Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar brīvdomības un brīvības zīmolu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.04.2005., Nr. 65 https://www.vestnesis.lv/ta/id/106744

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Čehija un Latvija - vienas platformas partneres

Vēl šajā numurā

26.04.2005., Nr. 65

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar brīvdomības un brīvības zīmolu

Turpinājums. Sākums “LV”, 19.04.2005.

2. Vērdiņš vērtību vējos

LAUKI1.PNG (39039 bytes)
Aikas – mājas, kuru vairs nav. Fotouzņēmumi izdarīti 1944. gada 9. jūlijā un nosūtīti Kārlim uz Vāciju. Priekšplānā tēvs Kārlis Reimanis sen., brālis Vilnis un māte Aleksandra. Mājas uzceltas pēc 1905. gada, jo iepriekšējās nodedzināja soda ekspedīcija. Abus vecos Reimaņus no Aikām izlika padomju vara 1949. gadā par valsts pārmērīgo nodevu neizpildi. Pēc tam mājās mitinājās kopsaimniecības laukstrādnieki, kas pamazām ēkas nodzīvoja un nokurināja. Tagad šos aizaugušos tīrumus esot iznomājuši kādi liepājnieki, lai iekoptu mežu
Foto no K.Reimaņa personīgā arhīva

Grāmatām un dokumentu kastēm pieblīvētajā Kārļa Reimaņa istabā pie sienas karājas paprāvs un rets fotoattēls – Staburaga klints. No akmens dzīlēm līst pavasarīgs ūdenskritums. Jau gandrīz pusi gadsimta šī ainava dabā ir zudusi, iznīcināta. Pie tās pašas sienas piesprausta zīmīte ar Senekas atziņu: “Dzimteni mīl ne tāpēc, ka tā ir laba, bet tāpēc, ka tā ir dzimtene.” Iespējams, tieši mīlestībā uz dzimteni meklējama atslēga izpratnei par garu, grūtu un reizēm pat baigu ceļu no maldiem līdz brīvdomībai un brīvībai.

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes

– Virpotāja iemaņas tev tomēr neizdevās pilnveidot. Kas notika?

– Droši vien šis pavērsiens jau bija izkalkulēts pirms tam, kad mani nosūtīja darbā. Radiorūpnīcā strādājošo skaits pieauga tiktāl, ka tā drīkstēja izdot savu avīzīti. Un es kļuvu par redakcijas vienīgo darbinieku, kaut pēc sarakstiem tāds nebiju nekad – algu saņēmu kā strādnieks, kas nodarbināts kādā cehā. Laikraksta redaktors bija kompartijas biedrs. Sākumā latvietis, mana darba pēdējos gados – krieviete, kas latviski neprata. Kad sāku, rūpnīcā vairāk nekā divas trešdaļas strādājošo bija latvieši, 1979. gadā – vairs tikai trešdaļa. Tad jau redakcijā avīzi vispirms gatavoja krievu valodā un pēc tam tulkoja latviski.

– Būtībā biji nosūtīts iekšējā trimdā. Cik ilgi šis tiesas nepiespriestais sods turpinājās?

– Deviņpadsmit gadus. Tad atļāva pāriet darbā uz Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību, kur nostrādāju līdz pensijai.

– No tava dzīvesstāsta zinu, ka 1941. gada maijā iestājies komjaunatnē. Tas bija pagrieziena punkts ar tālejošām sekām. Kas lielsaimnieka dēlu, turklāt audzinātu nacionālā garā, pamudināja uz šādu soli?

