5. Cik naudas būs nākamajā plānošanas periodā?
Eiropas Komisija 2004.gada 14.jūlijā ierosināja 1 025 035 miljonus eiru kopējās saistību apropriācijās laikam no 2007. līdz 2013.gadam. Saistību apropriācijas ir tās summas, ko piešķir programmām vai projektiem. Tās nozīmē ES saistības pret saņēmēju, ja tiek izpildītas attiecīgās prasības vai līgumsaistības. Saistības vidēji ir 1,26% no ES NKI šajā laika posmā (2007–2013), kas ir krietni zem 1,31% griestiem, ko 2001.gadā noteica pašreizējai finanšu shēmai.
Maksājumu apropriācijās Komisija kopumā ierosināja 928 700 miljonus eiru. Tie ir griesti faktiskajai naudai, ko finansēs dalībvalstis. Priekšlikums aptver vidēji 1,14% no ES NKI visam laika posmam no 2007. līdz 2013.gadam un ietver Eiropas Attīstības fondu un ES Solidaritātes fondu. Šie fondi nav iekļauti Programmā 2000, kur maksājumu apropriācijas bija vidēji 1,09% no NKI.
Saistību un maksājumu apropriācijas atšķiras, jo saistības sakarā ar vairākgadu programmām un projektiem parasti uzņemas tajā gadā, kad par tiem nolemj, bet maksājumi notiek dažādos gados programmas un projekta īstenošanas gaitā. Tādējādi, ja ES budžets palielinās, piemēram, sakarā ar paplašināšanos, saistības palielinās pirms maksājumiem. Turklāt ne visi projekti un programmas tiek pabeigtas, un tādēļ maksājumu apropriācijas ir zemākas nekā saistību apropriācijas.
Salīdzinot ar valstu budžetiem, ES budžets ir diezgan neliels. Kopīgie valsts sektora izdevumi 25 dalībvalstīs ir 45–50% no ES NKI salīdzinājumā ar 1,14% ES līmenī. Citiem vārdiem sakot, 2005.gada ES budžets, kas ir apmēram 1% no ES NKI, ir vienāds ar apmēram 240 eirām uz vienu ES iedzīvotāju vai aptuveni 66 centiem dienā. Turklāt lielākā daļa no šīs naudas nonāk atpakaļ pie ES iedzīvotājiem.

6. Sešas dalībvalstis ir ierosinājušas noteikt 1% griestus. Kādēļ tas nav pietiekami?
Mūsu priekšlikums atspoguļo dalībvalstu pieņemtās politiskās prioritātes – palielināta konkurētspēja, ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, izglītība, pilsoņiem drošāka Eiropa, sekmīga paplašināšanās un ES lomas stiprināšana pasaulē. Šīm politiskajām prioritātēm vajadzīgs finanšu pamats.
Pašreizējā finanšu plānā (2000–2006) 15 dalībvalstis vienojās par saistību apropriāciju griestiem vidēji 1,11% visā minētajā periodā. Tagad ES ir 25 dalībvalstis, un vēl divas pievienosies 2007.gadā. Samazinājumu līdz 1% nevar veikt ar nelielu mērķu samazināšanu vai nelieliem pielāgojumiem maza apjoma programmās. To iespējams panākt, tikai pārtraucot pildīt ievērojamas saistības, ko dalībvalstis jau uzņēmušās.
Piemēram: 2006.gadā saistību griesti finanšu plānā ir 1,11%. Bet 1% 2007.gadā nozīmētu 9 miljardu eiru samazinājumu uzreiz vienā gadā, kad ES gatavojas pievienoties Bulgārija un Rumānija. Praksē tas nozīmētu, ka paplašināšanos ar divām jaunām valstīm nāktos finansēt no mazāka budžeta.

