Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas atspulgs Bosforā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.04.2005., Nr. 65 https://www.vestnesis.lv/ta/id/106733

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Eiropas finansēšanas politika: kompromisu meklējot

Vēl šajā numurā

26.04.2005., Nr. 65

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas atspulgs Bosforā

TURCIJA01.PNG (88809 bytes)
Latvijas Bruņotie spēki Turcijā: Valsts prezidentes adjutants Intars Jundze Stambulā pie Zilās mošejas
Foto: Jānis Ūdris “LV”

Pagājušās nedēļas dominante Latvijas ārlietās bija Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas valstsvizīte Turcijas Republikā.

Ikviena valstsvizīte citā zemē vienlaikus ļauj arī it kā no ārpuses reljefāk ieraudzīt pašiem savu valsti. Taču valstsvizīte Turcijā no 18. līdz 21.aprīlim šajā ziņā bija laikam gan visspilgtākā. Kad Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1997.gada februārī pirmajā valstsvizītē viesojās Turcijā, Latvijai bija vien vēlēšanās un Ārpolitikas koncepcijā formulēta apņēmība iestāties Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Otrais mērķis – NATO – tobrīd likās īpaši smags, brīžiem pat nereāls, jo pret šo Latvijas nodomu jo skaļi iebilda mūsu lielā kaimiņvalsts Krievija.

Dzestrais vizītes sākums

Šīs, jau otrās Latvijas valstsvizītes laikā Turcijā bija visai uzskatāmi jūtama dziļa psiholoģiskā atšķirība, ko iezīmējusi Latvijas sekmīgā iestāšanās pirms gada ES un NATO. NATO ietvaros tagad Latvija ar Turciju var runāt kā līdztiesīgas partnervalstis. Savukārt ES kontekstā Turcija ļoti cer uz mūsu valsts atbalstu. Tātad salīdzinoši īsā laikā mēs esam nonākuši mainītās lomās.
Šis apstāklis arī ļoti būtiski iespaidoja ne vien šo rindu autoru, bet laikam gan ikviena valstsvizītes dalībnieka pašapziņu. Vizītes sākums gan nebija viegls, jo, lidojot pār Melno jūru, Valsts prezidenta kancelejas nofraktētais “JAK 42” iekļuva spēcīgā turbulentā joslā. Varu droši teikt, ka tik spēcīgu lidmašīnas mētāšanu līdz šim savos daudzajos lidojumos vēl nebiju piedzīvojis.
Vizītes pirmo dienu vēsu (vārda tiešā nozīmē) darīja saltais Ankaras vējš. Turcijas galvaspilsēta atrodas ap 800 metru virs jūras līmeņa, un lidlauka apkaimē vēl bija redzams sniegs.
Pamatīgi salt iznāca arī Turcijas prezidenta Ataturka memoriāla apmeklēšanas laikā. Mēs, žurnālisti, krietnu brīdi pirms Valsts prezidentes Ataturka memoriālā ieradušies, nosalām vispamatīgāk. Taču garīgi mūs sildīja daudzās skolēnu ekskursijas, kas atkal un atkal, priecīgi čalodamas, gāja cauri Ataturka mauzolejam.
Pārsteigums bija arī Turcijas godasardzes karavīru draudzīgā attieksme. Virsnieki labprāt atbildēja uz žurnālistu jautājumiem, fotografējās kopā ar latviešu meitenēm.
Toties svinīgā sagaidīšanas ceremonija pie Turcijas Prezidenta pils liecināja par šīs valsts dziļākajām militārisma tradīcijām. Karavīru ierinda brašumā varēja mēroties ar jebkuras citas valsts karavīriem, bet viņu atbilde “Sagol!”(“Paldies!”) uz Vairas Vīķes-Freibergas turku valodā teikto apsveikumu (“Mterhaba asker nasilsin!” – “Sveiki, karavīri! Kā klājas?”) noskanēja īpaši braši.

Mazā Latvijas teritorija Turcijā

Laikam gan ikvienu Latvijas pilsoni, ieejot mūsu valsts vēstniecībā, pārņem īpaša sajūta, jo tā taču ir maza Latvijas teritorija. Ankarā šī izjūta bija īpaši stipra, jo bijām klāt vēstniecības atklāšanā. Ceremonijā piedalījās arī mūsu prezidente un Turcijas ārlietu ministrs Abdulahs Gils.
Vaira Vīķe-Freiberga savā uzrunā mudināja uzņēmējus aktīvākai sadarbības iespēju meklēšanai, jo pagaidām mūsu tirdzniecības bilance ar Turciju ir izteikti negatīva. Viņa arī atgādināja, ka Turcija ir pats populārākais galamērķis Latvijas iedzīvotājiem, kas dodas atpūtā uz ārzemēm. Taču iespējama attīstība arī citos virzienos, arī abpusēja investīciju apmaiņa.
“Es gribu mudināt visus, kas piedalās vizītē, izmantot šajās dienās izveidotos kontaktus,” teica Valsts prezidente, vēlot panākumus vēstniekam Punduram un visam nelielajam vēstniecības kolektīvam darbā, “par svētību mūsu zemei un tautai.”