– Tad jāatgriežas tālākā pagātnē. Mans tēvs, arī Kārlis Reimanis, savulaik atteicās no māju mantošanas, lai varētu izglītoties. Vectēvs to ņēma tik ļoti ļaunā, ka pārtrauca sniegt jebkādu palīdzību. Saimniecību mantoja jaunākais dēls Krišs. Tēvs sāka studēt Rīgas Politehniskajā institūtā būvniecību, mācības pārtrauca Pirmais pasaules karš. Armijā tēvu neņēma stiprās tuvredzības dēļ. Bēgot no revolūcijas, tēvs ar savu līgavu, nākamo manu māti, nokļuva līdz pat Vladivostokai, kur 1922. gadā piedzimu es. Izpostītajā Krievijā ģimene cieta badu. Un tēvs apņēmās turpmāk pievērsties lauksaimniecībai, prātodams, ka tad viņa tuvajiem maize un kartupeļi būs vienmēr.
Divdesmito gadu vidū drīz pēc pārbraukšanas dzimtenē tēvs tika pie aizdevuma, iegādājās 11 hektārus Aizputes muižas bijušo lauku un izlēma būvēt māju. Viņš lēsa, ka smilšainajā zemītē labi padosies kartupeļi, ražu iepirks spirta brūzis, būs pietiekami naudas, lai atdotu parādus. Celtniecību tēvs uzticēja kādreizējam kursabiedram. Vienošanās bija bez rakstiska līguma. Bet darba izpildītājs klientu apkrāpa, pieprasot par būvi dubultmaksu. Ar uzpirktiem lieciniekiem blēdim izdevās gūt virsroku arī tiesā. Divkāršu peļņu zemes gabals nespēja sniegt. Vēl iegadījās arī saimnieciskā krīze. Dzīvojām lielā trūkumā, knapinājāmies visur. Un vienalga neizbēgām no ūtrupes.
Būtu nonākuši līdz ubaga spieķim, ja ne radiniece, Cīravas pagasta Aiku māju īpašniece. Viņa kopā ar vīru pēc 1905. gada revolūcijas bija spiesta bēgt uz Ameriku. Kad Aiku saimnieks mira, sieva atgriezās Latvijā veca un slima. Un novēlēja savulaik pagasta bagātākās mājas manam tēvam. Taču 52 hektāru plašā saimniecība bija apkrauta parādiem. 20 tūkstoši latu – fantastiska summa pirmskara Latvijas laukos. Tas jau bija Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiks, kad politiskā un ekonomiskā elite meklēja īpašumus skaistās vietās. Banka piesolīja par Aikām 40 000 latu. Un mans tēvs izdarīja milzu kļūdu, no piedāvājuma atteikdamies. Bet var jau saprast: viņš bija vecsaimnieka dēls, un mājas atradās jaukā upes līkumā, saimniecība bija burvīga. Viņš cerēja, ka izkulsies no parādu sloga. Tā bija ilūzija. Tik gudram cilvēkam, kāds bija mans tēvs, vajadzēja saprast, ka tas ir sapnis. Tomēr viņš nespēja no šī sapņa atteikties.
Jau tuvākajos gados parādi žņaudza aizvien ciešāk. Vairs nevarēja iegūt pat tik, lai segtu termiņmaksas, procentus un nodokļus. Dzīvojām pilnīgā nabadzībā. Atkal iezīmējās neizbēgamās ūtrupes draudi.
Es tolaik beidzu pamatskolu. Audzināts nacionālā garā, biju īsts latviešu patriots. Jau toreiz zināju, ka gribu studēt un pētīt Latvijas vēsturi. Bet sapratu – tādos materiālos apstākļos tas būs grūti, tēvam nav pa spēkam segt pat diezgan augsto mācību maksu vidusskolā. Izdomāju iestāties Jelgavas Skolotāju institūtā, kur skolas nauda bija daudz mazāka, tad strādāt un eksternā studēt vēsturi.

“Es tur nesaskatīju nekādas pretrunas...”

– Un tad nāca 1940. gada vasara...

