Cilvēciska lūgšana par redzēšanu

Vēl tikai vienu nedēļu, līdz 30.aprīlim, iespējams apmeklēt mākslinieka Ilmāra Blumberga izstādi “Lūgšana par redzēšanu” Rīgas galerijā. Tā ir otra versija pērn rudenī redzētajai izstādei Venēcijā, Svētā Ludviķa baznīcā, par kuru autors saņēma Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu vizuālajā mākslā. Izstādē eksponētas fotogrāfijas, zīmējumi, instalācija un video.
Pirms diviem gadiem izstādē “Zīmējumi ir kastītē” Ilmārs Blumbergs noskaidroja, ka māksla rodas “kastītē”, tas ir, cilvēka galvā. Izstādē “Lūgšana par redzēšanu” mākslinieks turpina meklēt būtisko cilvēka un mākslas, cilvēka un dzīves/nāves attiecībās. Izstādes būtību vislabāk izsaka dzejolis (moto), kas tulkots divdesmit četrās valodās:

Es esmu kastīte / Tu esi kastīte / Es esmu Visuma kastīte
Tu esi Visuma kastīte / Es esmu pilns ar zīmējumiem
Tu esi pilns ar zīmējumiem / Tu vari redzēt zīmējumus
Visi var redzēt zīmējumus / Bet zīmējumi ir kastītē

Vairāk un dziļāk par izstādes tapšanas gaitu, idejām un personiskajām atklāsmēm Ilmārs Blumbergs stāsta “Latvijas Vēstnesim”.

Ilmārs Blumbergs. Bronzā lietās pēdas. 2004. Foto no reprodukciju kataloga izstādei Venēcijā

– Ar ko atšķiras izstāde Rīgas galerijā no tās, kas bija skatāma Venēcijā, Svētā Ludviķa baznīcā?

– Viena no būtiskām atšķirībām – Rīgas galerija ir pilnīgi cita telpa nekā baznīca. Venēcijā bronzā atlietās cilvēku pēdas atradās altāra daļā, bet galerijā tās ir uz grīdas pelnos. Fotogrāfijas ar cilvēku, kurš pārklāts pelniem, bija izvietotas gar sienām gan Venēcijas izstādē, gan šeit, Rīgā. Komponists Jānis Petraškēvics, fotogrāfiju iedvesmots, sarakstīja mūziku, kurā klausoties es savukārt uzfilmēju 13 minūtes un 27 sekundes garu filmu “Cilvēks”.

– Izstādē eksponēti arī Venēcijas zīmējumi un fotogrāfijas, kuras radījāt īpaši izstādei Rīgas galerijā.

– Viss, kas bija apskatāms Venēcijā, ir aplūkojams arī šeit. Zīmējumi un fotogrāfijas, kas tapušas Venēcijā, apskatāmas trešajā stāvā.

– Kā radās zīmējumi un fotogrāfijas?

– Es neko citu nemāku, kā tikai zīmēt. Zīmējumi pat neradās, tā vienkārši notika. Es to daru katru dienu, līdz ar to zīmēju visu, ko redzu un kas šķiet interesants. Venēcijā pavadīju divus mēnešus, un tas ir dabiski, ka zīmēju vietu, kurā atrodos.

– Parasti mākslinieki, aizbraucot uz Venēciju, to glezno.

– Es esmu zīmētājs. Tas tā ir ielikts. Zīmējot es labāk jūtu to, ko attēloju.

– Zīmējumi ir zīmēti uz papīra, kas liets ar roku. Ar ko skaidrojama šāda papīra izvēle?

– Tam ir ļoti patīkama faktūra. Tas ir nedaudz grumbuļains. Esmu tam devis nosaukumu “ziloņpapīrs”, jo tas atgādina ziloņa ādu. Mani arvien ir interesējis, kā vienojas līnijas, kā tās saplūst vai tiek vilktas uz grumbuļaina papīra. Šis papīrs ir kā pretmets smalkai un vieglai līnijai. Mēģināju zīmēt visādos veidos un meklēju piemērotāko formu. Veiksmīgākie darbi ir izstādīti Rīgas galerijā.

– Vai papīra izvēle nesaistījās ar gadalaiku, kāds toreiz valdīja Venēcijā? Par to spriežu pēc fotogrāfijām – tās ir pelēkas un miglainas.

Skats no Ilmāra Blumberga filmas “Cilvēks”. 2004.

– Papīrs bija pilnīgi balts. Es to tonēju ar tušu dažādās gradācijās. Es tur dzīvoju oktobrī un novembrī, tātad lielākā daļa dienu bija pelēkas. Tonējot papīru, gribēju izraisīt sajūtas, kādas mani pārņēma pelēkajā Venēcijā.

– Kā jūs izvēlaties formu darba realizēšanai?

