Lučiāno Barisone vēro Lailu Pakalniņu

Lai cik temperamenta un izpausmes ziņā attālināti no pirmā acu uzmetiena var šķist itāļi un latvieši, pēdējo gadu pieredze rāda, ka tieši Itālijā mūsu kinematogrāfa mākslinieciskajam izteiksmes veidam ir laba augsne – filmas gan kritiķi, gan skatītāji uztver emocionāli un ieinteresēti. Itālija kā daiļo mākslu zeme ir neatgriezeniski iekļāvusi kustīgās bildes savā intereses lokā un uzskata to par ļoti nozīmīgu mediju. Kinofestivālus apmeklē daudz jaunu cilvēku, īsais kinokurss tiek iekļauts jebkuras universitātes programmā, kinozāles ir pilnas ar labvēlīgiem, zinātkāriem skatītājiem, kuri emocionāli pauž savu attieksmi pret ekrānā notiekošo.
Infinity filmu festivāla direktors Lučiāno Barisone (viņš darbojas arī kā Venēcijas kinofestivāla programmas atlasītājs) Lailas filmas bija savulaik redzējis Kannu festivālā (tur izrādīja arī režisores pirmo spēlfilmu “Kurpe”). Kopš tā brīža viņš sekoja autores daiļradei, un Venēcijā skatītais “Pitons” šo mākslinieciski jūtīgo un augsti profesionālo cilvēku pārliecināja, ka laiks iepazīstināt starptautisko vidi ar latviešu talantīgās režisores filmām kopumā. Visi kinofestivāli sacenšas savā starpā par jaunu talantu atklāšanu, un tieši šīs programmas, nevis vienkārši jaunās filmas nosaka festivālu kvalitāti, jo tajās izpaužas katra festivāla mākslinieciskā uzstādījuma koncepcija. Kad ārvalstu speciālistiem minēju par mūsu dalību Infinity festivālā, saņēmu atzinīgu apstiprinājumu, ka šis ne tik sen izveidotais notikums jau iekarojis savu autoritāti ar izcilu profesionalitāti un ļoti nopietnu teorētisko domu. Barisones kungs stādīja publikai priekšā dažus Lailas filmu seansus un darīja to tik aizrautīgi, ka neradās šaubas par viņa patieso saviļņojumu par režisores filmām. Savulaik Lučiāno Barisone vadīja arī “Pitona” preses konferenci Venēcijas kinofestivāla laikā, un, kā vēlāk atzinās privātā sarunā, fakts, ka Laila Pakalniņa un viņas vīrs Juris ir tik jauki, inteliģenti un profesionāli cilvēki, esot bijis izšķirošais viņa lēmumā veltīt tik nozīmīgu programmas sastāvdaļu Lailas filmām savā festivālā.

Kopā ar itāļu kinoskatītājiem

Par to tiešām pārliecinājāmies festivāla gaitā – Lailas Pakalniņas filmu seansi bija skatītāju pilni, pilsētas ielās ne reizi vien uzdūrāmies filmu fotogrāfijām (tai skaitā “Prado” kurpju veikala skatlogā!), kuras aicināja ierasties uz filmu skatēm, režisorei tika atvēlēts labi sagatavots materiāls katalogā, viņa tika uzaicināta piedalīties teorētiskajos semināros. Rakstu katalogam un interviju ar Lailu Pakalniņu sagatavoja itāļu kinokritiķe Grācija Paganelli, kura arī festivāla norises laikā vadīja tikšanos ar skatītājiem. Toreiz noskatījos vēlreiz vairākas Lailas Pakalniņas filmas, šoreiz kopā ar itāļu kino auditorijām. Īpaši prātā palicis “Kurpes” seanss – publikas reakcija bija ideāla, itāļi atsaucīgi uztvēra filmas augsti profesionālo režiju un vizuālo risinājumu, precīzi izprata filmas ironisko vēstījumu par PSRS režīma absurdu, apliecinot to ar skaļām smieklu šaltīm seansa laikā un skaļiem aplausiem pēc uzraksta “Filmas beigas”. Itāļu skatītājus īpaši aizkustināja dokumentālā filma “Mārtiņš”, kas tapusi sadarbībā ar Velku fondu, kurš cenšas palīdzēt tām ģimenēm, kuru bērniņi cieš no smagām slimībām. Pie Lailas Pakalniņas pēc seansa nāca parunāt vairāki skatītāji un pateicās par režisores jūtīgo attieksmi pret šo tēmu. L.Pakalniņas retrospektīvu lieliski vainagoja režisores vizuāli elpu aizraujošais darbs “Leiputrija”, kurā pasaules norišu lielā filozofiskā loģika reizē sāpīgi un smieklīgi atainojas putnu un dzīvnieku izdzīvošanas cīņā izgāztuvē.
Infinity festivāla būtiskā atšķirība no daudziem vienkārši modei sekojošiem pasākumiem ir mūsdienās izzūdošais cilvēciskais faktors – interese par intelektuālo domu, uzmanība pret mākslas darba autoru kā personību. Gan kritiķus, gan skatītājus visvairāk interesēja Lailas Pakalniņas savdabīgais pasaules redzējums, un neviens no auditorijas neuzdeva jautājumu, cik izmaksājusi šī filma.