7. Kā nauda tiks tērēta?
Eiropas Komisija ierosina:
• 471 465 miljonus eiru jeb 46% visā attiecīgajā laikposmā piešķirt ES konkurētspējas uzlabošanai, ekonomikas izaugsmes paātrināšanai un kohēzijai Eiropas Savienībā, kā arī vairāku darbavietu radīšanai;
• 404 655 miljoni eiru jeb 39,5% jāpiešķir tam, lai lauksaimniecības nozari padarītu konkurētspējīgāku un vairāk vērstu uz tirgus vajadzībām, lauku attīstības stiprināšanai, konkurētspējīgas un ilgtspējīgas zivsaimniecības veicināšanai un vides aizsardzībai;
• 95 350 miljoni eiru jeb 9,3% no kopējām saistību apropriācijām jāpiešķir ārējām politikām un ES kā globālā partnera lomas stiprināšanai;
• 24 705 miljoni eiru jeb 2,4% jāpiešķir, lai iedzīvinātu Eiropas pilsonības jēdzienu, pabeidzot Eiropas brīvības, tiesiskuma un drošības telpas izveidi;
• 28 620 miljoni eiru jeb 2,8% tiek rezervēti administratīvām izmaksām ES iestādēm, izņemot Eiropas Komisiju.
Eiropas Komisijas administratīvās izmaksas katras politikas vadībai ir iekļautas katrai pozīcijai paredzētajā summā.

8. No kurienes nāk nauda?
Kopš budžeta reformas 1970.gadā Eiropas Savienībai ir pašai savi resursi savu izdevumu finansēšanai. Pastāv trīs dažādi resursu veidi, uz ko Eiropas Savienībai ir tiesības bez jebkādiem turpmākiem valstu iestāžu lēmumiem. 2005.gadā 73% no ES budžeta ieņēmumiem nāks no resursa, kas pamatojas uz NKI, 11,6% – no lauksaimniecības un muitas nodokļiem un 14,4% – no resursa, kas pamatojas uz PVN. Vēl 1% nāk no nodokļiem, ko maksā ES personāls, un dažādiem citiem avotiem.

9. Kas notiks ar pašu resursu sistēmu?
Īstermiņā paliks trīs pašreizējie resursi. Pašreizējā finansēšanas sistēma ir nodrošinājusi ES budžetam stabilus resursus, tomēr tā aizvien vairāk ir atkarīga no pārskaitījumiem no valstu kasēm, nevis no pašu resursiem, kā tas paredzēts līgumos. Eiropas Komisijas 2004.gada 14.jūlija ziņojumā par pašu resursiem ierosināts Padomei apsvērt iespēju līdz 2014.gadam ieviest jaunu ES finansēšanas sistēmu, kuras centrā būtu galvenais fiskālais resurss, kas balstās uz enerģijas nodokli, PVN vai uzņēmumu ienākuma nodokli. Tas palielinātu iedzīvotāju izpratni par resursiem, kas nonāk ES budžetā, un padarītu atbildīgākus lēmumu pieņēmējus. Šis uz nodokli balstītais resurss aizstātu pašreizējos resursus un tādēļ būtu neitrāls ES finansējuma līmeņa kontekstā.

10. Vai jaunajā finanšu plānā tiks atcelta Lielbritānijas atlaide?
Pašreizējais mehānisms, kas tika izveidots 1984.gadā, labo Apvienotās Karalistes pārlieku negatīvo bilanci – šī valsts toreiz atradās krietni zem ES vidējā līmeņa labklājības ziņā uz vienu iedzīvotāju. Tagad tā ir viena no vispārtikušākajām ES dalībvalstīm. Eiropas Komisija ir ierosinājusi vispārēju mehānismu, kas labo visus pārliecīgas nelīdzsvarotības gadījumus starp neto maksātājiem un neto saņēmējiem. Mehānisms sāks darboties, ja neto maksājumi pārsniegs 0,35% no valsts NKI. Maksājumi, kas to pārsniedz, tiks atlīdzināti 66% līmenī. Kopējais atlīdzinājuma apjoms nedrīkst pārsniegt 7,5 miljardus eiru gadā, un to finansē visas dalībvalstis, pamatojoties uz to relatīvo NKI daļu.