– Forma un saturs rodas kopā, šie abi jēdzieni nav šķirami. Forma rodas līdzās domai vai idejai. Bieži mēdz būt otrādi. Piemēram, vispirms ir telpa, un tikai tad var saprast, ko tajā likt iekšā. Pirms izstādes Venēcijā es aizbraucu uz šo pilsētu un apskatīju Svētā Ludviķa lūgšanu namu. Tikai pēc tam, kad to apskatīju un noskaidroju tā vēsturi, es braucu atpakaļ uz Rīgu un domāju, ko šajā baznīcā eksponēt.

– Darbs vēl nebija gatavs, pirms braucāt uz Venēciju?

– Nebija. Vispirms bija jāiepazīstas ar telpu, jo tā ir īpaša. Svētā Ludviķa baznīca celta 1569.gadā. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām cilvēki tajā lūguši Dievu. Rajons, kurā atrodas šī baznīca, ir ļoti īpatnējs. Tajā ir daudz sociālo māju, kurās dzīvo nabagie. Starp citu, šajā rajonā vienmēr ir dzīvojuši slimi un nevarīgi cilvēki. Ģimene, kuras senči cēla baznīcu, joprojām katru gadu palīdz divpadsmit nabadzīgiem vīriešiem, kuriem nav ģimenes.

– Tātad lūgšanas tēma radās Venēcijā pirms izstādes.

– Jā. Man šķiet, ka tā vide man pateica priekšā. Es negribēju šajā telpā iešmaukt ar kaut ko svešu. Es vēlējos apjaust, kā tur viss notika pirms četrsimt gadiem. Tāpēc arī radās lūgšanas, pēdas, fotogrāfijas. Tās visas nāca cita aiz citas, bet visam pamatā bija telpa.

– Kā jums šķiet – vai būs daudz cilvēku, kuri spēs “ieraudzīt” vai vismaz saprast, ka “zīmējumi ir kastītē”?

– Māksliniekam par to nav jādomā. Cilvēki, kuri redzējuši izstādi, man ir stāstījuši par savām emocijām. Bieži vien izskan pilnīgi pretēji spriedumi. Tas nozīmē, ka nav jāuztraucas par to, vai kāds nav ko sapratis. Skatītāji šo izstādi saprot citādi nekā es. Tas, ko es esmu domājis, ir tikai pirmais pakāpiens. Es gribu, lai skatītāji pakāptos pāris pakāpienus augstāk nekā es. Izstāde ir iemesls, lai sāktu par kaut ko domāt. Tas ir domāšanas sākums, nevis gals.

– Vai gribat teikt, ka izstādē skatītāji var pārbaudīt, ar kādu jaudu darbojas viņu “kastītes”?

– Jā! Lai tā būtu “kasīte” vai kas cits, galvenais, ka tas liek domāt. Nevienu izstādi nedrīkst uztvert viennozīmīgi. Pateikt, ka tas ir tā un ne citādi, ir muļķīgi.

– Reiz lasīju, ka jūs ar bijību attiecaties pret sarkano krāsu. Pamanīju, ka lielformāta fotogrāfijās šai krāsai ierādīta būtiska loma. Ko tā simbolizē?

– Parunāsim par fotogrāfijām kopumā. Tās ir berzētas ar smilšpapīru un skrāpētas ar nazi. Fotogrāfija rodas, liekot uz papīra virsū vairākus krāsu slāņus. Vispirms ir dzeltenais, tad seko sarkanais, zilais un melnais. Ar smilšpapīru, uzmanīgi berzējot, tiek noņemti slāņi un konkrētās vietās atstātas tās krāsas, kuras ir nepieciešamas. Kad es berzēju ar smilšpapīru, man visinteresantākā šķita sarkanā krāsa. Zilais pārāk maz kontrastē, savukārt dzeltenais vai baltais īsti labi neizskatās. Sarkanais parādījās, skrāpējot fotogrāfiju. Šī krāsa attiecībā pret pārējo bildi izskatījās vislabāk.
Tad, kad krāsa ir atrasta un darbs gatavs, iespējams tam piedomāt klāt saturu. Piemēram, sarkanais attiecībā pret pelniem vai cilvēku kājām izsaka dzīva cilvēka asinis, kas pretstatā nāvei darbojas kā dzīvības simbols. Man tas šķita pareizāk. Krāsa vienmēr ir attiecībā pret kaut ko. Es nevaru apgalvot, ka sarkanā krāsa ir patstāvīga vērtība, bet nevaru noliegt, ka tā ir ļoti aktīva krāsa. Ar to var daudz ko izteikt.

– Arī pēdas kā tēls jūsu daiļradē parādās jau agrāk, piemēram, gleznojumā Čingiza Aitmatova grāmatai “Pieresvieta”.