Paskatoties uz sevi no malas

Kāda reāla nozīme ir šādām mūsu autoru filmu retrospektīvām ārvalstīs? Pirmkārt, tā ir lieliska iespēja reklāmai un informācijas apmaiņai. Festivālu katalogus saņem vairāki simti vai pat tūkstoši profesionāļu dažādās pasaules valstīs, ar Lailas filmām iepazinās arī festivāla viesi, ietekmīgi kinoprofesionāļi. Fakts, ka laba festivāla programmā iekļauta tik plaša latviešu autores retrospektīva, nenoliedzami izraisa interesi arī pašiem ieraudzīt šīs filmas, un visai ticams, ka tuvākajos gados citi festivāli vēlēsies šādu Lailas filmu demonstrēšanu atkārtot. Otrkārt, ir tik veselīgi palūkoties uz pašmāju norisēm no malas – un šai gadījumā atzinība Pakalniņas filmām nozīmē arī atzinību tiem kinoprocesiem, kuri norisinās Latvijā. Tas liecina par Latviju kā valsti, kuras oficiālajām institūcijām piemīt spēja saskatīt talantu un to atbalstīt – un kādreiz šis apliecinājums ir ļoti nepieciešams, lai spētu to uzturēt arī turpmāk. Lailai pašai reklāma vairs nav vajadzīga, jo profesionālie kinocilvēki, it īpaši dokumentālistikā, jau izsenis zina viņas vārdu un darbus – pašlaik pasaules ceļos aktīvi dodas jaunākās dokumentālās filmas “Autobuss” un “Leiputrija”. “Pitons” 2004. gadā vien jau paspējis pabūt 26 kinofestivālos.

Otrs, kas patiesībā ir pirmais, un citi

Otrs tikpat slavens Latvijas autors (pareizāk gan būtu teikt – pirmais) ir Hercs Franks – jau pāris gadu viņa filmu izlases tiek pieprasītas ne tikai festivālu programmām, bet arī teorētiskajiem semināriem un meistardarbnīcām, lai no šiem izcilajiem kinodarbiem mācītos kino studenti visā pasaulē. Šā gada jūnijā vēl viens Itālijas kinofestivāls Pročidā demonstrēs mūsu vecmeistara retrospektīvu, kā arī aicinās režisoru kopā ar Itālijas studentiem veidot īsfilmu.
Nacionālais Kinematogrāfijas centrs informācijas speciālistes Zigitas Saulītes vadībā speciāli Infinity filmu festivālam sagatavoja kārtējo izdevumu “Film News from Latvia”, kas šoreiz bija pilnībā veltīts Pakalniņas daiļradei. Gatavojot šo izdevumu, mums bija interesanti papētīt arī ārvalstu kritiķu atsauksmes par Lailas filmām. Viņas režisores rokraksts salīdzināts gan ar Andreja Tarkovska, gan ar zviedra Jana Troela, gan ar japāņa Takeši Kitano, francūža Žaka Tatī un amerikāņu dokumentālā kinoklasiķa Alberta Meisla kinopaņēmieniem. Kā 1998.gadā rakstīja franču žurnāls “Le Monde” – “Pakalniņas filmas ir nopietnas, smieklīgas un elegantas – tajās vienlaikus redzams gan visas pasaules smagums, gan tās gaišums”. Un visi par Lailu rakstošie profesionālie autori nonāk pie viena un tā paša secinājuma – Pakalniņas filmas ir unikālas, neatkārtojamas, tās atbilst visaugstākajam autorkino līmenim, ar kādu var lepoties jebkura valsts.

Filmas un festivāli. Festivāli un filmas

Kopš Nacionālā kinocentra dibināšanas Latvijas filmu ārvalstu izplatīšana kinofestivālos notikusi mērķtiecīgi un pārdomāti. Soli pa solim izveidoti profesionāli kontakti ar ārvalstu festivālu direktoriem, filmu kritiķiem, apgūta pieredze pie citu valstu kinoinstitūciju kolēģiem.
2001. un 2002.gadā festivālu skaits, kuros demonstrētas Latvijas filmas, izauga līdz 102, 2003.gadā tas sasniedza 184, bet 2004.gadā 120 dažādas Latvijas filmas piedalījās kopumā 164 starptautiskos kinofestivālos. No tām 31 bija spēlfilma, 44 dokumentālās un 45 animācijas filmas. Ar šiem rādītājiem Latvijas Nacionālais Kinematogrāfijas centrs ir krietni apsteidzis Igaunijas un Lietuvas kinoinstitūciju kolēģus.
Latvijas filmas 2004.gadā piedalījās starptautiskajos kinofestivālos 40 dažādās valstīs. Visvairāk festivālu norisinājās Francijā – 16, ASV – 14, Vācijā – 14, Krievijā – 14, Kanādā – 10, Itālijā – 9.
2004.gadā visbiežāk izrādītās filmas starptautiskajos kinofestivālos bija režisores Lailas Pakalniņas “Pitons” (studija “Hargla”) – 26 festivālos, režisora Vara Braslas filma “Ūdensbumba resnajam runcim” (studija “F.o.r.m.a”) – 21, režisores Daces Rīdūzes filma “Jāņtārpiņš” (studija AB) – 15, bet režisora Vladimira Leščova “Bezmiegs” (studija “Rija”) – 13 festivālos.
2004. gadā Latvijas filmas starptautiskajos kinofestivālos ieguva 18 balvas un 2 nozīmīgas nominācijas.
Veiksmīgi izmantojot trīs Baltijas valstu kopīgo filmu izplatīšanas platformu “Baltic films”, Kannu festivāla laikā European Film Promotion programmas “Producer on the Move” sastāvā līdzās ārvalstu kolēģiem iekļauts arī Latvijas kinoproducents Gatis Upmalis. Šī programma “Labo roku” un “Ūdensbumbas resnajam runcim” producentam dos iespēju iegūt labus kontaktus turpmākajai sadarbībai un pavēstīs profesionālajai kinovidei, ka arī Latvijas kinodarbinieki spēj uzņemt filmas, kuras augstu novērtē gan kolēģi, gan skatītāji. Cerams, ka Gatim Upmalim izdosies arī ieinteresēt ārvalstu producentus iesaistīties Vara Braslas nākamās filmas “Bastardi” (pēc Gunāra Janovska triloģijas motīviem) uzņemšanā. Kannu festivāla kinotirgū tiks demonstrēta arī Unas Celmas jaunā, tikko pabeigtā mākslas filma “Augstuma robeža” ar Rēziju Kalniņu, Jāni Paukštello un citiem iemīļotiem aktieriem galvenajās lomās.

Nacionālā Kinematogrāfijas centra ārvalstu sakaru speciāliste

Uzziņai:

1987.gadā Hercs Franks ar “Augstāko tiesu” uzvarēja Nionas festivālā, 1989.gadā Ivara Selecka “Šķērsiela” saņēma gan nozīmīgākā dokumentālā festivāla – Amsterdamas IDFA galveno balvu, un Jamagatas (Japāna) kinofestivāla labākās filmas nosaukumu. Filma saņēma līdz šim Latvijā vienīgo “Fēliksa” balvu – līdzīgi amerikāņu “Oskaram”, tas ir Eiropas Kinoakadēmijas balsojums par gada labākajām filmām. 1990.gadā Hercs Franks uzvarēja Leipcigas filmu festivālā ar nākamo filmu – “Reiz dzīvoja septiņi Simeoni”, filma iekaroja arī spāņu sirdis un 1991.gadā triumfēja Sansebastjanas festivālā.
Jevgēņija Paškēviča mākslas filma “Cilvēka dienas” bija pirmais Latvijas kinodarbs, kurš tika parādīts Berlīnes starptautiskajā festivālā (1988.gadā). 1995.gadā gavilēja mūsu animatori, jo Nila Skapāna “Lidosim!” saņēma Berlīnes festivāla animācijas programmas galveno balvu “Kristāla Lāci”. Berlīnē balvu 2002.gadā ieguva latviešu filma – Pētera Simma “Labās rokas”, kurai tika piešķirta Manfreda Zalcgēbera balva. 1995.gadā Latvijas vārds pirmo reizi izskanēja Kannu festivālā – tur Lailas Pakalniņas “Pastu” un “Prāmi” ne tikai parādīja kinoseansos, bet tās arī saņēma godpilno starptautiskās kinokritiķu žūrijas FIPRESCI apbalvojumu. Lailai Pakalniņai dots vēl viens pirmatklājējas gods – 2003. gadā “Pitons” startēja Venēcijas kinofestivālā, un tā bija pirmā Latvijas iekļaušana šā prestižā festivāla programmā.