11. Kāda ir atšķirība starp vairākgadu finanšu plānu un gada budžetu?
Finanšu plāns nav ilgtermiņa budžets, bet gan indikatīvs tēriņu plāns, ar ko nosaka griestus iespējamajiem gada izdevumiem. Finanšu plāns nav tik detalizēts kā gada budžets, kurā ir ap 1150 atsevišķu posteņu, no kuriem lielākā daļa paredz konkrētas summas izdevumiem budžeta gadā.
Budžeta posteņus, summas, sīki izstrādātas piezīmes un maksājumu grafikus katru gadu nosaka abas budžeta lēmējinstitūcijas – Padome un Eiropas Parlaments, pamatojoties uz Eiropas Komisijas priekšlikumu. Ikgadējā budžeta procedūrā ņem vērā faktisko budžeta izpildi iepriekšējos gados un jaunas programmas.
Saistību apropriāciju griesti finanšu plānā ir noteikti pēc vienošanās starp trim ES iestādēm ievērojami zem kopējiem pašu resursu griestiem. Pēdējos sešos gados pieņemtie budžeti ir bijuši krietni zem kopējiem maksājumu griestiem, jo, izņemot strukturālās darbības, faktiskajā budžetā zem griestiem jāatstāj rezerve.

Maksājumu robežas % no ES NKI:

12. Kādēļ Eiropas Komisija ierosina 7 gadu laika posmu?
Nākamo finanšu plānu piemēros no 2007.gada janvāra. Agrāk šie plānošanas periodi bijuši 5 vai 7 gadi. Eiropas Komisija ierosina pāriet uz vismaz 5 gadu periodiem, lai to labāk saskaņotu ar Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta pilnvaru laiku. Tomēr, lai iekļautos šajā ritmā, vajadzīgs 7 gadu pārejas periods.

13. Kāds ir finanšu plāna juridiskais statuss?
Skaitļus finanšu plānā pieņem ar iestāžu nolīgumu, t.i., Komisijas, Padomes un Parlamenta kopēju lēmumu.
Eiropas konstitūcijā ir paredzēts, ka vairākgadu finanšu plāns jāpieņem uz laika posmu, kas ir vismaz pieci gadi. Finanšu plāna iekļaušana nākamajā konstitūcijā nozīmē šīs sistēmas efektivitātes un lietderības atzīšanu, rodot tai pastāvīgu vietu Eiropas līgumā. Konstitūcija arī maina veidu, kā tiek pieņemts finanšu plāns.

14. Kā pieņem finanšu plānu?
Balstoties uz Eiropas Komisijas priekšlikumu, Eiropadome vienbalsīgi pieņem finanšu plānu. Šī vienošanās ir pamats sarunām starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju. Kad visas trīs iestādes ir panākušas vienošanos par plānu, var pabeigt sarunas par nozaru priekšlikumiem.

15. Kādēļ ir tik svarīgi vienoties par finanšu plānu 2005.gada jūnijā?
Vajadzīgi 12–18 mēneši, lai sagatavotu juridisko pamatu vairākgadu programmām pētniecībā, izglītībā, kohēzijā, atbalstam attīstībai, kaimiņattiecību politikā utt. Ja šīs programmas jāuzsāk 2007.gada janvārī, politiska vienošanās par finanšu plāna griestiem jāpieņem ne vēlāk kā pusotru gadu pirms tā stāšanās spēkā. Kad Eiropas Parlaments, Padome un Komisija ir vienojušās par plānā nosakāmajiem griestiem, sarunas par programmu juridisko pamatu var noslēgt pietiekami laikus, lai programmas varētu uzsākt 2007.gada janvārī.
Pašreizējais finanšu plāns tika pieņemts 1999.gada pavasarī, lai stātos spēkā 2000. gada 1.janvārī. Tik vēla pieņemšana nedeva pietiekami daudz laika sarunu pabeigšanai par tiesību aktiem programmu izveidei. Rezultātā daudzi projekti, īpaši struktūrfondu projekti, nevarēja sākties līdz pat 2002.gada beigām.

