ATSAUCĒ IETVERT:
Zem politisko lielvaru riteņiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.04.2005., Nr. 67 https://www.vestnesis.lv/ta/id/106952
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Zem politisko lielvaru riteņiem
Anglijas ārlietu ministrs E. Bevins savā atbildē A. Bosomam norādīja, ka valdības pozīcija Baltijas jautājumā ir pilnīgi skaidra. Pēdējos sešus gadus Anglija ir atteikusies atzīt de iure šo valstu inkorporāciju PSRS, kā arī noraidījusi padomju prasības uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas noguldījumiem Anglijā. Bet jāsaprot, ka pašreizējā situācijā Padomju Savienība kontrolē Baltijas valstis un nepastāv reālas iespējas tās atbrīvot. Ja Anglija ierosinātu Parīzes miera konferencē apspriest Baltijas problēmu, tas tikai radītu veltas cerības baltiešiem. E. Bevins atzīst, ka viņam patiesi žēl Baltijas tautu, bet Anglija ir bezspēcīga tām kaut kā palīdzēt.
Dž.Hikersona memorandā paustās atziņas nenozīmēja, ka ASV gatavojas tuvākajā laikā piekāpties PSRS un kardināli mainīt savu nostāju Baltijas valstu jautājumā. ASV pozīcijas maiņu nobremzēja attiecību saasināšanās ar PSRS un aukstā kara sākums. To apliecina 1946.gada 1.decembrī Lielbritānijas vēstniecībā Vašingtonā sagatavotais ziņojums. Šajā dokumentā uzsvērts, ka ASV Valsts departaments gatavojas novilcināt, cik ilgi vien iespējams, laiku, kad būs jāatzīst Baltijas valstu inkorporācija PSRS. Par to liecina tas, ka oktobra beigās ASV prezidents pieņēma Amerikas Lietuviešu padomes pārstāvjus un paziņoja, ka valsts nostāja Baltijas jautājumā paliek nemainīga. Ziņojumā bija arī atzīmēts, ka ASV Kongresa republikāņu partijas līderis Karols Rīss savā 12.oktobra runā izteicies, ka Latvija, Lietuva un Igaunija noteikti atjaunos savu neatkarību un padomju armijai būs jāaiziet no šīm valstīm.
Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991.gadā
Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks
Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.05.2005. Okupācijas laikā daudz resursu tika veltīts militārisma propagandai. Attēlā: viens no “Staļiniskās artilērijas dienas” pasākumiem Rīgā 1946.gada 26.novembrī Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004 |
Latvijas Centrālā padome joprojām cīņā
Arī Latvijas Centrālā padome, kas 1946.gadā darbojās trimdā,
nosūtīja garu memorandu Lielbritānijas ārlietu ministram E. Bevinam. Dokumentā bija
raksturota situācija Latvijā nacistu un padomju režīmu laikā. Tā autori uzsvēra, ka
vācu režīms, iesaucot latviešu vīrus t. s. brīvprātīgo leģionā, pārkāpa Hāgas
starptautiskās konvencijas. Kaut kas līdzīgs kara laikā notika okupētajā Francijā,
kur Elzasas-Lotringas apgabala iedzīvotājus nacisti mobilizēja un nosūtīja cīnīties
Austrumu frontē.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, Latvija atkal nonāca padomju pakļautībā, un
vienīgā cerība, kā atgūt brīvību, bija demokrātisko rietumu valstu atbalsts.
Latvijas Centrālās padomes vadība memorandā aicināja attiecināt arī uz Latviju
Atlantijas hartā ietvertos principus, tādējādi novēršot netaisnību, ko pret
mazajām valstīm veikuši agresori. Dokumenta noslēgumā padome lūdza britu ārlietu
ministru Parīzes miera konferencē noraidīt PSRS prasību par Latvijas un pārējo
Baltijas valstu aneksijas atzīšanu, kā arī uzaicināt uz konferenci to likumīgos
pārstāvjus. Tika izteikts ierosinājums aktīvāk iejaukties Baltijas jautājuma
risināšanā, pārtraukt padomju okupāciju un atjaunot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas
suverenitāti. Memorandu britu ārlietu ministram bija iesnieguši pēdējās Latvijas
Saeimas deputāti – Jāzeps Rancāns, Adolfs Klīve un Voldemārs Bastjānis.
