A.Gulbis. “Šūpolēs”, 2005 Foto no izstādes kataloga

“Nav sākuma un nav beigu” – šādu nosaukumu tēlnieks Aivars Gulbis izvēlējies savai personālajai izstādei Valsts Mākslas muzeja Baltajā zālē. Šī telpa viņu ir vilinājusi jau sen, aizrāvusi doma zāli atbrīvot no sīkāka sadalījuma un piepildīt ar lielām skulptūrām. Tas nu ir paveikts. Pēc vērtētāju un arī paša autora domām, varbūt ne ideāli, bet katrā ziņā – veiksmīgi.

Tēlniecības lietpratēja mākslas doktore Ruta Čaupova izstādes atklāšanā sacīja: “Aivara Gulbja spēcīgākā iezīme visā viņa mākslinieciskās darbības laikā ir kustības un telpas izjūta.” Sākums patiešām nav nosakāms. Kaut kas nāk no senču gēniem, ierosmi bērnībā devusi arī dzimtā Turaidas novada daba ar stāvām kraujām un gravām, ar līkumoto Gauju. Kustība vienmēr ir aizrāvusi. Jau Mākslas akadēmijā stājoties, Aivars uzrādījis skices ar auļojošiem zirgiem. Profesors Kārlis Zemdega šo ievirzi drīz vien ir ievērojis un parādījis studentam slavenā zviedru tēlnieka Karla Milesa dinamisko, it kā lidojošo darbu attēlus. Vēlāk Milesa skulptūru dārzā Stokholmā Aivars Gulbis redzējis arī oriģinālus. Šo zviedru tēlnieku viņš lielā mērā uzskatījis par paraugu.
Latvijā 50. un 60.gados, kad A.Gulbis sāka, šāda aizraušanās ar kustības tēlojumu nebija visai populāra. Pasaulē gan. Spānis Hulio Gonsaless, amerikānis Deivids Smits un citi bija tie, kas, kaļot metālu un lokot tā loksnes un stieņus, pēc kāda asprātīga teorētiķa teiciena, “atbrīvoja tēlniekus no māla kalnu izmīcīšanas, kas nāca līdzi Ogista Rodēna tradīcijai”.
Tais laikos sākās arī kosmosa apgūšana, kas īpaši iedvesmoja mākslinieku. Daudzi vēl atceras tēlnieku Aivara Gulbja, Jāņa Karlova un Jura Mauriņa darbu izstādi, ko 1969.gadā atklāja Mākslinieku namā, bet pēc apspriešanas Mākslinieku savienības partijas sapulcē tūlīt slēdza. Aivaram Gulbim tur bija tiem laikiem visai ķecerīga skulptūra “Perpetuum mobile”, kur centrā atradās zvaigzne, bet apkārt četras lidojošas būtnes. Un tas viss vēl bija nokrāsots sarkanā krāsā!
Mākslinieks drīz vien kļuva populārs un atzīts, viņš piedalījās monumentālu valsts pasūtījumu īstenošanā. Tā sauktais Uzvaras piemineklis Pārdaugavā bija lielākais. Lai nu kā ar tā idejisko nozīmi, bet tēlnieciski tas bija interesants uzdevums. Arhitekts, iespējams, vadošo orgānu rosināts, to gribējis veidot milzīgu, lai būtu augstāks par Brīvības pieminekli un to varētu saskatīt jau no Gaisa tilta. Tik traki nesanāca, tomēr kopā ar konstruktoriem vajadzēja labi aprēķināt, kā tāds milzīgs bronzas veidojums turēsies kopā. Bet stāvēt jau stāv joprojām.
Pašreizējā izstādē pārsvarā ir darbi, kas veidoti no dzelzs caurulēm. Lieli darinājumi tapuši darbnīcā, tie ir sakniedēti kopā, un tos var izjaukt un pārvietot. Septiņi no eksponētajiem deviņiem lielajiem darbiem veidoti tieši šai izstādei. Apskatāmas arī trīs mazākas skulptūras. Savdabīgs lidojošs objekts ir “Neredzamais – redzamais”, tā diametrs – 5,5 metri. Autors stāsta: “Es ticu, ka “lidojošie šķīvīši” pastāv, kaut arī pats nevienu neesmu redzējis. Te nu ir viens – manis izdomāts. Bet skulptūru “Evolūcija”, kur no trim piramīdām nāk ārā konusveida stari, es labprāt redzētu daudz lielākā izmērā. Tāpat no nerūsējoša tērauda veidoto, tehniski perfekto “Labirintu”. Šie un līdzīgie darbi varētu iederēties kādā lielā telpā vai varbūt pat vienkārši zālienā.”
Arī Ruta Čaupova atzīst, ka izstādē it kā kustībā planējošie darbi mazliet atgādina “lidojošos šķīvīšus”, un novēl izstādei redzīgus skatītājus: “Tur ir fantastiskas proporcijas, mirdzums nāk no katra darba, un katrā ir savs zemteksts.”
Īsts mākslinieks radoši strādā visu savu mūžu. Kad šādu apjomīgu skulptūru radīšanas laiks beigsies un viss iecerētais būs pateikts, sekos citi darbi. “Nav sākuma un nav beigu…” Aivars Gulbis saka: “Mans ķermenis ir mana čaula, tā ir nometama, bet mans gars varbūt nāk no citiem, seniem laikiem, turpinās šodien, un varbūt kādreiz šis gars, šī enerģija iemiesosies kādā pēctecī vai radniecīgā cilvēkā.”
Izstāde Valsts Mākslas muzejā būs atvērta līdz 24.aprīlim. Noslēgumā tiks atvērts arī apjomīgs katalogs.