– Jā, varas maiņa mūsu ģimenei sniedza uzskatāmus un vai ar roku aptaustāmus labumus. Jaunā valdīšana pārvilka krustu visiem zemnieku parādiem. Mēs uzreiz kļuvām brīvi no parādu verdzības. Un arī izglītība visās pakāpēs bija bez maksas.
Rudenī vairs neatgriezos Jelgavā, bet sāku mācīties Liepājas vidusskolā. Tur arī centīgi iepazinos ar jaunajām mācībām. Cik toreiz sajēdzu, padomju konstitūcija mani pilnīgi apmierināja. Tā deklarēja vienādas tiesības uz brīvu dzīvi un materiālo labklājību, arī uz cilvēcisko laimi kā lielajām, tā mazajām tautām padomju valstī. Es tur nesaskatīju nekādas pretrunas ar savu nacionālo noskaņojumu. Sapratu, ka Latvija ieiet lielā, draudzīgā tautu saimē, kur mēs lieliski dzīvosim un attīstīsimies. Šo manu noskaņojumu prasmīgi nostiprināja sabiedriskās audzināšanas skolotāji Fricis Arnis un Imants Sudmalis. Vismaz pēdējais, manuprāt, paša stāstītajam arī ticēja, viņu īpaši slavināja pēc kara, kad pats jau bija nobendēts.
Biju labs zīmētājs, pirmais skolnieks klasē. Uz ātru roku izveidotā skolas komjauniešu organizācija lūdza palīgos gatavot sienasavīzi, piedalījos arī citos pasākumos. Un tad saņēmu uzaicinājumu stāties komjaunatnē. Man nebija nekādu šaubu par šādu izvēli. Šķēršļus nesaskatīja arī mans tēvs, kas nu saimniekoja bez parādiem. Mēs bijām konkrētie ieguvēji, paraugs, ka skaistā, vilinošā teorija ir dzīvotspējīga.

– Kurā brīdī sāki saskatīt, ka padomju vārdi un darbi neiet kopā?

– Pirmais trieciens bija 1941. gada 14. jūnija izvešanas. Tomēr līdz galam šo traģēdiju neizpratu, nezināju tās apjomus. Pats gan arī redzēju, ka padomju varai pretinieku netrūkst. Imants Sudmalis jau pirms tam skaidroja, ka gaidāms karš ar Vāciju, ka cilvēki, kas varētu šaut mugurā, nedrīkst palikt frontes tuvākajā aizmugurē. Sapratu, ka aizdomīgie un bīstamie cilvēki tiek atbīdīti kur tālāk uz kara laiku, pēc tam viņi atgriezīsies. Man nebija nekāda priekšstata, ka Staļina režīms ir īpaši nežēlīgs un zvērīgs. To visu uzzināju vēlāk.
Tā īsti pretrunas padomju nacionālajā politikā un citur izpratu un sāku izvērtēt tikai pēc Staļina daļējas atmaskošanas, pēc 1956.gada.

– Kur tevi pārsteidza karš?

– Cīravā. Pēc mācību gada beigām atrados pie vecākiem. Labi, ka tā, ja būtu Liepājā, domājams, aizietu bojā, kā daži mani skolasbiedri.
Dzīvoju pa mājām un pat pagasta centrā nerādījos, kamēr beidzās jukas. Rudenī turpināju izglītību Aizputes vidusskolā. Līdz brīdim, kad īsi pirms jaunā gada tika pieprasīts mans raksturojums no iepriekšējās skolas. Tas bija izcils, bet visu izjauca īsa piebilde beigās: “Bijis komjaunietis”. Nu daži skolotāji stingri iebilda pret manu klātbūtni – lai ejot atpakaļ uz Liepāju. Bija arī sadursme ar klasesbiedriem. Tēvs uzrakstīja vēstuli skolas vadībai, ka esmu stājies komjaunatnē ar viņa ziņu, viņš uzskatījis – komjaunatne ir mazpulku turpinājums jaunos apstākļos. Tomēr ar to nepietika. Nācās likt zinību apgūšanu pie malas un palīdzēt meža darbos.
Kādu vakaru māte sagaidīja vienās asarās: “Dēliņ, kas nu būs!?” Zīmītē, ko viņa iedeva, bija rakstīts, ka tieku norīkots darbam Vācijā. Es šo ziņu uzņēmu ar lielu atvieglojumu. Biju sagatavojies uz ļaunāku iznākumu. Tomēr pārņēma mulsums. Nekur tālāk par Liepāju un Jelgavu nebija būts. Un nu kara laikā jādodas uz svešu un naidīgu zemi. Biju taču audzināts nacionālā garā un pret vāciešiem jutu dziļu naidu. Skaidrs, bēgt nedrīkstu, tad cietīs vecāki. Vārdu salikumu “Latviešu leģions” toreiz vēl nezināja, tomēr zemapziņā urdījās doma, ka gan jau vācietis, ja frontē klāsies plāni, sauks palīgā arī latviešus. Un tādā gadījumā darbs Vācijā varbūt nemaz nav tas sliktākais, ko piespēlē liktenis.