 1947.gada februārī kādā Rīgas vēlēšanu iecirknī, kur “balotējās” latviešu tautas pirmais kandidāts – biedrs Staļins (attēls un teksts no kinožurnāla “Padomju Latvija”) |
Cerības uz Parīzes miera konferenci
Parīzes miera konferences laikā Baltijas valstu intereses centās aizstāvēt to sens draugs, britu parlamenta konservatīvo partijas deputāts Alfrēds C. Bosoms. Viņš 1946. gada augustā nosūtīja vairākas atbalsta vēstules premjeram Klementam Etlijam un ārlietu ministram E. Bevinam. A. Bosoms atzīmēja, ka pirms kara viņš ilgus gadus ir bijis Anglijas un Baltijas padomes prezidents un visu laiku centies aizstāvēt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas likumīgās tiesības. A. Bosoms ierosināja Anglijai Parīzes miera konferencē ultimatīvā veidā pieprasīt izbeigt netaisnību Baltijā. Lai to izdarītu, pēc viņa domām, jāsāk ar to, ka jāpanāk Baltijas jautājuma iekļaušana konferences oficiālajā darba kārtībā. A. Bosoms piedāvāja sniegt savu un citu britu parlamenta atbalstu.Anglijas ārlietu ministrs E. Bevins savā atbildē A. Bosomam norādīja, ka valdības pozīcija Baltijas jautājumā ir pilnīgi skaidra. Pēdējos sešus gadus Anglija ir atteikusies atzīt de iure šo valstu inkorporāciju PSRS, kā arī noraidījusi padomju prasības uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas noguldījumiem Anglijā. Bet jāsaprot, ka pašreizējā situācijā Padomju Savienība kontrolē Baltijas valstis un nepastāv reālas iespējas tās atbrīvot. Ja Anglija ierosinātu Parīzes miera konferencē apspriest Baltijas problēmu, tas tikai radītu veltas cerības baltiešiem. E. Bevins atzīst, ka viņam patiesi žēl Baltijas tautu, bet Anglija ir bezspēcīga tām kaut kā palīdzēt.
Trimdas latviešu memorands
Bijušais Latvijas ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns kopā ar
domubiedriem Bruno Kalniņu, Ādolfu Bļodnieku, Voldemāru Bastjāni, Mintautu Čaksti,
ģenerāli V. Tepferu u.c. 1946.gada 15.augustā nosūtīja Lielbritānijas delegācijas
vadītājam Parīzes miera konferencē E. Bevinam garu memorandu par Latvijas
starptautisko stāvokli. Dokumenta iesniedzēji sevi pieteica kā Latvijas Republikas
parlamenta deputāti, bijušie ministri, pretošanās kustības dalībnieki un pazīstami
sabiedrības pārstāvji. Dokumentā bija atspoguļota triju Baltijas valstu
nodibināšanās, to sasniegumi laika posmā starp diviem pasaules kariem, kā arī
attiecības ar Padomju Savienību līdz to okupācijai.
Memoranda 5.sadaļa veltīta Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas sadarbībai
Baltijas valstu neatkarības likvidēšanā. Dokumenta autori uzsver, ka pēc sabiedroto
uzvaras pār Vāciju spēku zaudējuši visi tie netaisnīgie līgumi, kuri noteica
Baltijas valstu neatkarības likvidēšanu. Memorandā, vadoties no Atlantijas hartas un
ANO principiem, pamatota neiespējamība atzīt Baltijas valstu okupāciju par likumīgu.
