņu antibiotikas.
Kad jau varēju parunāt, pateicu māsiņai vecāku adresi, lai aizraksta. Par viņiem nezināju neko, pat to ne, vai vēl dzīvi. Vienrīt šķita, ka sapņoju – pie gultas sēdēja māte. Par to stāstot, man vēl arvien aizžņaudzas balss, pat pēc tik daudziem gadiem. Uz mātes vaigiem redzēju asaras. Sapratu – tas nav sapnis, bet īstenība.
Reizēm mēdz jautāt: kas ir laime? Tā ir izjūta, kas mani pārņēma tobrīd. Pēc tam savā mūžā nekad neesmu sajutis ko līdzīgu.

Kad pati dzīve atdara acis

– Kāds iegrozījās tava jaunākā brāļa liktenis?

– Vilni iesauca leģionā, viņš nokļuva 15.divīzijā, būvpulkos Polijā. Šo vīru gaitas pietiekami precīzi un tēlaini ir aprakstījis Gunars Janovskis un Alfrēds Dziļums. Kad fronte bruka, brālim izdevās ar kuģi nokļūt Liepājā. Kara beigas viņš sagaidīja slēptuvē vecāku mājās. Izdzīvoja.
Bet cik daudz bija to, kas nepārnāca!
Pēc tam brāli tāpat kā daudzus gaidīja filtrācijas nometne. Tad dienests iekšlietu karaspēkā – trīs gadus vajadzēja apsargāt kriminālistus. Pēc tam mūža garumā darbs par mehanizatoru.

– Bet tu taču Cīravā nepaliki?

– Devos uz Rīgu, lai turpinātu izglītību. Mana komjaunieša biedra karte vecās rijas kleķa sienā bija labi saglabājusies. Eduards Berklavs ierosināja atjaunot manu komjaunieša stāžu arī par kara gadiem. Iestājos Rīgas 1.vidusskolā, kur drīz vien tiku izvirzīts par skolas komjauniešu sekretāru. Biju milzum aktīvs. Tikai tagad apjēdzu, ka daži skolotāji centās šo manu darbīgumu piebremzēt arī tā, ka uzdeva lielus darbus, piemēram, uzzīmēt sienasavīzi, kas man prasīja daudz laika un pūļu.
Tomēr skološanos vajadzēja turpināt neklātienē, jo mani uzaicināja darbā Latvijas komjaunatnes centrālkomitejā par lektoru. No turienes 1949.gada aprīlī pārgāju darbā uz laikraksta “Padomju Jaunatne” redakciju. Pavasarī beidzu neklātienes vidusskolu un rudenī sāku neklātienē studēt vēsturi. Tolaik strādāju ar milzu aizrautību un ticību. Tā bija tik liela, ka darba biedri mēļoja: Kārlis Reimanis pat deju vakaros, ar meitenēm dancojot, viņas aģitē par padomju varu. Apmēram tā arī bija.
Sākumā biju ļoti iecietīgs pret spilgtajām negācijām, kas izpaudās jau tūdaļ pēc kara beigām. No Krievijas plūda iekšā nonīkuši maišelnieki, arī noziedznieki. Sapratu – karš ir prasījis milzu upurus, vairums labāko cilvēku ir palikuši kaujas laukos, visas materiālās vērtības bija jāziedo, lai gūtu uzvaru.

– 1949.gada 25.martā tu vēl biji komjaunatnes centrālkomitejā. Cik tur strādājošie zināja par gaidāmo un varbūt pat paši tika iesaistīti izsūtīšanā?

– Nekā. Mums par to nebija ne mazākās informācijas. Netikām brīdināti pat ne ar vienu vārdu. Kāds posts nodarīts Latvijas laukiem, to redzēju vēlāk, braukādams redakcijas komandējumos un redzēdams tukšās mājas. Izsūtīšana tieši skāra arī manus radiniekus – uz Sibīriju tika aizvests arī mans tēvabrālis Krišs Reimanis ar ģimeni.
Tieši žurnālista darbā sāka mosties pirmās šaubas par padomju varas darbību un līdzekļiem mērķu sasniegšanai. Iebraucēji uz Latviju gāzās straumēm vien. Sākumā domāju, ka tā ir stihija, ko vajag un var regulēt. Bet tad secināju: viss tiek darīts mērķtiecīgi. Un tas manā sirdī tūlīt skāra latvisko, patriotisko stīgu. Jo līdz tam visa attīstība ne tikai saskanēja ar manu komjaunieša pārliecību, bet arī ar uzskatu, ka daru labu savai tautai. Nu redzēju, ka tas viss šķobās. Ka izvirza nevis labākos, bet balamutes un cilvēkus ar netīru morāli. Sapratu, ka priekšzīmīgo darbinieku skaits ikvienā sabiedrībā ir ierobežots, ka izlēcēji, kas tik vien prot, kā veikli izvirzīties, vienmēr ir bijuši un būs. Izšķirīga nozīme manu uzskatu maiņā bija Staļina briesmu darbu atmaskošanai 1956.gadā. Tolaik veidoju “Padomju Jaunatnes” satīrisko pielikumu “Asā slota”.

– Kāda gan nebrīvā valstī var būt satīra?

– Tomēr. Politiskās lietas neskārām. Rakstījām vienīgi par sadzīvi. Bet arī tad garāmejot iznāca atklāt gan nacionālās, gan citas iezīmes. Iemanījāmies likt lietā arī Ēzopa valodu, ko lasītāji lieliski saprata. Ar savu vārdu feļetonus neparakstīju, ierastais segvārds bija R.Kalme, vēlāk arī Ķīķis Svīķurbis. “Aso slotu” krāšņoja un daudz asāku padarīja labi zīmētāji – Uģis Mežavilks, Imants Melngailis. Ļoti smalks kungs, inteliģents ar savu rokrakstu bija karikatūrists Gunārs Vīndedzis. Tiesa, vēlāk čeka viņu uz vienu gadu iespundēja cietumā. It kā esot zīmējis kailas sievietes, bet bildītes kāds pārdevis. To atzina par pornogrāfijas izplatīšanu. Un tā pēc padomju likumiem bija krimināli sodāma darbība.

– Tā tu pamazām nonāci līdz vēstulei “Pravdai”. Vai tas nebija naivi – cerēt, ka palīdzēs Maskava?

– Tobrīd vēl daudziem, arī man, šķita, ka visas nelietības pastrādā vietējie varasvīri, ka Kremlī to nezina. Ja Maskavā zinātu visu, kas notiek Latvijā, tad tā nebūtu. Jā, var teikt, biju saglabājis ticību labajam caram. Kaut jau apjautu, ka kļūda ir pašos sistēmas pamatos.
Vēstuli rakstīju ar roku, bet caur koppapīru, tāpēc otrais eksemplārs palika pašam. Vēlāk 1959.gadā mani tirdīja Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Jāņa Vēvera, tā paša, ko Krievijā daudzina kā vienu no 1937.gada bendēm, vīri: vai man neesot noraksta? Teicu, ka nav. Ja būtu atdevis, tas droši vien tiktu iznīcināts.

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv