Lai latvji būtu Eiropas redzeslokā

Baltu valodām, līdzīgi kā senindiešu sanskritam, to seniskuma dēļ ir īpaša vieta zinātnē. No abām dzīvajām baltu valodām daudz biežāk uzmanība tiek pievērsta lietuviešu mēlei. Tam, protams, ir objektīvs iemesls – tajā vairāk saglabājušās seniskas, indoeiropiešu pirmvalodai tuvas parādības. Tomēr būtiski ir arī tas, ka par lietuviešu valodu 19.gs. 50. un 60.gados interesējās tālaika ievērojamākais valodnieks, vācu zinātnieks Augusts Šleihers. Viņš devās uz Lietuvu, apguva valodu, uzrakstīja tās gramatiku, sastādīja lasāmgrāmatu, vāca pasakas, dziesmas, mīklas un parunas, vispusīgi iepazīstinot Eiropas zinātniekus ar lietuviešu valodu un folkloru.
Pirmais profesionālais Eiropas valodnieks, kurš prata ne vien lietuviešu, bet arī latviešu valodu, 19.gs. 80.gados bija Kēnigsbergas universitātes profesors, arī rektors Adalberts Becenbergers. Viņš arī pats piedalījies latviešu valodas pētīšanā, studējot 16. un 17.gadsimta senos iespieddarbus un kopā ar Dobeles mācītāju Dr. Augustu Bīlenšteinu apceļojot latvju novadus un publicējot dialektu studijas.
19.gs. 90.gados ar baltu valodām un folkloru sāka nodarboties Prāgas čehu (1882.gadā Prāgas universitāte sadalījās vācu un čehu universitātē) universitātes sanskrita, senindiešu literatūras un salīdzināmi vēsturiskās valodniecības profesors Josefs Zubatijs. Par to lasāms viņa autobiogrāfijā, kas 1895.gada rudenī sūtīta žurnāla “Austrums” redaktoram Āronu Matīsam. Vēlāk, jau būdams Čehijas Zinātņu un mākslas akadēmijas prezidents (1923–1931), viņš atzina, ka intereses cēlonis bijis arī apspiestas tautas pārstāvja simpātijas pret vēl apspiestākām tautām.

Cieņa un simpātijas

Ievērojamākais čehu valodnieks J.Zubatijs, kurš pārvaldīja kādas 30 valodas, ne tikai labi prata lietuviešu valodu un mācīja to studentiem, bet bija arī latviešu valodas meistars. Mūža nogalē viņš J.Endzelīna dzīvesbiedrei dzejniecei un tulkotājai Martai Grimmai stāstīja, ka ļoti vēlējies lasīt latviski, tāpēc dabūjis A.Bīlenšteina gramatiku un sācis mācīties latviešu valodu. 1920.gada 17.septembrī vēstulē Jānim Endzelīnam viņš raksta: “Jūsu tautai un valstij sūtu vislabākos nākotnes vēlējumus. Abām mūsu tautām ir bijis viens ienaidnieks, un tas ir gandrīz brīnums, ka mēs esam izbēguši no tā milzu rīkles.”
Cieņā un draudzībā pret mūsu tautu prof. J.Zubatijs vadīja Čehu un latvju kultūras biedrību Prāgā. Mūsu valsts desmit gadu jubilejā laikraksta “České slovo” Latvijai veltītā speciālnumurā ar dziļu izpratni viņš raksturojis baltu tautu vēsturi: “(..) prūšiem un latvjiem sakari ar kristīgiem rietumiem tapa liktenīgi; prūšiem šie sakari atnesa nāvi, un, ja latvjus nav ķēris tas pats liktenis, tad tas ir izskaidrojams vienīgi ar latvju ārkārtējo nacionālo pretošanās spēju un enerģiju, kura latvju tautai piemīt vēl šo baltu dienu.” Vērtēdams paveikto, viņš neliekuļoti veltījis mūsu tautai cildinošus vārdus: “(..) latvji ir pratuši pierādīt visiem daudz enerģijas un gribasspēka uzturēt savu nacionālo individualitāti. Maz ir tādu tautu, kas šai ziņā spētu sacensties ar latvjiem, (..). (..) latvju tautai ir bijuši vajadzīgi tikai daži gadu desmiti, lai paceltos (..) tais augstumos, kādos mēs viņu redzam tagad.”

