Starp griezes dziesmu un maizes klaipu

“... dabas aizsardzība ir tikai viens no zemes lietošanas veidiem, tāpēc nav iespējams aizsargāt visas teritorijas. Noteikti aizsargājamas būtu tās teritorijas, biotopi, kuri ir reti sastopami, vienreizēji. Tomēr pārsvarā pastāv daudz līdzīgu teritoriju, un tādēļ noteikti jāveic šo objektu bioloģiskā novērtēšana pēc dažādiem kritērijiem, lai aizsardzībai pakļautu vērtīgākos.”

Sakarā ar vairāku savstarpēji izslēdzošu, pretrunīgu, nesaskaņotu likumdošanas aktu darbību, kas nosaka dažādus apgrūtinājumus un ierobežo zemes izmantošanas iespējas, aptuveni 150 zemes īpašniekiem, kuru īpašumu kopējā platība ir 750 ha, zemes īpašuma cena un saimnieciskās izmantošanas iespējas samazinātas līdz minimumam Fotoilustrācija, izmantojot Aigara Jansona (A.F.I.) fotogrāfiju

Tā Pasaules dabas fonda izdevumā “Dabas aizsardzības plāns Latvijai” (Rīga, 1992) ir izteicies zviedru zinātnieks Bjerns Hjernkvists, un viņa teiktajam ir jāpiekrīt.
Cilvēks ir dabas sastāvdaļa, – tos nedrīkst ne savstarpēji atdalīt, ne pretstatīt. Sirmā senatnē, kad Zemes iedzīvotāju nebija daudz un tie piekopa primitīvu saimniekošanas veidu, cilvēks neradīja jūtamu iespaidu uz vidi. Nemitīgi palielinoties iemītnieku skaitam, pieauga arī saimnieciskā darbība, un dabā arvien vairāk parādījās neatgriezeniskas izmaiņas. Ļoti jūtami visu pārveidoja zemkopība un lopkopība, kas izraisīja arī strauju meža platību samazināšanos. Nenovērtējami pieauga mežu loma, tie vienmēr bijuši un arī tagad ir viena no lielākajām stabilizējošajām sistēmām uz Zemes.
Cilvēku skaits uz Zemes turpinās pieaugt, palielināsies arī ražošanas līmenis. Tādēļ jāmeklē mērķtiecīgs kompromiss starp ekonomiskām, ekoloģiskām un sociālām prasībām. Stāvokli sarežģī mūsdienu sabiedrības neapzinātais un apzinātais egoisms savu vēlmju piepildīšanai – no vienas puses, izmantot visus civilizācijas labumus (elektrību, auto utt.), no otras puses, saglabāt mazskartu vidi, turklāt sludinot utopisku saukli “atpakaļ pie dabas”. Līdz ar to nākotne prasīs sarežģītus risinājumus.

Vides aizsardzība Latvijā

Attīstoties ražošanai un pieaugot videi nodarītiem zaudējumiem, sākās arī dabas aizsardzība, kas pirmsākumos iekļāvās nozaru instrukcijās un norādījumos. Ar Atmodu aktivizējās sabiedriskās kustības un organizācijas: Vides aizsardzības klubs, Pasaules dabas fonds, Latvijas dabas fonds u.c. Pašlaik vides aizsardzību valstiskā mērogā kārto Vides ministrija. Jāatzīst, Vides ministrijas speciālisti izdarījuši daudz. Izstrādāti vairāki nolikumi un norādījumi, izdoti bukleti par vides aizsardzības jautājumiem. To visu varēja paveikt ar finansējumu, ko nodrošināja gan valsts un pašvaldību budžeta līdzekļi, gan dažādi starptautiskie finanšu avoti. Līdztekus jāatzīmē, ka pēdējā laikā arvien vairāk saasinās attiecības ar ražojošo sfēru, – galvenokārt tāpēc, ka trūkst pietiekamas iedziļināšanās ekoloģisko un ekonomisko interešu saskaņošanā. Turpmāk par to sīkāk.