Uz piespiedu darbu svešumā

– Par latviešiem darba dienestā jeb verdzībā Vācijā nav gadījies uziet izvērstāku apceri. Arī daudziem lasītājiem tā var būt mazāk zināma lappuse tautas vēsturē.

– 1942. gada martā ar savām pauniņām devos uz Liepāju. Tur vecajā korķu fabrikā nīkām vairāk nekā nedēļu, kamēr savācās 700 jauniešu no Lejaskurzemes. Visi bija tādi, kam krievu laikā vairāk vai mazāk pielipusi sarkanā krāsa. Līdz ar to nevarējām cerēt uz īpaši smalkjūtīgu izturēšanos. Kādu nakti mūs uztramdīja augšā un pa tumšajām ielām kolonnā aizveda uz staciju. Tur šucmaņu orķestris spēlēja “Nu ar Dievu, Vidzemīte!” un citus līdzīgus gabalus. Sasēdināja pasažieru vagonos. Tikai tie netika apkurināti. Salām briesmīgi, bet braucām.
Rīta pusē vilciens apstājās. Pustumsā skatāmies: kur esam? Nobīdīti uz rezerves sliedēm. Apkārt kāpas. Skaidrs, kas te notiks – mūs apšaus! Pirmo reizi biju gaisotnē, kur apkārt lodā nāve. Kāds sajuka prātā. Mans spītīgais raksturs izpaudās pat šādā stāvoklī, biju jau nospriedis, ka uzbrukšu vecam vācu zemessargam, kas mūs apsargāja, un to nobeigšu. Vismaz vienu vācieti paraušu nāvē līdzi. Kā darbināma viņa šautene, nezināju, bet izprātoju ienaidnieku nosist ar laidni. Kamēr svārstījos, gaidot izdevību, krēsla izklīda un ieraudzījām, ka līdzās ir galvenais ceļš. Pa to cits pēc cita brauc ešeloni ar Sarkanā Krusta vagoniem, ved apsalušus un ievainotus vāciešus, platformas ar sašautiem tankiem un sadragātiem lielgabaliem. Tātad mums garām ārstēšanai un remontam ripo viss, kas vēl labojams un saglābjams. Bijām nobīdīti sāņus, lai nekavētu šos svarīgākos pārvadājumus.
Naktī braucām tālāk. Austrumprūsijā pirmoreiz redzēju moderno Eiropas lauksaimniecību, kas Latvijā sākās tikai dažviet, bet te bija vienlaidu lielās muižas, milzu lauki, akmeņiem klāti ceļi un asfaltētas šosejas. No kara tur nemanīja nekā.
Jau no Mēklenburgas sāka aicināt, lai nāk no vagoniem laukā tie, kas grib stāties darbā. Meklēja, kas prot vāciski. Vācu valodas pamatus es zināju, jo vecmāmiņa, arī māte, šo mēli prata perfekti. Un vectēvam savukārt piederēja “Meiera leksikons”, tas man jau bērnībā atvēra skatu uz pasauli. Būros pats, piepalīdzēja vectēvs, vēlāk nāca klāt skolā mācītais. Runāto sajēdzu un varēju savirknēt vārdus, lai pateiktu pašu nepieciešamāko.
Bet es par valodas zināšanu klusēju. Tupēju vagonā un negāju laukā. Izprātoju, ka jāmēģina nokļūt pēc iespējas tuvāk kādai ārvalstij. Lai kara beigās varētu bēgt. Jo manī bija ticība, ka tomēr beigu beigās karadarbība skars arī pašu Vāciju.
Tad meklēja amatniekus. Tur es nevarēju pretendēt. Aroda pratēji nonāca rūpnīcās, kopumā viņiem liktenis izvērtās mazāk labvēlīgs nekā laukstrādniekiem.
Beidzot vilciens šķērsoja Ķīles kanālu un ieripoja Vācijas pašā ziemeļrietumu stūri – Šlēsvigā–Holšteinā. Pēdējā pietura bija Flensburga, pilsēta un neliela ostiņa pie Baltijas jūras. Līdz Dānijas robežai atlika astoņi kilometri. Nu bija jādodas laukā visiem.

LAUKI2.PNG (16830 bytes)
Aiku lauki 1944.gada vasarā
Foto no K.Reimaņa personīgā arhīva

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv

Turpinājums sekos

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!