Ceļojums ārpus uztveršanas zonas

Kārlis Īle. “Mēnesdeja”

Limbažu novadpētniecības muzejā mākslas cienītājus pulcina tēlnieka Kārļa Īles un gleznotāja Andreja Joksta darbu izstāde “Ārpus uztveršanas zonas”. Abiem māksliniekiem, kas bijuši klasesbiedri Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, šī ir pirmā kopīgā izstāde. Te redzamās Kārļa Īles skulptūras un Andreja Joksta gleznas tapušas vairāku gadu garumā. Limbažus par tikšanās vietu izraudzījis Kārlis, jo viņš ir tas, kas nu jau divus gadus dzīvo un strādā šajā novadā – Salacas krastā kaut kur starp Staiceli un Ainažiem.

Šoziem publikas simpātijas iemantoja Kārļa un Andreja kopdarbs Ledus skulptūru festivālā Jelgavā. Grupā ar somu tēlnieku Anti Pedrozo viņi ieguva pirmo vietu par darbu “Kāpnes uz debesīm”. Andrejs festivālā saņēma pirmo godalgu arī par individuālo darbu “Mans pēdējais sapņu lācis”. Līdzīgas tematikas darbu Andrejs pērn veidoja arī Kārļa organizētajā alternatīvajā Ziemeļvidzemes ledus skulptūru festivālā “Zemes tauki”.
Kārlis Īle par savu skolotāju sauc nu jau aizsaulē aizgājušo Albertu Terpilovski, bet tieši granīta izjūtu esot mācījies no Gļeba Panteļejeva, ar kuru ticies kādā vasaras praksē. Kārlis piedalījies vairākās tēlniecības izstādēs un starptautiskos tēlnieku semināros, arī Pedvāles brīvdabas mākslas muzeja projektos “Ūdensapgāds” (2002), “Gaisa gads” (2003) un “Teritorija” (2004). Viņa veidotās skulptūras atrodamas privātajās kolekcijās Latvijā, Dānijā un Somijā. Šajā izstādē mākslinieks rāda figurālās tēlniecības darbus, kas atšķiras gan ar formu, gan masu. Kā autors saka – smagumā no pieciem līdz četrsimt kilogramiem. Pārsvarā tas ir granīts, pret kuru mākslinieks jūt lielu pietāti. Kad vaicāju, kas viņu, pieradušu strādāt ar akmeni un metālu, mudina atkal un atkal pievērsties ledus skulptūrai, kuras mūžs ir tik īss, Kārlis saka: “Tā ir mirkļa burvība. Es mazliet aizraujos arī ar pirotehniku, tur tas mirklis ir vēl īsāks. Bet skaists!”
Par savu pirmo kopīgo izstādi abi draugi no sirds priecājas, jo izrādījies, ka viņi labi papildina viens otru. Kopīgi izvēlēto izstādes nosaukumu Andrejs skaidro tā: “Ārpus uztveršanas zonas – tas ir ārpus ikdienas steigas un paviršības. Atgādinājums, ka reālās dzīves ātrajā skrējienā mēs daudz kam paejam garām, neatrodam mirkli pārdomām, paši sev. Aizmirstam, cik svarīgi ir pabūt pašam ar sevi. Gan Kārlim, gan man mākslas tēma ir cilvēks. Cilvēks ar saviem pārdzīvojumiem, atziņām. Arī vientulību. Kārlim tas skatiens ir cerīgāks, man – skumjāks. Bet varbūt tieši tas ir interesanti.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

Izstādes “Ārpus uztveršanas zonas” kopskats Foto: Imants Prēdelis