Bez jaunības, bet jauns

Pietiek pārlūkot autora dzīves laikā iznākušās grāmatas, lai uzskatāmi pārliecinātos: nekāds daudzrakstītājs Egons Līvs (1924–1989) nav bijis. Arī vienīgais romāns “Velnakaula dvīņi” ievākots tādā kā dzeju krājumiņa formātā, lai izskatītos, ka lasāmgabals ir garāks. Taču tieši par šo romānu jau 21. gadsimtā atzinīgus vārdus nav taupījis kritiķis Guntis Berelis, atzīstot, ka īstenībā tieši “Velnakaula dvīņi” aizsāka prozas atdzimšanu pēckara Latvijā.

Egons Līvs kopā ar Eduardu Pāvulu un Alfonu Kalpaku filmas “Kapteinis Nulle” uzņemšanas laikā 1963.gadā Foto no grāmatas “Darbi”

Divi laikmeti vienā sējumā

Piecpadsmit gadu pēc Egona Līva nāves apgāds “Pils” sācis izdot autora Darbus. Pērn iznāca pirmais, šogad gaidāms otrais, bet pavisam būs četri sējumi. Bija jau arī laiks. Tie paši “Velnakaula dvīņi” pie lasītājiem nonāca 1966.gadā, pēc tam, dažādu autoru dramatizēti, vienlaikus tika spēlēti vairākos teātros, kalpoja par pamatu Vītauta Žalakēviča filmai “Jūtas” Lietuvā. Bet cik šis romāns ir zināms un lasīts patlaban, cik to pazīst lasītāju jaunākā paaudze?
Tiesa, Darbi ar romānu nesākas, tie kārtoti tapšanas secībā. Pirmajā sējumā ietilpināts no 1949. līdz 1965.gadam sacerētais – stāsti un miniatūras, raksti, reportāžas un apraksti, vēstules, dienasgrāmata. Sējumu ievada autora kolēģa Ērika Hānberga apcere “Egons Līvs”, bet noslēdz literatūrzinātnieka Ilgoņa Bērsona pētījums “Egona gadi”, tam seko personu rādītājs.
Darbu sastādītāji ir divi – Ēriks Hānbergs un Egona Līva dzīvesbiedre Edīte Gūtmane.
Kas pārsteidz jaunizdevumā? Vispirms tas, ka sarūpēts tik apjomīgs kopojums – vairāk nekā pustūkstotis lappušu. Kaut no autora dzīves laikā iznākušajiem prāvākajiem daiļdarbiem pirmajā sējumā iekļuvis vien garstāsts “Kapteinis Nulle”.
Interesi modina pirmie stāsti “Aija”, “Ilze” un “Gane”, kas tapuši 1949.gadā un vedina domāt, ka nebūt nav pirmie rakstnieka spalvas vingrinājumi. Turklāt tie veidoti ar pavisam citu pasaules skatījumu, kas tuvs pirmspadomju rakstniecībai. Tātad pavisam citam laikmetam, tradīcijai. Publikācijās desmit gadus vēlāk seko it kā atkritiens: sākumā izteiksme samocīta, pārlieku aprauta, kā mēģinot dziedāt ar daļēji aizžņaugtu rīkli. Tomēr drīz vien rakstnieka balss atgūst savdabību un tiek ievērota. Lielāko lasītāju atsaucību iemanto 1962.gadā uzrakstītais garstāsts “Kapteinis Nulle”. Vēlāk top arī mākslas filma ar tādu pašu nosaukumu.
Toreiz tas šķita neparasti, jauna lappuse pēckara literatūrā, ar spilgtiem raksturiem, kas darbojas patiesai dzīvei pietuvinātā vidē. Tagad pārlasot, uztvere jau cita. Kā svešķermeņi vīd dažas padomju reālijas, bez kurām autors nav spējis (vai arī viņam nav ļāvuši) iztikt. Šķiet, mūsdienās ne tikai stāsta varonis traļmeistars Juhans vien, bet vairums lasītāju nezinās, kas ir Gaganova, arī Tumiņa uzvārds daudziem neko neizteiks. Urķīgākie meklēs padomju enciklopēdiju un atradīs atbildes uz saviem jautājumiem. Te šīs iebildes tikai pārdomām Darbu sastādītājiem un citiem, kas plāno ķerties pie agrāk izdotā atkallaišanas klajā: lieti derētu komentāri, paskaidrojumi, no tā izdevuma vērtība tikai augtu.

Kad krasti nav redzami

Šo rindu autoram dzīvē nav iznācis ar Egonu Līvu tikties. Toties mums ir krustojušies visai tāli ceļi, braucot ziemeļblāzmu lūkoties. E.Līvs Kolas pussalā bijis 1965.gadā, es – gadus piecus vēlāk Latvijas ziemas turiādē. Esmu gulējis sniegā uz egļu zariem, bijis arī Lovozerē. Un joprojām prātā palicis turienes skolotāja stāstītais par sāmiem: “Pašus pamatus mēs briežkopju atvasēm mācām sāmu valodā, bet pēc ceturtās klases tas viss viņiem jāaizmirst, turpmākā skološanās ir vienīgi krieviski.”
Protams, padomju laikā bija naivi cerēt, ka tik vienkārša un skaudra patiesība nonāks līdz iespiešanai. Un ļoti iespējams, ka līdzīgi ir arī Krievijas Federācijā pašlaik.
Visvairāk jaunatklāsmes, manuprāt, glabā Egona Līva dienasgrāmata. Šķiet, jūras brauciena lappuses pat sniedz lielāku līdzpārdzīvojumu nekā uz pieredzētā pamata rakstītais garstāsts. Dienasgrāmatā ir tas autora skatījums, kas mūžam būs jauns, laikam pār to nav varas.
Turpmākajos Darbu sējumos būs arī apcere “Rēta lūpas iekšpusē”. Atmiņas rakstītas E.Līva mūža nogalē astoņdesmito gadu otrajā pusē, bet to sākums tieši ved pie autora jaunības, kur ietilpst arī pārdomas karagūstekņu koncentrācijas nometnē pie Tornas 1945.gada vasarā:
“Kas būs tālāk? Es taču nevienam neesmu vajadzīgs! Miljoniem cilvēku klīst pa visu pasauli! Klīst uzvarētāji un uzvarētie. Vai kādam tagad ir laiks un vēlēšanās kaut uz mirkli iedomāties, ka uz pasaules dzīvoju arī es? Kas ar mani notiks? Kas notiks ar maniem biedriem? (..) esmu palicis bez jaunības... Arī bez nākotnes. Es neesmu slīcis jūrā, bet aptuveni tāda jušana varētu būt slīcējam. Kad krasti nav redzami, kad spēks vēl ir kaulos un sirds strādā spēcīgi un droši, bet krasta nav un jūra ir nolādēti neaptverama...”
Pēc tam Egons Līvs nonāca tā sauktajā filtrācijas nometnē un kopā ar citiem nelaimīgajiem būvēja Baltās – Baltijas jūras kanālu. Kad no vergu darba atbrīvoja, sekoja dienests sarkanarmijā līdz 1950.gadam. Jaunību nākamajam rakstniekam atņēma ar uzviju.
Bet par to varēs lasīt Darbu nākamajos sējumos.

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv

Egons Līvs ar Mirdzu Ķempi Bernātos 1963.gadā Foto no grāmatas “Darbi”