Abavas krastos kā pa celmiem

Pērnā gada sākumā plašsaziņas līdzekļos Kandavas novada domes priekšsēdētājs Alfrēds Ķieģelis pievērsa uzmanību pašreizējās likumdošanas pretrunām, kas traucē novada attīstību. “Pašvaldība par prioritāti novadā noteikusi tūrismu. Taču kā lai iekārtojam tūrisma takas, kā lai piesaistām tūristus, ja piecu kilometru zonā no Abavas neko nedrīkst būvēt? Ir vajadzīgs serviss, lai tūristus varētu uzņemt, lai viņi šurp brauktu. Tātad jābūvē kempingi, citas ēkas un jāizvieto norādes. Zemnieks nevar uzbūvēt pat jaunu pirtiņu, jo Vides pārvalde, pamatojoties uz Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr.415 kategoriski aizliedz jebkādu būvniecību. Jājautā: kādēļ šie liegumi vajadzīgi, ja visi dabas objekti ir kā iekonservēti?”
Sevišķi noraidoši vides aizsardzības institūcijas izturas pret melioratīviem pasākumiem, tādējādi rādot pilnīgu neizpratni par šīs saimnieciskās darbības nozīmi mūsu klimatiskajos apstākļos. Minēsim piemēru. Lauku atbalsta dienests pēc vairāku Tukuma rajona pašvaldību ierosinājuma plānoja veikt valsts meliorācijas sistēmas – ūdensnotekas Abavas upes – rekonstrukcijai nepieciešamos inženierizpētes darbus un iesniedza pieteikumu Ventspils reģionālajai vides pārvaldei par tehnisko noteikumu saņemšanu. Uzskatot, ka šāds pasākums var būtiski ietekmēt vidi un netālu esošo dabas parku “Abavas ieleja”, kā arī dabas liegumu “Riesta – Džūkstenes purvs”, pārvalde uzliek par pienākumu veikt ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru. Kaut gan dabas parks “Abavas ieleja “atrodas vairāk nekā 20 km zemāk par iecerēto rekonstrukcijas posma lejasgalu, bet dabas liegums “Riesta – Džūkstenes purvs” ir nevis Abavas upes, bet gan Pienavas sateces baseinā. Jāatzīmē, ka minēto Abavas upes posmu 11 km garumā no 1929. līdz 1931.gadam pirmoreiz regulēja bijušo Struteles un Irlavas pagastu zemnieki, lai varētu apsaimniekot piegulošās zemes.

Natura 2000

Tā ir Eiropas Savienības (ES) valstu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sistēma jeb tīkls, kas nodrošina visu ES reto un apdraudēto sugu un biotopu (vietu ar viendabīgiem apstākļiem, piemēram, purvs, meža pļava, priežu mežs kāpās) aizsardzību un pareizu apsaimniekošanu. Tās pamatojums ir MK 2002.gada 28.maija noteikumi Nr.199. “Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000) izveidošanas kritēriji Latvijā”. Šajā programmā no 2000. līdz 2002.gadam veikta aizsargājamo dabas teritoriju inventarizācija. Līdztekus jau esošām teritorijām tika apzinātas 75 jaunas un ieteikti 45 teritoriju robežu labojumi. Līdz ar to Latvijas aizsargājamo dabas teritoriju kopējā platība pieaugs no 8,9 līdz 10 procentiem. Lai gan daļa no šā pieauguma ir saimnieciski mazāk izmantojami purvi un purva malas, tomēr samazināsies arī intensīvi izmantojamās platības, piemēram, meži 1247 ha platībā pie Lielajiem Kangariem, kurus apsaimnieko Rīgas Meža aģentūra (RMA), tāpat arī 2147 ha meža platību Garkalnes un Vangažu pagastā, kurus apsaimniekoja akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” un RMA.
Vēl viens nesaskaņotas darbības piemērs, ko sarunā minēja kāds virsmežzinis. Saimnieciski izmantojamā meža masīva centrālajā daļā tika izdalīti biotopi, lai gan analogi un pat vēl raksturīgāki bija atrodami meža masīva malās. Rezultātā jūtami traucēta saimnieciskā darbība. Programmas realizēšana sagādā finansiālus zaudējumus gan valsts mežsaimniecībai, gan arī pašvaldību un privāto mežu īpašniekiem. Bet likumprojekts “Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās” vēl nav ieguvis juridisku spēku. Šiem abiem procesiem taču vajadzēja risināties līdztekus.
Spilgts nesaskaņošanas piemērs bija gadījums ar Bauskas pilsdrupu saglabāšanu. Tikai speciāls likums “Par Bauskas pilskalna nostiprināšanu” atrisināja šo Natura 2000 veidotāju kļūdu.

