Par Stabilitātes un izaugsmes pakta reformu

Trešdien, 20.aprīlī, saskaņā ar Eiropadomes martā panākto vienošanos Eiropas Komisija (EK) ierosināja grozījumus abās regulās, kas balsta Stabilitātes un izaugsmes paktu. Rezultātā tiek panākts izsvērts kompromiss, kas no jauna apstiprina dalībvalstu apņemšanos ievērot stabilu budžeta politiku, pieļauj lielāku elastību pārmērīga deficīta likvidēšanā un palielina ekonomiskās reformas intensitāti. Eiropas Komisija pauž cerību, ka ierosinātajām izmaiņām, kas apjoma un darbības jomas ziņā ir ierobežotas un atspoguļo Padomes akceptēto ziņojumu, līdz jūnija beigām piekritīs Eiropas Parlaments un tās apstiprinās finanšu ministri.
“Jaunais konsenss par budžeta politiku, kas orientēta uz stabilitāti un fiskālo uzraudzību, kliedē nedrošību, kas pārāk ilgi pavadījusi Eiropas Savienības noteikumu interpretāciju,” teica ekonomikas un monetārās politikas komisārs Hoakins Almunija, piebilzdams: “Eiropas Komisija ir apņēmusies īstenot reformētos Eiropas fiskālos noteikumus tā, lai tiktu veicināta izaugsme un nodrošināta stabilitāte. Arī turpmāk savas funkcijas tā pildīs objektīvi.”
Eiropadome 22. un 23.martā vienojās reformēt Stabilitātes un izaugsmes paktu (“Pakts”), par kuru ES valdību vadītāji bija vienojušies Amsterdamas sanāksmē 1997.gada 17.jūnijā.
Pakts sastāv no divām Padomes regulām: Regula 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (“profilaktiskais zars”) un Regula 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (“koriģējošais zars”). Šajos tiesību aktos vajadzīgi grozījumi saskaņā ar Padomes akceptēto ziņojumu.
Nav šaubu par to, ka Eiropas Savienības (ES) sniegtais ietvars ir uzlabojis dalībvalstu rīcību fiskālajā jomā. Pašreizējās budžeta tendences vērtējamas pozitīvi salīdzinājumā ar citās pasaules malās un iepriekš novēroto, kad ekonomikas lejupslīdi parasti pavadīja nopietni trūkumi budžeta pozīcijās. Tagad eiras zonā inflācija vairākus gadus ir ap 2%, līdz ar to uzņēmumiem un mājsaimniecībām ir nodrošinātas zemākās procentu likmes kopš Otrā pasaules kara. Taču fiskālās konsolidācijas trūkums kopš 2000.gada, kas nav saistīts vienīgi ar neapmierinošiem izaugsmes rādītājiem, liecina, ka pašreizējā sistēma nav pilnīga. 2004.gadā eiras zonā deficīts caurmērā bija 2,7%, un deviņās valstīs tas pārsniedza Līgumā par Eiropas Savienību noteikto 3% robežu.
Divos pēdējos gados pieredzēta arī neskaidrība ES fiskālo noteikumu interpretācijā, kam nu pielikts punkts.
Reforma nostiprina Pakta “profilaktisko zaru” un uzlabo pārmērīga deficīta novēršanas procedūru, labāk atspoguļojot 25 dalībvalstu Savienības ekonomiskās dzīves īstenību. Sistēmas pamatā joprojām saglabājas 3% un 60% deficīta un parāda atsauces vērtības.
Regulu grozījumi atspoguļo Padomes pieprasītās izmaiņas, sevišķi šādos aspektos:
• strukturālo reformu nozīme budžeta uzraudzības kontekstā. Budžeta uzraudzības kontekstā ar stingriem nosacījumiem tiks ņemtas vērā lielākas strukturālas reformas, kurām ir pārbaudāma pozitīva ietekme uz publisko finanšu ilgtermiņa noturību;
• nopietnas ekonomikas lejupslīdes definīcija pārmērīga deficīta procedūrā. Par izņēmumu var uzskatīt deficītu, kas pārsniedz standarta vērtību un ko izraisījis negatīvs pieauguma temps vai akumulētais ražības zudums ieilgušā ļoti zema pieauguma periodā attiecībā pret potenciālo pieaugumu;
• Līguma 104.panta 3.punktā paredzēto “citu būtisku faktoru” definīcija un nozīme. Nosakot, vai deficīts, kas pārsniedz 3%, ir pārmērīgs vai nav, Eiropas Komisija ņems vērā būtiskus faktorus. Faktoru uzskaitījumā tomēr nav iekļauti tikai tie faktori, kas ļauj atzīt, ka deficīts nav pārmērīgs. Par pārmērīgu tiks uzskatīts tāds deficīts, kas nebūs tuvu standarta vērtībai vai kura pārmērīgums nebūs pārejošs;
• termiņi deficīta likvidēšanai tiek pagarināti, piemēram, no četriem līdz sešiem mēnešiem, dodot valstij vairāk laika veikt efektīvas un paliekošas darbības saskaņā ar 104.panta 7.punkta ieteikumiem, nevis aprobežoties ar vienreizējiem pasākumiem. Tiek ieviesti noteikumi, kas ļauj pasākumus atkārtot, ja vērojami neparedzēti nevēlami ekonomiski notikumi, kuriem ir ievērojams negatīvs iespaids uz budžetu, ja vien attiecīgā valsts ir veikusi nepieciešamās budžeta korekcijas atbilstīgi Padomes ieteikumam.