Ja Rietumu valstis piekristu PSRS prasībām, tās nonāktu pretrunā ar pašu
izvirzītajiem mērķiem aizvadītajā karā un radītu draudus ilgstošam mieram un
stabilitātei. Ja PSRS kontrolē nonāktu plaši Austrumeiropas rajoni, tā kļūtu par
imperiālistisku lielvaru un būtu ne mazāk bīstama kā nacistiskā Vācija. Ar laiku
Padomju Savienība sāktu dominēt visā Eiropā un Āzijā. Baltijas valstu
inkorporāciju nekādā gadījumā nevar atzīt un pamatot ar PSRS rūpēm par savu
drošību. Memorandā kategoriski noraidīts šāds viedoklis un uzsvērts, ka visu
ieinteresēto valstu kolektīva sadarbība ir labākais garants mieram un drošībai.
Baltijas valstu okupācija, to neaizsalstošo ostu sagrābšana padara PSRS par vadošo
valsti Baltijas jūrā un kopumā visā reģionā. Tas savukārt rada nopietnus draudus
Polijas un Somijas drošībai un suverenitātei, un nākotnē šīs valstis var kļūt par
padomju vasaļiem. Šādā situācijā diskomfortu sāks izjust arī Dānija, Zviedrija un
citas valstis. Viss kopumā liecina par to, cik būtiski starptautiskajai sabiedrībai ir
atjaunot triju Baltijas valstu neatkarību, tādējādi atjaunojot spēku līdzsvaru visā
Eiropas kontinentā.
 Tā 1946.gada novembrī izskatījās Latviešu biedrības nams, kur bija iekārtots PSRS armijas Baltijas kara apgabala Virsnieku nams Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004 |
Amerikas stingrā stāja
Parīzes miera konferencē ASV kopumā ieņēma PSRS nelabvēlīgu pozīciju un neatbalstīja tās vēlmes iegūt hegemoniju Austrumeiropā. Bet neoficiāli Valsts departamenta Eiropas lietu nodaļas vadītāja vietnieks Dž. Hikersons delegācijas locekļiem izteicās, ka, izejot no esošajām realitātēm, ASV tomēr agrāk vai vēlāk būs jāatzīst Baltijas valstu iekļaušana PSRS. 1946.gada 27.jūlijā izstrādātajā memorandā Dž.Hikersons atzina, ka par šādu soli ASV noteikti vēlēsies saņemt no PSRS kādu piekāpšanos tās prasībām. Par ļoti būtisku jautājumu ASV uzskatīja kompensāciju saņemšanu no PSRS par zaudētajiem īpašumiem Baltijas valstīs. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR atzīšana tomēr nenozīmēs, ka šo bijušo neatkarīgo valstu pilsoņiem Rietumos obligāti būs jāatgriežas PSRS. ASV arī iebilda pret balsstiesību piešķiršanu Baltijas padomju republikām ANO un citās starptautiskās organizācijās un forumos.Dž.Hikersona memorandā paustās atziņas nenozīmēja, ka ASV gatavojas tuvākajā laikā piekāpties PSRS un kardināli mainīt savu nostāju Baltijas valstu jautājumā. ASV pozīcijas maiņu nobremzēja attiecību saasināšanās ar PSRS un aukstā kara sākums. To apliecina 1946.gada 1.decembrī Lielbritānijas vēstniecībā Vašingtonā sagatavotais ziņojums. Šajā dokumentā uzsvērts, ka ASV Valsts departaments gatavojas novilcināt, cik ilgi vien iespējams, laiku, kad būs jāatzīst Baltijas valstu inkorporācija PSRS. Par to liecina tas, ka oktobra beigās ASV prezidents pieņēma Amerikas Lietuviešu padomes pārstāvjus un paziņoja, ka valsts nostāja Baltijas jautājumā paliek nemainīga. Ziņojumā bija arī atzīmēts, ka ASV Kongresa republikāņu partijas līderis Karols Rīss savā 12.oktobra runā izteicies, ka Latvija, Lietuva un Igaunija noteikti atjaunos savu neatkarību un padomju armijai būs jāaiziet no šīm valstīm.
Turpinājums sekos