Nākas mainīt priekšstatus par Turciju

Ankara kopumā atstāja tīras, modernas pilsētas iespaidu, ar labi organizētu satiksmi. Arī Stambula daudziem, kas pirmo reizi apmeklēja šo pilsētu, lika pārskatīt visai iesīkstējušos priekšstatus par Turciju kā atpalikušu un nabadzīgu valsti. Turcijas veidols liecina, ka valstij izdevies īstenot sava pirmā prezidenta Kemala Ataturka novēlējumu, lai Turcija būtu moderna, sekulāra valsts. Stambulā gan atšķirībā no Ankaras nācās sastapties arī ar uzmācīgiem “jauku meiteņu” un citu “eksotisku kārumu” piedāvātājiem. Un, protams, pasaulslavenās Zilās mošejas apmeklējumā bija grūti atvairīt daudzo suvenīru tirgotāju uzbrukumus. Īpaši iecienīts turku ielas tirgoņu paņēmiens ārzemnieka uzmanības piesaistīšanai ir sniegt kādu nieciņu ar vārdiem: “Es tev to dāvinu.” (Protams, “dāvanas” pieņēmējam jārēķinās ar konsekvencēm.)

Šoreiz Bosfors bija mierīgs

Vizītes noslēgumā, atkal braucot kuģītī pa Bosforu, prātā nāca salīdzinājums ar pirmo valstsvizīti. Toreiz, 1997.gada februārī, Bosforā plosījās vētra. Un, atceroties Latvijas iekšpolitisko un ārpolitisko situāciju deviņdesmito gadu vidū – drīz pēc banku krīzes, kad vēl tikai sākām pielāgoties stingrajiem Eiropas Savienības un NATO kritērijiem, jāteic, ka arī mūsu valsts situācija bija daudz bīstamāka nekā šodien. NATO dalībvalsts statuss pat daudziem latviešu politiķiem tolaik šķita nesasniedzams sapnis, bet daži mūsu lielākās kaimiņvalsts politiķi mēdza savās priekšvēlēšanu runās vai preses intervijās iespraust arī militāras draudus.
Tagad ūdens klajs Bosforā bija idilliski gluds un neviļus prātā nāca salīdzinājums ar spoguli, kurā labi redzama Latvijas attīstība šajos astoņos gados.
Bet, raugoties uz abiem Bosfora krastiem – Eiropu, kur izvietojusies pavisam neliela Turcijas daļiņa, un Āzijas krastu, kur atrodas valsts lielākā daļa, bija grūti iztēloties šīs valsts nākotni. Bija skaidrs, ka neesam redzējuši visu Turciju un iepazinušies ar visiem turku viedokļiem. Kaut žurnālistu sarunās ar Turcijas Ārlietu ministrijas diplomātiem un premjerministra preses centra darbiniekiem, tāpat arī Bosfora universitātes studentu un mācību spēku jautājumos pēc mūsu prezidentes lekcijas izskanēja pārliecība, ka visa turku nācija nepārprotami ir par iestāšanos Eiropas Savienībā. Pēc pašu turku teiktā, ja šobrīd valstī notiktu referendums, tad pret ES balsotu “varbūt kādi 6 procenti islama fundamentālistu, kas dzīvo valsts austrumu nostūrī”.
Taču šo rindu autoram mazliet neierasti skanēja viens no turku sarunu biedru visbiežāk minētajiem argumentiem, proti, turki jau Eiropā ir bijuši un atstājuši tur savas pēdas… Jā, tāda ir vēsturiskā patiesība, tikai šīs pēdas nebūt nav viennozīmīgi vērtējamas. Tāpēc ceļā uz Eiropas Savienību arī Turcijai noteikti nāksies pilnībā izvērtēt savas vēstures sarežģītākās lappuses. Šķiet, Turcijai tas nevarētu būt nepārvarams šķērslis, jo grūti atrast otru valsti, kurā būtu tik kardināli un veiksmīgi mainīta iekšējā kārtība kā Kemala Ataturka vadībā pēc Osmaņu impērijas sabrukuma.

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv

TURCIJA02.PNG (128763 bytes) TURCIJA03.PNG (123074 bytes)
Ankaras vecpilsēta (attēlā pa kreisi); “Cik gan tā pasaule maza!” Negaidīta tikšanās Stambulā pie Zilās mošejas ar Latvijas bērnu vokālā ansambļa “Dzeguzīte” dalībniekiem un viņu turku draugiem (attēlā pa labi, ar “LV” speciālkorespondentu vidū)
Foto: Jānis Ūdris “LV”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!