Uzskatu sadursme Salas pagastā

Daļa Salas pagasta atrodas Lielupes kreisajā krastā. Lai bijušās palienu pļavas būtu lauksaimnieciski intensīvāk izmantojamas, savulaik bija izbūvēti Jāņupītes un Odiņ–Pavasaru polderi (polderis – ar dambjiem norobežota teritorija ar meliorācijas grāvjiem, no kuriem ar sūkņu stacijām atsūknē ūdeni). Sabrūkot padomju laika saimniekošanas sistēmai, šīs platības pēc 1991.gada zemes reformas likumiem nonāca privātā īpašumā. Daži ieguva no 0,15 līdz 2 ha lielus zemes gabalus, citi tika pie desmitiem hektāru. Īpašniekiem bija nodoms gan tās lauksaimnieciski izmantot, būvēt tur ēkas, gan arī pārdot citiem īpašniekiem.
1997.gadā izveidoja Ķemeru nacionālo parku (ĶNP), ietverot arī šīs privātīpašniekiem piederošās zemes. 2002. gadā ar Dānijas Vides ministrijas palīdzību tika pabeigts “ĶNP dabas aizsardzības plāns (DAP)”. Tas noteica parka attīstības turpmākos virzienus, bet plānu kā nepieņemamu neparakstīja Lapmežciema un Salas pagasta padome. Tas netraucēja Vides ministriju bez kompromisu meklējumiem plānu apstiprināt.
Bet 2003.gada 9.decembrī MK, pieņemot dokumentu Nr.684 “Noteikumi par nacionālās nozīmes lauksaimniecības teritorijām”, noteica, ka Odiņu– Pavasaru polderis un Jāņupītes poldera daļa ir iekļauta šajā kategorijā, līdz ar to nav pārvēršama par apbūves zemi.
Vispirms – kādām jābūt nacionālās nozīmes lauksaimniecības zemēm?
Tām jāatbilst šādiem kritērijiem – zemes nogabala kvalitātes novērtējumam ir jābūt ne zemākam par 50 ballēm un nogabala platībai – ne mazākai par 50 ha. Polderī esošās zemes šiem kritērijiem neatbilst ne platību, ne kvalitātes vērtējuma ziņā, turklāt vairāk nekā 300 hektāros aramkārtā ir dolomīta slānis. Tāpēc dīvains liekas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas skaidrojums, kur Rīgas rajona teritorijas plānojumā Odiņu–Pavasaru polderis norādīts kā īpaši vērtīga lauksaimniecības zeme.
Sākumā noteica, ka Odiņu–Pavasaru polderis būs ĶNP neitrālā zona, kur saimnieciskās darbības ierobežojumu ir vismazāk, bet 2001.gadā zonu robežas pārbīdīja, iekļaujot pusi polderu zemes citā – ainavu aizsardzības – zonā, kur ierobežojumi ir daudz stingrāki. Kā pamatojums tiek minēts ligzdojošo griežu (suga iekļauta ES Putnu direktīvā) skaits. Uzskaite, sākta 2000.gadā un ik gadu turpināta, uzrāda abos polderos kopā vairāk nekā 30 ligzdojošu pāru.
Salas pagasta padomes un zemes īpašnieku viedoklis šajā jautājumā ir atšķirīgs.
Sakarā ar vairāku savstarpēji izslēdzošu, pretrunīgu, nesaskaņotu un nepamatotu likumdošanas aktu darbību, kas nosaka dažādus apgrūtinājumus un ierobežo zemes izmantošanas iespējas, Salas pagasta administratīvajā teritorijā aptuveni 150 zemes īpašniekiem, kuru īpašumu kopējā platība ir 750 ha, zemes īpašuma cena un saimnieciskās izmantošanas iespējas samazinātas līdz minimumam.
Summējot visus ĶNP ierosinātos apgrūtinājumus šiem īpašumiem, iznāk, ka apart zemi nedrīkst, tātad augkopībā un dārzkopībā tā nav izmantojama. Pļaut drīkst tikai no 1.jūlija un ne zemāk kā 10 cm no augsnes virskārtas, tātad lopbarības sagādei šīs teritorijas izmantot nav jēgas. Kā kompensāciju Vides ministrija sola, ka Odiņu–Pavasaru polderi paredzēts iekļaut bioloģiski vērtīgo pļavu sarakstā, dodot iespēju zemes īpašniekiem par pļavu nopļaušanu saņemt ES finansiālu atbalstu programmā “Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos”. Bet zemes īpašnieki uzskata, ka šī kompensācija nesegs neiegūto peļņu, ko tie varētu saņemt, apstrādājot laukus pēc atzītās augu seku sistēmas. Turklāt kādas būs šīs pļavas, ja tiks piemēroti ĶNP DAP ieteiktie pasākumi – “dabas aizsardzībai atvēlētās daļas dabiskošanā”, respektīvi, meliorācijas grāvju aizbēršana?
ĶNP bez jebkāda skaidrojuma un konsultācijām ir noteicis apbūves platību ierobežojumus: Jāņupītes poldera daļā – 2 ha, Odiņu–Pavasaru poldera neitrālajā zonā – 5 ha, bet ainavu aizsardzības zonā 10 ha. Tas nozīmē, ka 95 procentiem zemes īpašnieku ir liegta iespēja būvēt ēkas, jo viņu īpašumi esošajās zemes platībās ir mazāki.
Jāatzīst, Vides ministrija ir iesniegusi Saeimā likumprojektu “Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās teritorijās un mikroliegumos”, bet tas vēl nav apstiprināts. Nav zināms, cik liela būs kompensācija un vai valsts un pašvaldību budžetos atradīsies nauda šim nolūkam.
Pašreiz tiek izstrādāts Salas pagasta teritorijas plānojuma projekts, kurā jāiekļauj visi šie apgrūtinājumi, kas Salas pagasta aptuveni 150 zemes īpašniekiem liegs turpmāk jebkādas iespējas rīkoties ar saviem īpašumiem un nopietni kavēs pagasta ekonomisko attīstību kopumā. Šķiet, ka Salas pagasta zemes īpašnieku tiesības būs maksāt zemes nodokli un klausīties griežu dziesmas. Turklāt visi šie zemes izmantošanas ierobežojumi un apgrūtinājumi tapuši bez jebkādas saskaņošanas un konsultācijām ar Salas pagasta padomi un zemes īpašniekiem, arī bez jūtama kompensācijas mehānisma piedāvāšanas. Nav ievērots likuma “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību” 29.pants, kas paredz , ka valsts institūcijai, kura izdara zemes lietošanas tiesību ierobežojumus, jākompensē īpašniekiem radītie zaudējumi.