Draudzība un gādība

Ar J.Zubatiju sarakstījās arī Jēkabs Lautenbahs, Miķelis Skruzītis, Teodors Zeiferts un Rūdolfs Egle, taču par īstu draugu viņam kļuva mūsu valodniecības celmlauzis, Jelgavas, vēlāk Rīgas Aleksandra ģimnāzijas vācu valodas virsskolotājs Kārlis Mīlenbahs. Diemžēl viņi sastapās tikai vēstulēs un rakstos, jo J.Zubatija iecerētais “mīļo baltu” apmeklējums ģimenes apstākļu dēļ neizdevās. J.Zubatija vienpadsmit vēstules K.Mīlenbaham, kas rakstītas no 1894. līdz 1896.gadam vācu valodā, Latvijā tika publicētas jau 1932.gadā, gadu pēc J.Zubatija nāves. Turpretī K.Mīlenbaha divpadsmit vēstules Prāgas profesoram rokrakstā klusi glabājās Čehijas Republikas Zinātņu akadēmijas arhīvā. Par godu abu zinātnieku 150 gadu jubilejām (K.Mīlenbaham – 2003., J.Zubatijam – 2005.gadā) man sadarbībā ar arhīvu speciālisti N.Sadovsku, ģermānisti I.Brigznu un Skrivanek Latvia darbinieci A.Veckalni izdevās apgūt šīs K. Mīlenbaha vēstules un sagatavot to fragmentāru publikāciju Latvijā (LZA Vēstis. A daļa, 2004, 3; Karogs, 2004, 9). Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam par šā projekta finansiālu atbalstu.
J.Zubatija un K.Mīlenbaha dialogs vēstulēs dod ieskatu tā laika Eiropas zinātnes un kultūras telpā, liecina par baltu valodu un folkloras godpilno vietu tajā. Vēstules stāsta par noskaņojumu un notikumiem Austroungārijas un Krievijas provincēs, piemēram, par gatavošanos latviešu etnogrāfiskajai izstādei Krievijas Arheoloģijas kongresa laikā Rīgā 1896.gadā un par Austroungārijas etnogrāfisko izstādi Prāgā 1895.gadā, par Dziesmu svētkiem Jelgavā un par izdevēja Jēkaba Dravnieka bankrotu.
K.Mīlenbaham, vācu valodas skolotājam ar klasiskās filoloģijas izglītību, bija svarīgi uzzināt salīdzināmās valodniecības profesora J.Zubatija domas par daudziem baltu valodu vēstures jautājumiem, par saviem darbiem, to manuskriptiem un iecerēm. Viņi apmainījās ar zinātnisko literatūru, bibliogrāfisko informāciju un valodas materiālu. Zinot, ka kolēģis strādā pie latviešu valodas vārdnīcas, J.Zubatijs nosūtīja viņam vārdus, kuru nav bīskapa Karla Ulmana vārdnīcas latviešu – vācu daļā, un “kā piederīgam pie lielas dziedātājtautas” – arī četras čehu tautasdziesmas savā apdarē. Kā atzinis pats J.Zubatijs, 19.gs. 70. un 80.gados viņš bijis sabiedrībā vairāk pazīstams kā mūziķis, ne filologs, jo bija aranžējis klavierēm daudzus Antonīna Dvoržāka skaņdarbus, diriģējis divus korus un arī komponējis.
J.Zubatijs aicināja latviešus censties, lai kādā Krievijas universitātē būtu īsta latviešu valodas profesūra. Viņš atcerējās: “Arī mums agrāk, pirms bijām izcīnījuši savu universitāti, Prāgā bija sava [čehu valodas – S.K.] katedra (profesūra, ne lektora vieta).” Atzinīgi novērtējot K.Mīlenbaha darbus, Eiropā jau pazīstamais J.Zubatijs mudināja: “(..) tiecieties kļūt slavens arī ārzemēs: gaužām žēl, ka latviešu valodu tik maz aplūko.” Vēlāk, kad latviešiem jau bija sava valsts, sava universitāte un savi profesori, J.Zubatijs joprojām visādi rūpējās par pienācīgu ievērību latvjiem, piem., lai J.Endzelīns 1924.gadā tiktu ievēlēts par Čehijas Zinātņu un mākslas akadēmijas locekli, un citādi.

Atklātne, ko prof. J.Zubatijs no Prāgas piepilsētas Smihovas skaistā latviešu valodā rakstījis “Austruma” redaktoram Āronu Matīsam