16. Kas notiks, ja vienošanās netiks panākta laikus?
Lielākā daļa vairākgadu programmu kohēzijai, atbalstam attīstībai, pētniecībai, izglītībai un apmācībai utt. beidzas 2006.gada beigās. Bez juridiska pamata šīs programmas apstājas, un naudu nevar tērēt. Tas nozīmē, ka vairāk nekā 40% no budžeta netiks izpildīti.
Ja programmām nav juridiska pamata, var izpildīt tikai tā sauktos obligātos izdevumus, galvenokārt atbalstu lauksaimniekiem. Pārējais budžets tiek paralizēts, un būs ievērojama kavēšanās, kamēr finansējums sasniegs dalībvalstu iedzīvotājus.

17. Kas notiks, ja vienošanās vispār netiks panākta?
Bez vienošanās par finanšu plānu būs vēl grūtāk vienoties par gada budžetiem.
Ja Padome un Eiropas Parlaments nepieņem budžetu, mēnesi pa mēnesim tiek īstenots pagaidu budžets (ko sauc par pagaidu divpadsmitdaļām), balstoties uz viszemāko rādītāju iepriekšējā gada budžetā vai pašreizējā gada ierosinātajā budžetā. Tas padarītu vairākgadu plānošanu gandrīz neiespējamu, no kā ievērojami ciestu tie, kas gūst labumu no ES finansējuma, piemēram, pētnieki, studenti, nabadzīgāki reģioni, kam līdzekļi nepieciešami modernizācijas projektiem, utt.
Pat ja budžets tiek pieņemts, iespējas ievērojami grozīt vai palielināt budžetu kādā konkrētā jomā ir pavisam nelielas. Labākajā gadījumā vienkārši tiks pārņemts 2006.gada budžets, neņemot vērā jaunas prioritātes vai vajadzības.
Pieņemot, ka budžets tiks apstiprināts, vēl ir vajadzīgs, lai būtu pieņemtas vairākgadu programmas, lai varētu tērēt naudu kohēzijai, pētniecībai, izglītībai un apmācībai, attīstības atbalstam, ārējo robežu aizsardzībai utt. Bez vienošanās, piemēram, pamats struktūrfondu sadalei starp dalībvalstīm vairs nebūs spēkā un nauda netiks tērēta. Tas radīs ievērojamus zaudējumus kohēzijas politikai paplašinātajā Eiropas Savienībā.

18. Ja nav vienošanās, vai pašreizējo finanšu plānu nevar vienkārši pagarināt vēl uz diviem vai trim gadiem?
Tehniski tas ir iespējams, ja paliek spēkā 1999.gadā pieņemtais iestāžu nolīgums starp Parlamentu, Padomi un Komisiju. Tajā noteikts, ka gadījumā, ja nav vienošanās par jaunu finanšu plānu pēc 2006.gada, pašreizējos saistību griestus piemēros arī 2007.gadā un turpmāk, pielāgojot tos ar kritērijiem, kas saistīti ar vidējo izaugsmes līmeni iepriekšējā periodā, bet neveicot nekādus ar paplašināšanos saistītus pielāgojumus.
Tomēr šķiet, ka praksē tas nedarbosies. Tad būtu ne tikai jāpagarina visi pašreizējo izdevumu programmu juridiskie pamati, bet 27 dalībvalstu Eiropas Savienība būtu jāfinansē ar tādu finanšu shēmu, kas paredzēta 15 valstīm un tikai daļēji pielāgota 25 valstīm, jo 2006.gadā 10 jaunās dalībvalstis vēl nebūs pilnībā iekļāvušās kopējos lauksaimniecības un struktūrfondu maksājumos. Papildu izmaksas, automātiski turpinot pildīt pašreizējo finanšu plānu (iesaldējot pašreizējos struktūrfondu piešķīrumus ES-15 un pievienojot izmaksas, kas rodas, lai pilnībā integrētu 10 jaunās dalībvalstis), būtu pārmērīgas – apmēram 12,9 miljardi eiru gadā jeb palielinājums par vairāk nekā 0,1% no NKI.