– Tā ir sanācis, ka pēda laiku pa laikam parādās un materializējas. Šoreiz liktenis piespēlēja telpu, kurā tās bija nepieciešamas. Es tās iztēlojos kā lūdzēju pēdas Svētā Ludviķa baznīcā. Mēģināju iedomāties to, ko cilvēki šai telpai uzticējuši un kā viņi lūguši. Nevienu tēlu nedrīkst ekspluatēt, pretējā gadījumā tas apnīk un sāk krist uz nerviem. Šīs pēdas ir interesantas ar to, ka tās atlietas bronzā un ir kraupainas. Tieši atlējums deva interesanto sajūtu, ka tā ir nevis šodienas, bet mūžības pēda. Zeltā lietais pēdu pāris ir šodienas, kas, pārkāpjot dzīves un nāves robežas, ir kā pretstats mūžībai. Tad, kad pēdas tika izņemtas no krāsns, bija skaidrs, ka to formu nedrīkst mainīt, tām ir jābūt kraupainām un dabiskām.

– Jūs sevi lietojat kā mākslas darba realizēšanas izejmateriālu. Kāpēc jūs, nevis modelis?

– To, ko esmu radījis, es nododu vērtēšanai citiem. Kurš gan cits, ja ne pats cilvēks visu zinās par sevi. Vismaz mēs iedomājamies, ka zinām par sevi visu. Katrs cilvēks, pirms sāk kaut ko darīt, iekšēji pārbauda savas spējas un iespējas. Katrs visu izdomā savā “kastītē”. Vēršanās pie cita būtībā nozīmē šā cilvēka ietekmi. Varbūt atbilde uz šo jautājumu ir tā, ka mākslinieks vēlas palikt viens. Tā ir vēlme palikt vienam. Izejot uz ielas, cilvēks saplūst kopā ar citiem. Principā cilvēks vienmēr ir kopā ar citiem, bet zīmēt, rakstīt, komponēt var vienatnē. Tā ir nodarbošanās ar sevi klusumā, vientulībā, tukšumā. Tās ir cilvēkam nepieciešamās lietas. Dzīvojot sabiedrībā, to ir grūti realizēt, bet dažreiz ir iespējams. Jebkuru izstādi raksturo mākslinieka egoisms un vēlme būt vienam. Radošam darbam es neredzu citu jēgu.

– Līdz ar to mākslinieks spēlējas ar tēmām, par kurām viņš runā caur iedomātiem tēliem.

– Šķiet, tā arī ir. Tomēr tā nav gluži spēlēšanās, bet izjūtu izdzīvošana.

– Jūsu māksla ar katru izstādi kļūst filozofiski šifrētāka. Vai tādā veidā cenšaties kaut ko slēpt?

– Nekad neviens negrib, lai par viņu uzzina visu. Tomēr es saprotu to, ka, neatdodot mākslai sevi visu, neko nevar panākt. Radot rodas vēlme un nepieciešamība saglabāt noslēpumu starp sevi un skatītāju. Pretējā gadījumā nav interesanti.

– Jūs pēc katras izstādes sevī atklājat ko jaunu?

– Mākslinieks nekad nedomā tik konkrēti. Izstādei beidzoties, mākslas darbs nav beidzis savu eksistenci, jo bieži vien tas ieplūst nākamajā darbā. Visas mākslas pamatā ir vēlme uzzīmēt vai uzrakstīt kaut ko jaunu, nebijušu vai pat neesošu. Jaunā lieta ir dzinulis, kas liek strādāt, un tajā brīdī nedrīkst domāt ne par ko citu. Tas nekas, ka jaunajā ieiet pakāpeniski caur veco, tomēr saglabājas doma par to, ka jaunais ir jārada.

– Kas notiek ar mākslinieku pēc izstādes slēgšanas?

– Mākslinieks un viņa darbi mirst. Ne jau fiziski. Un tad, kad tas ir noticis, mākslinieks sāk gatavot jaunu darbu. Katra izstāde ir mākslas darba beigas, bet aiz tā sākas kaut kas jauns. Varētu domāt, ka tā ir mākslinieka spīdzināšana, tomēr tā nav. Tas ir dabisks mākslas ceļš – aizslēdzot izstādi, ir jāizkāpj ārā no tēmas, kas ir slēgta.

– Ir noskaidrots, ka zīmējumi ir kastītē. Pašreiz notiek lūgšana par redzēšanu. Kas sekos tālāk?

– Vēl neesmu izkļuvis no Venēcijas. Domās atgriezīšos Venēcijā un centīšos strādāt ar šo tēmu. Tagad visa mana radošā dzīve būs saistīta ar operu. Es piekritu veidot scenogrāfiju Riharda Vāgnera operai “Valkīra”, kuras režisors būs Viesturs Kairišs. Tas ir sadarbības projekts starp četrām valstīm, kas paredz, ka katra valsts savā Operas teātrī uzved vienu no četrām Vāgnera operas “Nībelungu gredzens” daļām. Otrā daļa “Valkīra” Latvijā būs skatāma nākamgad.

Raivis Spalvēns