Tukša telpa. Bez saimnieka, bez iemītniekiem

Problēmas dziļums un plašums

Platības ziņā lielākajā Dobeles rajona pagastā (95 km²) mīt vairs tikai 564 iedzīvotāji. Ik gadu Ukru pagasts sarūk vismaz par 20 cilvēkiem. To rada negatīva dabiskā (mirstības līmenis pārsniedz dzimstību) un mehāniskā (emigrantu skaits būtiski pārsniedz imigrantu skaitu, jo darba iespēju Ukros gandrīz nav, vismaz 80 procenti darbspējīgo iedzīvotāju ir bez darba) kustība. Turklāt reāli uz vietas pagastā dzīvojošo iedzīvotāju skaits ir vēl mazāks.
Iedzīvotājiem pametot Ukrus, tukšas paliek arī telpas. Lauku viensētas sarežģītos virpuļos bija ierautas jau padomju gados. Tā 1970.gadā radās plāns viensētu kā apdzīvojuma formu laukos līdz 2000.gadam likvidēt vispār. Dobeles rajons lauku viensētu iznīcināšanā iesaistījās visai aktīvi.
Tāpēc visā Zemgalē izveidojās Latvijā blīvākais ciemu tīkls. Tiem tagad neklājas viegli.
Ja šobrīd vēl pagastā ir trīs ciemi – Ukri, Sniķere un Vilkaļi (Rāmuči, arī Ziedi), tad, domājams, tālākā nākotnē dzīvotspējīgi būs vienīgi Ukri.
Netālu no Lietuvas pierobežas esošais Vilkaļu ciems, ko sauc arī par sādžu, spilgti saglabājies veco iedzīvotāju atmiņās. Tagad vairākās izkliedētās mājās te dzīvo nedaudzas ģimenes ar ļoti lielu vidējo vecumu. Jaunie, lielākoties pēc skološanās pilsētās, Vilkaļos vairs neatgriežas. Savulaik uzceltās cūku fermas ciema vienā ceļa pusē tiek izmantotas nepilnīgi, tās neiederas Latvijas lauku kultūrainavā, bez kārtīga saimnieka atstātās bijušās fermas pilnīgi nolaistas. Pamazām arī saglabājušās mājas paliek tukšas, līdzīgi kā citur laukos. Agrāk ciemam un tā iedzīvotājiem bija ciešas dažādas saites ar Lietuvu (iepirkšanās, izglītība, radu apciemojumi u.c.), taču pēc neatkarības atgūšanas ceļš uz kaimiņvalsti tika pārrakts un sakari pārtrūka. Slēdzot tuvo veikalu un vairs nesagaidot Dobeles un Rīgas autobusu, pēdējos padsmit gadus šis Latvijas stūris ar visiem iedzīvotājiem ir nogriezts no pasaules. Nu pensionāri gaida divas reizes nedēļā atbraucam autoveikalu, bet pāris mazos skolasbērnus rītos uz attālo Bēnes vidusskolu tagad aizved autobuss.
Sniķere uzplaukusi padomju gados, tajā vēsturiski izveidojies ļoti raibs iedzīvotāju etniskais sastāvs, bet paši viņi viens otru uzrunā dažādās iesaukās, tāpēc iebraucējam grūti ko saprast. Sniķernieki gan dara, ko var, lai skaistu turētu sava ciema vidi, taču arī te nevar nepamanīt pilnībā pamestās vairākas daudzdzīvokļu mājas. Padomju gados celtas, nu tās izrādījušās liekas. Turklāt ne viena vien individuālā māja arī Sniķerē ir bez logiem un iemītniekiem. Līdzīgas ainas autors vērojis kara postītajā Horvātijā. Vai pēc kārtējās administratīvi teritoriālās reformas, kuras rezultātā plānots Ukru pagastu pievienot Auces (vai Bēnes) novadam, Sniķere saglabāsies kā apdzīvota vieta kartē, vai arī šis ciems tomēr spēs izdzīvot? Par to ļoti jādomā un saprātīgi jāplāno turpmākā situācija.
Tukšās telpas klātbūtni izjūt arī Ukru ciemā. Arī te iedzīvotāju skaits sarucis, kaut arī ne tik strauji, radot būtisku dzīvokļu pārpalikumu. Sen jau aizmirsies, kā bija tad, kad dzīvokļi tika apsildīti, tajos bija siltais ūdens. Tagad daudziem uzkrājies parāds pat par teju vai vienīgo komunālo pakalpojumu (auksto ūdeni). Katrs savu dzīvokli apkurina, kā mācēdams. Deviņdesmitajos gados bija raksturīgs koncentrācijas process, visas iestādes sapludinot vienkop (nu jau bijušajā bērnudārzā), dažas arī likvidējot. Tādējādi pašā centrā rēgojas tukša ēka, kur ilgus gadus darbojās pasts, krājkase un bibliotēka. Vairākos viļņos celtais Ukru kultūras nams (pabeigts 1967.gadā) ar 300 skatītāju vietām nu jau vairākus gadus ir tukšs, kaut arī kultūras dzīve pagastā ir ļoti aktīva, pateicoties Ukru Novadpētniecības muzejam un tajā rīkotajiem pasākumiem. Aktīvas ir arī pagasta dāmas, kuras apvienojušās Sieviešu klubā, vairākas reizes mēnesī interesentiem dota iespēja mēroties spēkiem zoles turnīrā. Jau vairākus gadus slēgtas Ukru pamatskolas durvis, nemitīgi akcentējusies problēma ar līdz galam neuzcelto sporta zāli, bet bijušās padomju saimniecības darbnīcas jau sen pārvērtušās krāsmatās un graustos, atgādinot postažu Latvijas laukos.
Šobrīd pagasta teritorijā aktīvi tiek apmežotas ar bērziem daudzas teritorijas, kuras mūsu senči nolīda, lai iekārtotu auglīgajās Zemgales līdzenuma augsnēs tīrumus (šā gadsimta sākumā lauksaimniecības attīstībai vairums vietējo zemnieku netic). Šajā ziņā apsveicama ir vienīgi ideja par to, ka jaunveidojamajās mežaudzēs tiek atstātas neapstādītas bijušo māju vietas (vai arī to vietā iestāda liepas un ozolus), jo tām var būt milzīga emocionāla nozīme.
Nav un nebūs vienas vienotas receptes konkrētai rīcībai un izejai no situācijas. Nav arī ko cerēt, ka problēma izzudīs pati no sevis. Tātad nav galīgas atbildes uz jautājumu, ko darīt. Jāizvērtē reālā situācija, jāskatās, kā un vai pamestās ēkas iekļaujas Latvijas kultūrainavā. Jāmeklē risinājumi tukšo ēku un telpu funkciju maiņas iespējām, jaunam lietojumam un darbības pārstrukturēšanai. Jāizvērtē iedzīvotāju vajadzības un infrastruktūras piedāvājums. Īstenībā vairumā gadījumu tas ir nenovērtējams, kaut arī šķietami nevajadzīgs resurss. Tas gan arī prasa līdzekļus, bet dažos gadījumos neatliek nekas cits, kā vienkārši tukšo un pamesto nojaukt. Daži pozitīvi piemēri jau ir, piemēram, muzeja iekārtošana Ukru pamatskolas pustukšajās telpās, pirmsskolas vecuma bērnu izglītošana, taču tas nekādi nav uzskatāms par pietiekamu risinājumu. Iedzīvotāji laukos strauji noveco, jau tuvā nākotnē savu aktualitāti arvien plašāk iegūs dažādi sociālie darbinieki un ar sociālo sfēru saistītā infrastruktūra, pēc kuras strauji pieaugs pieprasījums. Vienīgi aktīva problēmas risināšana var dot vēlamo rezultātu.
Jāteic, ka bijusī pagasta padome samezglojumu risināšanā reālu pienesumu nav devusi. Laiks rādīs, vai to dos jaunievēlētie deputāti, kuru vēlēšanu programmā atkārtoti deklaratīvi ierakstīts “risināt tukšās telpas problēmu”. Viņiem jāuzklausa kaimiņu pagastu pieredze, šā jautājuma risināšanā jāstrādā aktīvi un uzņēmīgi, jārauga, vai arī Ukros nevar piesaistīt investīcijas, atbalstīt uzņēmējdarbību, šajā jomā katrs pamatots piedāvājums jāatbalsta.