Secinājumi

Nav šaubu, griezes ir mūsu dabas krāšņums, kas jāsaudzē.
Bet arī cilvēkiem ir jānodrošina iespējami labāka eksistence. Tādēļ vēlreiz jāatgādina par ekonomisko, ekoloģisko un sociālo nodrošinājumu līdzsvarošanu.
Tagad paskatīsimies, ar kādu finanšu ieguldījumu tiks nodrošināta dzīves telpa aptuveni 30 griežu pāriem. Polderu izbūve izmaksāja pēc pašreizējām cenām vismaz divus miljonus latu, sūkņu stacijas uzturēšana gadā izmaksā ap sešiem tūkstošiem latu, tad vēl zemes īpašnieku zaudētā peļņa. Jo ik gadus par zāļu nopļaušanu solītie 136 lati par hektāru to neaizstāj. Kompensēt ar citu zemes īpašumu varēs varbūt kaut kur Latgalē, jo Rīgas rajonā brīvu zemju nav.
Tātad izdevumi ir tik prāvi, kādus var atļauties tikai bagāta valsts. Varbūt šī ir vienīgā vieta, kur griezes sastopamas? Vides ministrijas un Salas pagasta pārstāvju tikšanās apliecināja, ka ne tuvu tā nav. Tāpēc jāpiekrīt Salas pagasta pašvaldības vadītājai Dainai Veilandei, ka jāmeklē kompromiss, lai minētajā platībā varētu atrast dzīves telpu gan grieze, gan cilvēks. Saprotams, katrs pēc vēlmēm un iespējām.

Dr. silv. Gunārs Ģērķis