Bijušo lielsaimniecību fermu likteņi

Tukšās telpas problēmas sakarā īpaši var runāt par padomju perioda fermām. Transformācija visredzamāk skārusi saimniecību, radot būtiskas izmaiņas. Dažu bijušo cūku, govju, teļu un mājputnu fermu vairs nav. Biežāk gan saglabājušās drupas, izvirzot jautājumu par to iekļaušanos Latvijas lauku kultūrainavā. Tomēr daudzās bijušajās fermās vairāk vai mazāk veiksmīgi saimnieko zemnieki, turot lopus vai ierīkojot noliktavas, dažās pat dzīvo cilvēki. Nevienas fermas vietā nav ierīkots nekas netradicionāls vai radošs, kā, piemēram, Slovākijā, kur autoram nācies atpūsties viesnīcā, kas iekārtota šādā bijušajā fermā.
Svarīga ir ne vien pati fiziskā telpa, bet arī tās veidotā vide un nestais vārds. Kā veidoti fermu nosaukumi, un vai tie izzūd līdz ar pašām fermām?
Sakali, Lapsas, Pienavas, Vīksnas, Ceriņi, Oši, Ziedi, Vecvagares, Čūreikas, Garbas un Līgokšņi. Tie ir dažu fermu nosaukumi Ukru pagastā. Pētījumos noskaidrots, ka parasti fermu nosaukumi veidoti no senajiem mājvārdiem, mājas bijušas tuvumā, kad ierīkotas fermas. Tādēļ arī jāteic: ja izzudusi pati māja, nosaukums pamazām aizmirstas. Postažu atgādinoša aina paveras Lapsu fermas vietā. Tā kā nav vairs Lapsu māju, arī to vārds pamazām izzūd, tiesa, tas saglabājas Lapsu meža nosaukumā. Līdz ar Vīksnu fermas likvidēšanu gaist arī tās nosaukums, jo tā atradusies pie Siseņu mājām. Īpašs gadījums ir Ziedu ferma, kuras nosaukums popularitātes ziņā apsteidzis visa ciema agrāko vārdu – Vilkaļi, pie tā lietošanas tomēr vajadzētu atgriezties. Jāuzsver, katrs vietvārds, neatkarīgi no tā rašanās laika, ir ļoti būtiska kultūrslāņa daļa, kas neapšaubāmi apzināma, glabājama un popularizējama.
Svēteļiem pametot uz ūdenstorņiem iekārtotās ligzdas, fermu sirdspuksti sit citā, lēnākā ritmā.
Nolemtība vai iespēja un cerība?

Andris Ģērmanis, ģeogrāfijas doktorants